KIPRA

Tieši tāpat kā Dēmetrijs, arī citi šoferi smēķē cigaretes, kopīgi klausoties radio pārraidi. Apvienoto Nāciju prezidents Kofi Anans ir ieradies Nikosijā, lai turku un kipriešu valdības vienotos un noslēgtu miera līgumu, kas nav ticis atjaunots kopš 1974.gada, kad turku armija iebruka Kipras ziemeļos, nogalinot tūkstošiem cilvēku. Turcija atzīst salas militarizēto ziemeļu pusi par daļu no savas valsts. Apvienotās Nācijas diezgan skaidri norādījušas, ka Turcija ir veikusi pretlikumīgu iebrukumu, tāpēc ANO novietojusi savus aizsardzības spēkus Unprofor gar zaļo līniju, robežu, kas atdala valsts ziemeļus no dienvidiem un šķērso galvaspilsētu Nikosiju - tā ir vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kas joprojām ir sadalīta. Pāris dienu pirms 28.februāra, ANO noteiktā datuma, līdz kuram ir jānoslēdz miera līgums, tūkstošiem cilvēku piedalījās manifestācijās turku okupētajā Kipras ziemeļu daļā, pieprasot mieru un kopīgu iestāšanos Eiropas Savienībā, kas paredzēta 2004.gadā. Nikolā ir kipriešu zaldāts, kas dodas no viena green line galam līdz otram, parakstot dažādus papīrus. Viņš man ļauj izmest nelielu līkumu un aizved uz tūristiem paredzētu skatu laukumu, no kura var redzēt daļu no pilsētas otrās, neapdzīvotās puses, pa kuru pastaigājas tikai ANO kareivji. «Es vēlētos tev pastāstīt labā angļu valodā, ko turki izdarījuši ar mūsu radiniekiem pēc 1974.gada. 1600 cilvēku ir bez vēsts pazuduši, lielākā daļa turienes iedzīvotāju ir aizbēguši uz dienvidiem, kā nu varēdami. Agrāk nebija nedz ziemeļu, nedz dienvidu, un mēs visi vēlamies, lai būtu kā agrāk un lai mēs varētu dzīvot nekarojot un visi kopā.» Vienā no skatu laukumiem, kas izvietoti gar robežu, lai tūristi varētu uzmest aci otrai pusei, atrodas pastāvīga izstāde, kas veltīta okupācijas radītajām sekām. Tajā arī izlasāms jautājums: «Kur viņi palikuši? 1600 Kipras grieķu ir bez vēsts pazuduši.» «Vajag jautāt turkiem, kur viņi atrodas,» man saka kāda sieviete pilsētas tūrisma aģentūrā, kas atrodas pavisam netālu no šī skatu laukuma. Četras sievietes, kas tērpušās sēru drānās, kaklā pakārušas savu dēlu, vīru un tēvu fotoattēlus: viņi ir bez vēsts pazuduši pēc aplenkuma un vēlākās turku karaspēka 1974.gada 15.augusta invāzijas. Katru nedēļas nogali šīs un citas mātes nostājas blakus kontrolpunktam, izmisīgos centienos uzzināt par saviem tuviniekiem uzrunājot tūristus, kas šķērso robežu, lai apmeklētu turku okupēto ziemeļu pusi. «Bija pusdesmit no rīta 15.jūlijā,» kāda sieviete man angliski tulko Panajotas Pavlovas Solomi stāstīto «kad turku armija ienāca manā ciemā Komikepirā pie Famagustas Kipras austrumos un sāka šaut. Protams, nebija nekādas pretestības, uz mums šāva tikai tāpēc, lai mēs padotos. Divi turku zaldāti mūs aizveda uz viņu ieņemto teritoriju. Tur mēs tikām turēti ieslodzījumā Mustafas Sefera mājā. Vēlāk manu vīru, dēlu, divpadsmitgadīgo meitiņu, 85 gadus veco māti, Modestu Petru un Kuriakosa Panajitu ģimenes un mani iesēdināja kravas mašīnā un aizveda uz netālo Livadijas ciematu. Tur no mūsu drēbēm noplēsa gabalus, ar kuriem aizklāja mums acis, un aizveda uz citi ciemu Galadiju. Mūs veda turku zaldāti Kuseins Perpers, Ulu un Satīss Tumusi. Tad mūs nosūtīja pie kāda turku armijas virsnieka, kurš mūs iztaujāja un atļāva sievietēm atgriezties savās mājās, apsolot, ka vīriešus atbrīvos trīs dienu laikā. Turku virsnieks teica, ka uzdos pāris jautājumu un ļaus viņiem iet. Kopš tā brīža vairs neesmu viņus redzējusi.» Kipras turks Raūfs Denktašs, kurš apciemojis Panajitu: «Tā ir kļūda domāt, ka bez vēsts pazudušie vēl joprojām ir dzīvi. Viņi visi ir miruši.» Panajita ļoti labi saprot, ko meklē visi, kas šeit sapulcējas: «Mēs neesam zaldāti, mēs esam civiliedzīvotāji, kuri vēlas uzzināt, kur atrodas mūsu dēli un vīri. Mēs esam šeit, lai sauktu pie atbildības turku valdību. Lūdzu, palīdziet mums.» Kipras grieķu kontrolpunkts ir pilns ar fotogrāfijām, kurās atainota turku uzbrukuma nežēlība: fotogrāfijas ar pazudušajiem, ar ievainotajiem, ar policistiem, kas šauj no pāris metru attāluma, ar izmisušām un kliedzošām sievietēm. Mēs, kas tur bijām ieradušies pirmoreiz, nespējām atgūties no šokējošajām ainām. «Mums daudz ko nestāsta, bet par to ir jāvēsta visai pasaulei,» saka Dāvids Motadels, žurnālistikas students no Freiburgas, kurš šeit ieradies kopā ar savu draudzeni, lai uzzinātu ko vairāk par šo konfliktu. Kipriešu policists sarakstā atzīmē visu robežas šķērsotāju pases numurus un uzvārdus. Ir pusviens, un atlikusi tikai pusstunda, lai paspētu pierakstīties. Pēc vieniem pēcpusdienā teritorijā neviens tūrists vairs netiek ielaists. «Jums jāatgriežas pirms pieciem pēcpusdienā, citādi mēs uzskatīsim, ka esat palicis pretinieku teritorijā un ar viņiem sadarbojaties,» - tie ir pēdējie kāda ierēdņa vārdi, pirms mēs lēnām dodamies uz nākamo kontrolpunktu, kurā Kipras turki atkal liek uzrādīt pases un jautā, vai mēs neesot žurnālisti. Izdzirdot apstiprinošu atbildi, viņi mūs nosūta uz biroju, kur divas jaunkundzes vēlreiz palūdz uzrādīt pases un liek atstāt fotoaparātus. «Ar fotoaparātiem nedrīkst. Vai nu piekrītiet, vai arī griezieties atpakaļ,» saka viena no viņām ar rētu uz sejas, kas stiepjas no auss līdz pat mutei. Pēc vairāku dokumentu aizpildīšanas obligātā pastaiga pa ziemeļu Nikosijas vecpilsētu mūs ieved Turcijas laikā un telpā. Bilents Burmaki strādā restorānā Yusuf Usta. Pareizā angļu valodā viņš uzrunā tūristus un aicina apsēsties pie galdiņiem ielas pusē. Arī konkurents nesnauž. Viņa kolēģis no Melita restorāna ar Bilentu sāk draudzīgu cīņu par tūristiem, lai aizpildītu savas terases piecus galdiņus. Bilents studē starptautiskās attiecības, tāpēc var runāt par jebko, taču visvairāk - par vietējo vēlmi apvienoties ar dienvidu Kipru. «Mēs vēlamies kopīgi iestāties Eiropas Savienībā, mēs viens otru ļoti labi pazīstam,» viņš apgalvo, īsta veikalnieka stilā aizliekot aiz auss zīmuli. «Pirms pāris dienām te bija plašas demonstrācijas par labu ES un abu salas daļu integrācijai.» Tas, ko nezina vai negrib zināt Bilents, ir atbilde uz jautājumu, kas notiks, ja tiks parakstīts līgums par robežas atcelšanu un kopīgu virzību uz Eiropas Savienību. Tūkstošiem ģimeņu emigrēja uz dienvidiem, arī Limasolas viesnīcas Atlantic Bay reģistratores Kristelas ģimene. Viņa apgalvo, ka īpaši turkiem neuzticas: «Mani vecāki ir no Koilanemosas Kipras ziemeļrietumos, un, kad sākās karš, viņiem bija jāpamet savas mājas. Viņi tur atstāja pilnīgi visu: māju, iedzīvi, un es gribētu zināt, kurš mums atdos visu to, kas tika atņemts? Nav tik viegli to aizmirst. Redzat, jums, žurnālistiem, atņem fotokameras, lai jūs nevarētu nofotografēt reālo situāciju, visu to, kas pieder mums.» Nikosijas grāmatnīcā R'stom Kitabevi Konce ēd saldējumu un kārto grāmatu kaudzītes. Viņš dod atlaides simtiem grāmatu angļu valodā, kas redzamas daudzos veikala plauktos. «Mūsu ekonomikai klājas grūti, tā ir jāattīsta, tāpēc mēs esam par to, lai pēc iespējas ātrāk mūs uzņemtu Eiropas Savienībā.» Kipras Associated Press aģentūras fotogrāfs Filips Marks bija viens no tiem retajiem fotoreportieriem, kas 1996.gada 11.augustā manifestācijas laikā par kipriešu zemes atgūšanu nofotografēja 24 gadus vecā Tasosa Izhāka noslepkavošanu netālu no Famagustas. Filips nospieda uzņemšanas pogu, un viņa fotoaparāts iemūžināja attēlus, kas vēlāk kļuva par turku fašistu zvērību pierādījumu. Attēli, kuros redzama Izhāka noslepkavošana, neļauj šaubīties par viņa vardarbīgo nāvi - apzinātu spārdīšanu un sišanu ar metāla nūjām līdz nāvei. Viņa slepkavas bija turku un kipriešu turku fašisti, kas vēl joprojām dzīvo salā. Filips nekad neaizmirsīs šo skatu. Kemals gana savas aitas pie Pilas-Pergamosas šosejas. Viņš ir turks un dzīvo Pilā. Kemals angliski nerunā labi, taču pietiekami, lai apstiprinātu: «Mēs te dzīvojām visi kopā un saticīgi, gan kiprieši - turki, gan kiprieši - grieķi.» Osmaņi pārdeva Kipru angļiem par 400 dolāriem, un vēlāk, kad kiprieši 1960.gadā ieguva neatkarību, savu karaspēku turp nosūtīja grieķi. Turki nepalika atbildi parādā un nosūtīja savējo, un kopš 1974.gada 18.augusta Kipra ir sadalīta. Ievainotie, nogalinātie, bez vēsts pazudušie. Kopš tā laika sievietes sauc pie atbildības Turcijas valdību par viņu tēvu, vīru un dēlu pazušanu. Tādi ciemi kā Ahna ir neapdzīvoti. Pa vienu no brīvajām zonām, kuru angļiem izdevās sev saglabāt, vairākus kilometrus man seko policijas automašīna. Beigās tā ieslēdz zilās bākugunis un liek apstāties ceļa malā. «Vai mēs jums varam palīdzēt?» viņi jautā. «Jā, pasakiet, kas tas par ciemu, kurā neviens nedzīvo?» es pieklājīgi atbildu. «Uzrādiet savu pasi. Vai jūs esat žurnālists?» Policisti pat pajautā, kāds ir manas viesnīcas istabiņas numurs. Acīmredzot viņi to nedara, lai nosūtītu man ziedus vai mazu tortīti. Ar angļu akurātību viņi pārbauda manus datus. Bilents, turku draugs no Yusuf restorāna okupētajā Nikosijā, jau bija mani brīdinājis, ka Kipras ziemeļos un tās tuvumā ikviens tiek uzskatīts par potenciālu spiegu. Pilā ir savs minarets, no kura imams sauc uz lūgšanu visus musulmaņus. Tas ir netipisks ciemats, uz kurieni dodas reportieri no visām pasaules malām, uzklausot stāstus par turku un Kipras grieķu dzīvi. Andoni bārā Mustafa, nostājies pie spēļu automāta, šauj uz virtuāliem marsiešiem. Šis Kipras turks katru dienu šķērso Pergamosas robežpunktu. Viņa iecerētā dzīvo Beiarmudu, un abi apprecēsies jau šajā gadā. «Man ir divas autovadītāja apliecības, un, kad man būs jābalso, to darīšu divreiz.» Savā viesmīļa darbā Pilā viņam izdodas nedaudz ietaupīt gaidāmajām kāzām un ieguldīt mājas celtniecībā uz zemes gabala, ko nopirkuši Mustafas vecāki un uzdāvinājuši gaidāmajās kāzās. «Es precēšos ar Betiju, un mūsu kāzās ieradīsies no viena līdz diviem tūkstošiem viesu.» «Tik daudz?» es izbrīnīts vaicāju un norādu, ka manā zemē viesu skaits parasti nepārsniedz divus simtus. «Tā ir tikai daļa no maniem draugiem, vēl jau ieradīsies arī līgavas viesi. Arī mana tēva, mātes un līgavas vecāku radinieki...» Mustafam dzīve patīk labāk Kipras grieķu pusē: «Man šajā pusē ir daudz vairāk draugu, arī laiku es te pavadu labāk.» Kad es jautāju, kāpēc tā, viņš nemāk atbildēt. Antonisam N.Katsantonisam Famagustā piederēja divi restorāni. 1974.gada 16.augustā 15.30 tika paziņots, ka turku karaspēks atrodas nepilnu 300 metru attālumā no viņa mājām. Antoniss paķēra pašu nepieciešamāko un kopā ar sievu bēga uz dienvidiem, tāpat kā to darīja vēl 100 000 cilvēku, kas pēc 29 gadiem vēl joprojām turpina gaidīt, ka atnāks diena, kad viņi varēs atgriezties savās mājvietās. 1975.gadā pāris metru attālumā no tā dēvētās nevienam nepiederošās zemes (neitrālās zonas starp robežām) Antoniss izveidoja nelielu muzeju - bāru. Pirmajā gadā pie viņa bieži nāca Kipras turki, piedraudot, ka viņam no turienes jāaizvācas. Viņš aizstāvējās savā bastionā, kas mūsdienās ir kļuvis par obligātu tūristu apmeklējuma vietu. Iepazīstoties ar fotogrāfijām un to kopijām, kas pielīmētas pie sienām, daudzi žurnālisti var labāk izprast pārdalītās Kipras problēmu. «Man ir bijis iespējams šķērsot robežu un ieraudzīt pilnībā pamesto Famagustu. Tā ir kā izmirusi, nekā tur nav. Manos restorānos vēl joprojām stāv galdi, bet durvis un logi jau pazuduši.» Tāpat kā fotoreportieris Filips no AP, viņš neaizmirsīs 1996.gada 11.augusta rītu, kad pavisam netālu no muzeja - bāra vardarbīgā sadursmē dzīvību zaudēja Tasoss Izhāks. «Tā vieta atradās pavisam netālu no šejienes. Ap 20 000 cilvēku piedalījās manifestācijā par brīvu un neokupētu Kipru. Trešajā dienā manifestanti pārrāva nožogojuma līniju un kāds sāka rāpties stabā, lai tā galā plīvojošo Turcijas karogu nomainītu ar Kipras karogu. Policisti, turku un kipriešu turku fašistu atbalstīti, sāka šaut uz manifestantiem. Tā bija īsta asinspirts.» Antoniss nevienu neienīst, taču viņš vēlas, lai valdītu miers un visi varētu dzīvot vienoti: «Neviens neies cīnīties, jo mēs visi no tā esam ļoti noguruši. Kad Turcijā bija zemestrīce, Kipra bija pirmā, kas turp nosūtīja glābšanas komandas. Ja Kiprā būtu naftas atradnes, viss notiktu citādi.» Leģenda vēsta, ka Afrodīte piedzima no jūras putām, un kiprieši no viņas vēlas gūt vislielāko peļņu - ar tūrismu, protams. Netālu no 1952 metrus augstā Olimpa Tomass apkalpo tos nedaudzos tūristus, kuri ieradušies, lai iepazītu Trodosas nacionālo dabas parku. Sākas desmit minūšu ilgā videoprojekcija, un zālē sēž tikai trīs skatītāji. Ārā snieg. «Šogad sniega kārta jau sasniegusi metra atzīmi, taču ik pa četriem pieciem gadiem kupenas var būt pat četrus metrus augstas,» viņš stāsta. Tikai pirms pāris mēnešiem atvērtais nacionālais parks gaida apmeklētājus. «Cilvēkiem ir jāiepazīst šī skaistā daba, lai gan lielajās viesnīcās to īpaši nereklamē, jo ļaudis šurp brauc, lai meklētu sauli un karstumu, nevis sniegu. Lai nu kā, esmu pārliecināts, ka pavisam drīz lielie kūrorti un ceļojumu aģentūras savās programmās iekļaus šī parka apmeklējumu,» apgalvo Tomass, kurš Kiprā un ASV ieguvis augstāko izglītību mežsaimniecībā. Gandrīz pie pašas virsotnes atrodas slēpošanas trases. Mēs braucam pa Stravosas šosejas kalna līkločiem. Ik pēc brīža uz serpentīna redzami zemes nogruvumi, un spēcīgais vējš brīžiem liek apstādināt automašīnu. Vienpadsmitos no rīta iezvanījās mobilais telefons un diezgan grūti saprotamā angļu valodā kāds man jautāja par dokumentu, ko sestdien biju iesniedzis kantorī uz robežas. Man lika saprast, ka nav nekādu iespēju nokļūt Turcijas Republikā - okupētajā Kipras daļā - un ka viņi nevar garantēt manu reportiera darba drošību. Pulksten 12.15 kādas starptautiskās televīzijas filmēšanas grupa netālu no kipriešu policijas kontrolpunkta intervēja trīs jauniešus. Ierēdnes no turku robežas piezvanīja vietējam preses informācijas birojam (PIO). «Jums jānāk divos pēcpusdienā un ar taksometru jādodas uz Informācijas un preses ministriju, kur jājautā pēc Mustafas,» viņas man paziņoja. Mustafa Erilgens, okupētās Nikosijas turku PIO vadītājs, kā jau cilvēks, kurš darbojas politikas lauciņā, ķērās vērsim pie ragiem. Es pat nebiju apsēdies vienā no pieņemšanas telpas krēsliem, kad viņš, iztikdams bez ceremonijām, jautāja: «Ko jūs tur gribat darīt?» Katrs reportieris, kurš mēģina šķērsot robežu ar visu kameru, ir «laipni aicināts» to atstāt vīzu birojā un vēlāk nosūtīt vēstuli uz Ārlietu un aizsardzības ministriju. «Jums piezvanīs pāris dienu laikā,» man pavēstīja ierēdne ar rētu uz sejas. Izaja mani pavadīja pa vecpilsētu un ļāva uzņemt dažas fotogrāfijas. Taču ne pārāk daudz. «Tāda ir mūsu politika, reportieri te nevar tā vienkārši pastaigāties. Ja esi ar mieru, nepieciešamo vari apskatīt manā pavadībā. Ja ne - dodies atpakaļ. Izlem pats.» Ierēdnis Kipras grieķu robežpunktā jau piekto reizi atzīmēja manu vārdu to cilvēku sarakstā, kuri devās uz ziemeļu Kipru. «Jūs šorīt esat ieradies ļoti agri, Alvaresa kungs, vai jūs jau kāds gaida?» viņš jautāja it kā ironiski, taču ļoti nopietni. Es nebiju sagatavojis atjautīgu atbildi uz šādu jautājumu un nezinādams, ko teikt, attraucu: «Neko īpašu, es tikai vēlos izmantot šo dienu, apskatot kādus raksturīgus kultūras pieminekļus.» Arī viņš vairs nerunāja aplinkus: «Es tam neticu. Jums jābūt šeit, pirms vistiņas dodas pie miesnieka, tas ir, piecas minūtes pirms pieciem.» - «Yes, sir,» es atbildēju. Turku puses kontrolpunktā, kur bija jāaizpilda vairāk papīru, nekā pieprasot kredītu, mani jau gaidīja. Viens no ierēdņiem norādīja, ka jaunkundze mani gaidot jau ilgāk par pusstundu. Izaja paņēma mani savā aizgādībā, un mēs devāmies nolīgt taksometru. Man bija atļauts uzņemt dažas fotogrāfijas, uzdot dažus jautājumus un aizliegts apstāties pie militāriem objektiem. Taksisti, kas strādā turku slepenajā dienestā, par braucienu līdz Kirenijai un atpakaļ pieprasīja 26 Kipras mārciņas (aptuveni 52 eiro). Īsta laupīšana par 20 minūšu braucienu. Nikosijā streikotāji, kuri atradās pie man nezināmas iestādes durvīm, nelokāmi turpināja savu protesta akciju un apmainījās ar cigaretēm. Es pajautāju Izajai, kas tur notiek, taču atbildi nesaņēmu. Pie otra mājas stūra stāvēja divdesmit policistu un uzmanīgi vēroja notiekošo. Nikosiju un Kireniju savieno šoseja, un uz tās ir aizliegts apstāties pat tad, ja vēlos tikai nofotografēt ainavu. Kirenijā pavadīju desmit minūtes, man sekoja taksists un turpat aiz muguras gāja Izaja, kontrolējot, ko es fotografēju. Tas arī bija viss. Taksometrā es savai aizbildnei palūdzu, lai man ļauj kaut pusstundu pastaigāt pa vecpilsētu un uzņemt pāris kadru. «Neiespējami, tā nedrīkst,» skanēja atbilde. Mēs runājām par pārvietošanās un vārda brīvību, un Izajai, kura vēlējās apskatīt Itāliju, nebija ko teikt. «Man patīk šī valsts, esmu Kipras turciete, un šis ir mans darbs, vismaz pašlaik. Es gribu turpināt savu diplomātes karjeru un apmesties uz dzīvi Itālijā, jo tur mums ir pārstāvniecība, Spānijā gan vēl tādas nav.» Protestētāju pārpilnajā ielā ar pāris policijas furgonu palīdzību bija slēgta satiksme. Vēlāk kāds man teica, ka Nikosija un ziemeļu Kipra pārdzīvo ļoti saspringtus brīžus: «Valdība nevēlas, lai cilvēki uzzinātu, kas īsti notiek ziemeļos. Mēs neesam turki, šeit esam piedzimuši un pārdzīvojam notiekošo uz salas. Un, tāpat kā daudzi citi, vēlamies kopīgi iestāties Eiropas Savienībā.» Okupētajā Nikosijā notikušās manifestācijas ir piespiedušas valdību pie sienas. Manifestanti vēlas redzēt ziemeļus un dienvidus atkal apvienotus un sauc: «Jā Eiropas Savienībai!» Ja tā nenotiks, tad līdz ar Kipras iestāšanos ES 2004.gadā salas ziemeļi paliks pavisam norobežoti. Kipras tauta balsoja par izmaiņām, un es vēlos uzsvērt, ka mana valdība cīnīsies par vienotību, - pēc uzvaras prezidenta vēlēšanās pār Glafkosu Kleridu teica 69 gadus vecais prezidents Papadopuls. Papadopulam visu Kipras grieķu vārdā būs jāstrādā pie polemiskā ANO projekta, kas paredz apvienotu salu, kas iekļaujas Eiropas Savienībā tuvākā gada laikā un kuras pārvaldē piedalās arī Kipras turki. Kopš 1974.gada Kipra ir bijusi sadalīta divās etniskās nometnēs, kad, reaģējot uz grieķu armijas izvietošanu salā, turki ieņēma salas ziemeļu pusi. Kipra ir tikusi uzaicināta iestāties ES 2004.gada maijā, taču salas ziemeļi, kuru likumību ir atzinusi tikai Turcijas valdība, tiks izslēgti no šī procesa, ja netiks panākts miera līgums... ANO piedāvā apvienošanās projektu, kas veidots pēc Šveices federālās sistēmas parauga ar centrālu valdību, kas mainās līdz ar jauna prezidenta ievēlēšanu. Mēģinot risināt konfliktu pozitīvā ceļā, Apvienotās Nācijas ir paziņojušas par jaunas programmas izveidi māksliniekiem un mūziķiem, kam jāpiedāvā jauni atkal apvienotās Kipras karoga un nacionālās himnas varianti. Daudziem salas turkiem apvienošanās plāns ir kā izeja no ekonomiskās un politiskās izolācijas, taču Kipras turku līderis Raūfs Denktašs ir pret, lai Kipras grieķi atgrieztos savās vecajās mājvietās salas ziemeļos un turki, kuri ziemeļu Kiprā ir ieradušies no Anatolijas, zaudētu pašlaik piederošo teritoriju un atgrieztos savā zemē.