Kolēģos iemīlēties nedrīkst

Modernajā pasaulē ģimene savu lomu pamazām zaudē, bet cilvēku dabiskā nepieciešamība pēc intimitātes un tuvības nekur nezūd, un tad tā tiek meklēta citur - tajā skaitā arī darbā. Rezultātā ciešanu un zaudējumu no šādām dienesta attiecībām ir vairāk nekā prieka, un darba devēji, ja vien varētu, vislabprātāk aizliegtu saviem darbiniekiem mīlēt un iekārot vienam otru. Taču tas nav iespējams, un arī viņi paši no tā nav pasargāti. Riska faktori Romānā iesaistītie galvenie varoņi, pirmkārt, riskē ar savu kolēģu nenovīdību un neuzticību. Ar savu uzvedību viņi it kā nodod kolektīva uzskatus un pārliecību par dzīvi darbavietā, un tad intrigas un aprunāšana ir neizbēgamas. Precētie kolēģi riskē ar savu laulību, taču arī tad, ja darbinieki ir brīvi un ar savu sakaru nepārkāpj nekādas sabiedrībā pieņemtās ētiskās normas, šādas attiecības ir ļoti bagātīga augsne dažādiem pārpratumiem un kļūdām darbā. Nopietns risks pastāv tad, ja mīlnieki ir priekšnieks un padotais - tad savtīgu interešu lobēšana ir tikpat kā neizbēgama, jo iemīlējies vai kaislīgi aizrāvies cilvēks nevar tik viegli abstrahēties un objektīvi nošķirt, kur beidzas privātā un sākas profesionālā attieksme pret savu partneri. Organizācija riskē, ja intīma tuvība rodas starp cilvēkiem, kas strādā dažādos departamentos, kuru darbinieki nedrīkstētu apmainīties ar informāciju. Lai arī cik uzticami un godprātīgi viņi katrs par sevi būtu, tā saucamajās spilvenu sarunās viņi var izrunāt daudz par daudz, jo līdz ar drēbēm krīt arī cilvēka sociālās aizsardzības spējas. No organizācijas viedokļa tāda situācija nav vēlama, bet vadības iespējas izkontrolēt šo procesu ir stipri ierobežotas. Formālās attieksmes nav Organizāciju psiholoģe Inese Ešenvalde stāsta, ka tikpat kā visas kompānijas ir samierinājušās ar faktu, ka dienesta romāni ir neizbēgami, un, ja tie sākas, vadība mēdz pievērt acis. Formālā attieksme pret šādām attiecībām Eiropas valstīs lielākoties ir nekāda, bet neformālā attieksme ir momentāna, kas galvenokārt izpaužas baumās un intrigās. Savukārt ASV sabiedrība ir ļoti atvērta diskusijām un publiskiem skandāliem par šo tēmu, taču tiesas prāvas par uzmākšanos un citiem sakariem darba- vietā lietas būtību neatrisina. Kultūras jautājums Personāla atlases kompānijas Adros Centrs konsultante Lauma Kasatkina skaidro, ka nevienai organizācijai nav likumīga ieroča, ar kura palīdzību varētu kavēt divus darbiniekus veidot savstarpējās attiecības. Vai dienesta romāni veidojas vai ne, galvenokārt atkarīgs no organizācijas neformālās kultūras. Ja tā pieļauj un akceptē šādas attiecības, tās arī veidojas, bet, ja kopējā attieksme ir noraidoša, visticamāk, ka ne. Ko darīt, ja organizācijā ir sācies dienesta romāns, kā rezultātā varētu ciest darbs, godīgas konkurences principi vai kompānijas tēls? Neviena no personāla vadības konsultāciju firmām oficiāli nepiedāvā tādu programmu kā «dienesta romānu menedžēšana», taču nereti organizāciju vadītāji neformāli lūdz padomu konsultantiem, kā rīkoties šādās situācijās. Lauma Kasatkina skaidro, ka universāla padoma, kas derētu visiem, nav, jo katrs gadījums, protams, ir individuāls un ne visi organizācijai ir vienlīdz kaitīgi vai nekaitīgi. Ja šīs attiecības ietver sevī zināmu risku, kādam no vadības būtu vēlams ar šiem cilvēkiem izrunāties - delikāti, viņiem pieņemamā veidā un, lai nesaasinātu situāciju, labāk ar vienu nekā ar abiem kopā. Bez tam par organizācijā pieņemtajām uzvedības normām ir vērts izrunāties, jau pieņemot cilvēku darbā, bet arī tas, protams, nav nekāds «nevainības garants». Mīlēt vai nemīlēt? Inese Ešenvalde uzsver, ka cīnīties ar savām emocijām un tieksmēm, kas modušās un attīstījušās pret otru cilvēku, ir ļoti grūti. Ja iemīlējušies kolēģi ir emocionāli nobriedušas un saprātīgas personības viņi var atklāti par savām jūtām izrunāties un nonākt pie secinājuma, ko darīt tālāk - samierināties un neuzsākt romānu vai arī atrast piemērotu veidu, kā, netraucējot sev un citiem, savu kaislību realizēt. Var būt, ka mīlestības vārdā vienam no viņiem ir vērts mainīt darbu? Ja cilvēks paļaujas uz paškontroli un savas jūtas nevienam neizrāda, romāns var nekad arī neuzsākties, bet arī tas zināmā mērā darbam traucē, jo nav viegli katru dienu satikt savu sapņu objektu, iekārot viņu, skumji mocīties un pie tam vēl ar pilnu atdevi strādāt. Tāpēc visnotaļ bieži cilvēki neapspiež savas emocijas, nepretojas jūtām un savu romānu noved līdz reālai darbībai. Kā tas beidzas - tas ir cits jautājums. Parasti realizētie dienesta romāni beidzas ātri, bet atstāj ilglaicīgas sekas. Labi, ja cilvēki ir tik emocionāli nobrieduši, ka pēc romāna izbeigšanās var atkal bez pretenzijām viens otru uztvert tikai kā kolēģi. Pētījumi ASV organizācijās liecina, ka 70 procentos gadījumu pēc dienesta romāna izjukšanas viena no pusēm darbu pamet - 80 procentos gadījumu tās ir sievietes.