Kašķis nedaudz atvēsināja viņas tieksmi pēc vīriešu kolekcionēšanas

Te nu arī viņas pārdzīvojumi. «Ja jūs domājat, ka kašķis ir šmuļu, netīreļu un bezpajumtnieku liga, jūs smagi maldāties. Tagad es zinu, ka nav nekā vieglāka kā aplipt ar kašķi pat tam, kurš mazgājas divas reizes dienā. Ar kuru no saviem partneriem es to sagrābstīju, neesmu pilnīgi droša, visticamāk tad, kad paviesojos pie sava paziņas sportistu ģērbtuvē. Zinu tikai to, ka vienā jaukā dienā man sāka nepatīkami niezēt pirkstu starpas. «Tas man no sausā gaisa un hlorētā ūdens,» es, neko ļaunu nenojauzdama, nospriedu un ieziedos ar roku krēmu. Pēc nedēļas nieze pārmetās uz elkoņu iekšpusi. «Kaut kāds murgs, būs jānopērk gaisa mitrinātājs,» es pukojos un nopirku vistreknāko krēmu, kādu spēju atrast. Vēl pēc nedēļas man sāka niezēt vēders. Vairs nelīdzēja nekāds sviests - visa mana dzīve sāka strauji pārvērsties par neciešami kniesošu sviestu. Es saņēmos un devos pie ārsta. Viņš apskatīja mani, paraustīja plecus un nosūtīja uz veneroloģisko dispanseru. Āāāāāāā! Palīgā! Šī iestāde man asociējās tikai un vienīgi ar piespiedu kārtā ārstēties atvestiem sifilitiķiem, recidivējošas gonorejas nomocītām prostitūtām un mistiskām slimībām, kuras par STS ārsti droši vien nosaukuši tikai tāpēc, lai mierinātu cilvēci, patiesībā tās noteikti ir viegli pārnēsājamas un vēl vieglāk iegūstamas pilienu infekcijas ceļā. Viena šķava, un tu jau esi nolemts mūžīgām ciešanām. Kad ievilkos slimnieku pārpilnajā dispansera gaitenī, visi pacienti, šķiet, blenza tikai uz mani. Manuprāt, tieši tā jūtas cietumnieks, kurš tikko ienācis cietumā: viņu ved garām veterānu kamerām, visi mauro, smejas, velta viņam nicinošus skatienus - svaiga gaļa! Svaiga gaļa! Sarāvusies vismazākajā pikucī, kādā vien spēju, notupos uz pašas krēsla maliņas gaiteņa vistumšākajā galā un gaidīju savu kārtu pie ārsta kabineta durvīm. Es paniski baidījos pieskarties jebkam, kas atradās šajās telpās, man visur rēgojās šaušalīgu STS milzonīgie baciļi. Tie ložņāja pa sienām, plivinājās pa gaisu un tā vien gaidīja, lai es tos aizskartu, ieelpotu, uzsūktu. Katra bēdubrāļa sejā saskatīju sifilisa trešās stadijas izmainītos vaibstus, katra viņu neveiklākā kustība lika iztēloties briesmīgās ciešanas, kuras sagādā sulojošās čūlas izvārdzinātajās kājstarpēs. Triperis lidinājās apkārt mazā helikopterītī, skaļi izsaukdams uzmundrinošus lozungus; reizēm tas pikēja ļoti zemu, tāpēc biju spiesta sarauties vēl mazāka un aizklāt seju ar rokām: nedod dievs, trāpīs vēl acīs! Es te neparko neiederējos - biezā slānī ieziedusies ar krēmu, es smaržoju pēc kumelītēm, ziepēm un dzīvnieciskas histērijas. «Kalniņa!» skaļi nodārdēja pa visu gaiteni. Mans dievs, nu kāpēc vajag saukt uzvārdā! Tā neesmu es, tā neesmu es! Taču visu skatieni apbrīnojamā vienprātībā pievērsās tieši man. Protams, svaigu gaļu visi pazīst pēc pirmajām skaņām. Protams! Nekas cits neatlika kā celties un iet. «Nu rādi, kas tev tur ir,» lietišķi noteica ārste, kas daudz vairāk izskatījās pēc miesnieka, nevis godājamas seksuāli transmisīvo slimību speciālistes. «Viss skaidrs. Kašķis. Te tev recepte. Vari apģērbties. Krūmiņš!» pēdējo vārdu viņa izbauroja īpaši skaļi. «Bet, bet kā man to lietot...» kunkstēju, drudžaini raujot mugurā džemperīti. Man bija jāpaspēj apģērbties, pirms ienāks tas sasodītais Krūmiņš, kura baciļi noteikti lido divus metrus viņam pa priekšu. «Pasmērē, pasmērē un tad atnāc vēlreiz. Krūmiņš! Ilgi būs jāgaida?» Sarkdama un stostīdamās iegādājos aptiekā sēra ziedi. Cītīgi ieziedu ar to visu ķermeni un gaidīju, kad man pāries. Diemžēl nieze i nedomāja rimties. Jo vairāk smērējos, jo vairāk niezēja. Es tā centos! Trīs reizes dienā ieziedu visu ķermeni, kur vien spēju aizsniegt. Kad izbeidzās pirmā burciņa, nopirku nākamo, tad trešo. Visas manas drēbes, visi palagi, pat virtuves trauki smakoja pēc sēra un veciem cūku taukiem. Pēc nedēļas nieze sasniedza tādu stadiju, ka es vairs nebiju spējīga aizmigt bez pamatīgas miega zāļu devas. Viss mans ķermenis bija iesprostots sarkani svelošās bruņās - sacietējusī āda plīsa pie mazākās kustības, notraipīdama drēbes sīkām asiņu dzīsliņām. Nopuņķojusies un izmisusi izlūdzos ārkārtas vizīti pie visdārgākā pilsētas dermatologa, pie kura parasti bija jāgaida rindā vesels mēnesis. «Ak dievs,» ievaidējās glīta, briļļaina kundzīte ar visgludāko ādu, kādu vien man nācies redzēt, «ko jūs esiet ar sevi izdarījusi?» «Kašķis. Man teica, lai es smērēju sēra ziedi. Bet nepāriet. Es jau nedēļu smērēju, bet nepāriet. Tas laikam ir ļoti dziļi ticis man iekšā. Ļoti stiprs kašķis.» «Ak, jūs mana nabadzīte,» dakterīte izstostīja, kad bija nedaudz atguvusies no smieklu lēkmes, «kas jums teica, ka tādā veidā jāārstē kašķis? Vai tad jums nepateica, ka viegli jāiesmērē tikai niezošās vietas un nekādā gadījumā ne vairāk par trim reizēm?» «Emme, emme, nu tur jau nāca tas Krūmiņš, un es...» Galu galā izārstējos arī no sēra ziedes. Šis gadījums notika pirms vairākiem gadiem, un domāju, ka patlaban ir izdomātas kaut kādas normālākas zāles pret kašķi, bet kopš tās reizes kaut kā ļoti aizdomīgi izturos pret seksu ar nepazīstamiem vīriešiem.»