Tā otrā "caurlaide" - atkailinātā uzticības zona starp filmu varoņiem un režisoru, un viņa operatoriem tiek iemantota viņiem vien zināmā veidā. H.Franka filmas parasti raksturo kā filozofiskus un skaudrus cilvēka esības pētījumus ar gluži fizisku sajūtamu Lielā Pulksteņa tikšķēšanu. Tajā pašā viņa tēlainībā daudz arī maiga humora un pašironiska skata uz cilvēka dabu. Šajā nedēļas nogalē, kuru tikpat labi var pavadīt kā pavasarīgās izpriecās, tā pašapcerē, Valsts kultūrkapitāla fonds un LNKC ciklā Redzes atmiņa piedāvā noskatīties Herca Franka trīs dažādu dzīves periodu filmas. Vispirms Sāļā dzīve. Telefilma-Rīga, 1965. Bēguma laikā no jūras izlīdušie akmeņi, pārklāti ar baltām sāls nogulsnēm, izskatās kā milzīgi maizes klaipi. Tas ir tēls, ar kuru H.Franks aizdara savu pirmo pastāvīgo darbu režijā. Autors pietuvojas piekrastes zvejnieku dzīvei, viņu atmiņām, ar sev raksturīgo manieri palūkojoties uz to no putna (varbūt kaijas?) lidojuma. Filma Vecāks par desmit minūtēm (Rīgas kinostudija, 1978). Absolūta klasika. Patiesībā nav iespējams uzrakstīt nevienu nopietnāku rakstu par latviešu dokumentālo kino, nepieminot filmu Vecāks par desmit minūtēm. Filma uzņemta bez montāžas. Desmit minūtes Jura Podnieka kamera filmē trīsgadīga zēna seju, skatoties leļļu teātra izrādi. Naiva, skaista un absolūti tīra dvēsele, kas izzina pasauli. Mūsu acu priekšā H.Franka un J.Podnieka talanta spēkā - teju materializējusies. Var atgādināt, ka 2002.gada Kannu ārpuskonkursa programmā demonstrēja Dž.Džārmuša, V.Vendersa, V.Hercoga, S.Li, Č.Kaigi un A.Kaurismeki kopējo projektu Par desmit minūtēm vecāks, kam ir vistiešākā saistība ar H.Franka un J.Podnieka filmu. Titros bija rakstīts, ka filma veltīta H.Frankam un J.Podniekam, bet skaidri, no kurienes nāk filmas ideja, tā arī pateikts netika. Dārgā Džuljeta, Herca Franka studija EFEF, Latvija, 2003.gads. Bronzas Džuljetas labā krūts mazajā Veronas pagalmā apgramstīta gluži spīdoša. Visas pasaules bērni ar tūristu ēdmaņas taukainiem pirkstiem uzskata, ka muzejiskā tēla apmeklējums nebūs pilnīgs, ja viņš/viņa nepieskarsies Džuljetas meitenīgajai bronzas miesai. Režisors nemoralizē. Tomēr robeža H.Franka filmā ir loti trausla - starp naivu un aizkustinošu cilvēku ticējumu (visi grib dabūt svētību īstai mīlestībai) un trula, bara instinktu raustīta pūļa portretu. -- LTV1 SESTDIEN 19.30 Dokumentālā kino meistara Herca Franka trīs dažādu laiku filmas. Attēlā - hrestomātiskais kadrs no poētiskā dokumentālā kino pērles Vecāks par desmit minūtēm
Kinoacs bruņinieks
Hercs Franks filmā Flashback (2002) ir nofilmējis pats savu
sirdi. Tieši un nežēlīgi. Visās citās savās filmās dokumentālā kino
vecmeistars pazīstams pēc smalkjūtīgās intonācijas. Augstā
cilvēcības mēra. Viņš neielaužas cilvēkā brutāli ar varu, ar
dokumentālista "tiesībām". Vienā no savām daiļrades spilgtākajām
virsotnēm - filmā Augstākā tiesa (1987) sākumā viņam kabatā ir
cietuma caurlaide uz nāvinieka kameru, bet ne uz cilvēka dvēseli.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

