Komplimenti ir vārdu glāsti

«Galvenais ir mērķis, ar kādu tiek teikts kompliments,» saka Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas docente Iveta Ķestere. Uzskata, ka komplimentus spēj izteikt droši un pārliecināti cilvēki, jo viņi nekautrējas un nebaidās otram pateikt labo. Tomēr latviešiem esot novērota tendence noklusēt labo un pateikt slikto. Tas aizsākas jau ģimenē, kad bērns pēc vecāku attieksmes nospriež - ja izdaru kaut ko labu, mani neievēro, ja izdaru sliktu, uzreiz pamana. «Sievietei pašai gribas, lai vīrs ievēro un novērtē, ka kaut kas labi izskatās, bet pati aizmirst to pašu pateikt vīram,» saka Maija Pļaveniece. Tiem cilvēkiem, kam ir grūti citiem pateikt komplimentu vai vispār kaut ko labu, psiholoģe iesaka sākumā treniņam, vadīties pēc principa - dari otram to, ko gribētu, lai dara tev un saki citiem to, ko gribētu dzirdēt pats. «Komplimentus var teikt vienmēr un visur, bet tiem ir jābūt adekvātiem situācijai,» uzskata Iveta Ķestere. «Diez vai sieviete, kura konferencē būs uzstājusies ar zinātnisku referātu, priecāsies par komplimentu, ka viņai ir ļoti skaisti auskari. Paldies, tu mūs ieinteresēji ar savu darbu - tas būs kompliments vietā. Komplimenti ir jāsaka patiesi un no sirds.» Par īpašu komplimentu kategoriju, pašu patīkamāko un nesavtīgāko, Iveta Ķestere uzskata komplimentus, kad cilvēks atstāsta otram to, ko labu par viņu sacījuši citi. Lai arī ar komplimentiem visbiežāk saprot vīriešu komplimentus sievietei, komplimentus var teikt visiem. «Priekšnieks tāpat kā jebkurš ir cilvēks un viņam ir patīkami dzirdēt, ja viņš ir izdarījis kaut ko labu,» saka Iveta Ķestere. Ja kompliments būs patiess, nav jābaidās, ka kāds to varētu uztvert kā glaimu. Tā varētu būt taisnība, ka vīrieši saka vairāk komplimentus nekā sievietes, bet taisnība arī, ka vīrieši biežāk saka cita veida komplimentus nekā sievietes. Vīrieši uzsver sievietes vizuālos dotumus, bet sievietes - vīriešu prāta spējas un rīcību. Vīrieši darījumos nereti neievēro īsto brīdī, kurā var teikt sievietei komplimentu. «Ja viņa ir atnākusi pie vīrieša kā biznesa partnere vai kolēģe, tad diezin vai viņai būs patīkami dzirdēt komplimentu par izskatu,» domā Iveta Ķestere. «Vīrietis var teikt komplimentus biznesa partnerei par tās izskatu, bet ar to nevajadzētu sākt sarunu.» Sievietes savukārt šad tad liekuļo komplimentus. Viņas uzslavē vīrieša darbu un spējas, cerībā saņemt pretī kādu praktisku pakalpojumu. «Rietumu cilvēki ir vairāk ar pozitīvu attieksmi saskarsmē un, ja viņiem ir kaut kas labs, ko pateikt, tad viņi pateiks. Viņi stingri ievēro, ka darījumos saruna ir jāuzsāk pozitīvā gaisotnē un tādā pašā jābeidz, lai arī kā pa vidu būtu gājis,» saka Iveta Ķestere. Kā uzņemt un atbildēt uz komplimentiem «Viskorektākā atbilde ir: paldies, man bija ļoti patīkami to dzirdēt,» uzskata Iveta Ķestere. Tā saka gadījumos, ja tiešām tā ir bijis un tas atbilst situācijai. Ja kompliments ir nevietā un nelaikā, vai arī tas jums šķiet negaumīgs, tad atbilde paliek paša ziņā - no situācijas var iziet ar humoru vai kādu joku. Tiem, kas nespēj dzirdēt komplimentu, ir zems pašvērtējums. «Viņi netic, ka varētu būt arī kaut kas labs, un to noraida, domā, ka citi melo,» saka Maija Pļaveniece. Viņiem jāmācās atbrīvoties un tikt no tā vaļā, pieņemt, ka cilvēki var teikt labu, patiesi tā domājot. Saņemot komplimentus, nevajadzētu visu noliegt - tā jau nemaz nav, es esmu nogurusi un nemaz labi neizskatos. Tā ir kā uzprasīšanās uz papildu komplimentiem, lai otrs saka - nē, nē viss ir ļoti labi un jauki, tu labi izskaties! Šajā sakarā Iveta Ķestere, kas četrus gadus nodzīvoja Vācijā kā vēstnieka dzīvesbiedre, pastāstīja kādu gadījumu, kas saistīts ar komplimentiem. «Es visu mūžu biju mācījusies angļu valodu un, kad nokļuvām Vācijā, man pēkšņi vajadzēja sākt runāt vāciski. Es uzskatīju, ka man sarunu biedrs ir jābrīdina un bieži teicu: atvainojiet, es vācu valodu zinu ne sevišķi labi. Es nebiju uztvērusi vienu niansi, ka tas iznāk kā uzprasīšanās uz komplimentu, jo vienmēr mans sarunu partneris, lai arī tiešām sākumā runāju dažus nesaistītus vārdus, uzskatīja par pienākumu teikt - ko jūs, jūs vāciski runājat brīnišķīgi! Bet ar vislielāko cieņu un prieku es atceros tos komplimentus, kas tika sacīti par mūsu valsti un par mūsu valsts amatpersonām.» Maigurs Mūrmanis, LU Ekonomikas fakultātes students, komplimentus saka brīvi un nepiespiesti - draudzenēm, draugiem un vienkārši paziņām. Dažreiz tas izskatās tā aizdomīgi, apmēram, vai tik tev no manis kaut ko nevajag, bet tik un tā dzirdēt labus vārdus ir patīkami. «Es nezinu, vai tie maz ir komplimenti, es vienkārši tā runāju. Saku, kā ir. Ja meitene labi izskatās, kāpēc lai es viņai par prieku to nepateiktu. Ja viņa neizskatās labi un var redzēt, ka tā arī jūtas, tad vēl jo vairāk jāpasaka kaut kas labs, lai cilvēks saņemtos. Vienmēr jau var atrast kaut ko, kur ir ko piebilst - labā nozīmē, es domāju. Vispār es komplimentus (ja tā tos sauc) saku, neko nedomājot, bet varbūt, ka tur tomēr ir kaut kādi tālejoši savtīgi plāni, kurus es pats nemaz nenojaušu. Man vienkārši patīk ar citiem uzturēt labas attiecības. Šai ziņā komplimenti varbūt arī noder, bet man vienkārši liekas, ka ir labi cilvēkiem teikt labas lietas. Meitenēm labākais kompliments ir ziedi.» Rike Helmsa, Dānijas Kultūras institūta direktore, domā, ka vīrieši vairāk komentē kaut kādas lietas, nevis saka komplimentus, ko biežāk darot sievietes. Dāņu un latviešu vīrieši komplimentu teikšanas ziņā neatšķiroties, atturīgi ir kā vieni, tā otri. «Vienu gan es zinu teikt, šeit dāņu sievietes jūtas vairāk kā sievietes,» ar to Rike domā uzmanību no vīriešu puses (mēteļa pasniegšana, rokas padošana), kas Dānijā pašu sieviešu vainas dēļ vairs nav dabiska parādība. «Dānijā man tas netraucē, bet šeit tas ir ļoti patīkami.» Rike domā, ka verbālus komplimentus jādodas klausīties uz Franciju vai Itāliju, kur ir cits temperaments. Pie mums komplimentus vairāk var lasīt cilvēku uzvedībā, viņu acu skatienā. Latvijā Riki pārsteidzis tas, ka pie galda netiek teikti komplimenti saimniecei par garšīgi pagatavoto ēdienu, kā tas ir pieņemts Dānijā. «Atceros, kad pirmoreiz uz vakariņām uzaicinājām latviešus, es pati nenocietos un teicu: «Vai cik garšīgi», bet vīrs man zem galda bakstīja ar kāju, lai tak es pagaidot, kamēr kāds cits paslavēs. Bet nē! Tagad mūsu latviešu draugi jau zina un ēdienreizēs vienmēr mazliet pagaršo un ar humoru saka: «O! Cik garšīgi!»» Rike atzīst, ka ir ļoti patīkami dzirdēt komplimentus par savu izskatu, bet vislielāko prieku sagādā komplimenti par padarīto darbu. Šeit Latvijā Rikei visvairāk ir teikti komplimenti par, pašas vārdiem runājot, «slikto» latviešu valodu. Viņa uzskata, ka tā varētu būt krietni labākā līmenī, bet visi tomēr slavē. Aldis Ermanbriks, Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors: «Es nemaz nedomāju, ka protu teikt komplimentus. Daudzas sievietes nemaz nesaprot, ko es ar to esmu gribējis pateikt. Citreiz izlaužas pēkšņi tāds kompliments no visas sirds, ka liekas par daudz laba ir pateikts, tad es piešauju klāt kādu pipariņu, lai kļūdu labotu. Interesanti tad ir vērot reakciju. Tas jau arī ir tas savtīgais komplimentu teikšanas iemesls - lai ir reakcija no pretējās puses.» Vai svešām sievietēm arī ir cerības dzirdēt komplimentus no Alda Ermanbrika? «Jā. Tas man padodas viegli. Varu teikt komplimentus par apģērbu, par frizūru, par acīm, par visām ķermeņa daļām. Tad viņas brīnās, bet es dažreiz vienkārši fiziski nevaru paiet garām. Visas nemaz nav laimīgas, izdzirdējušas komplimentu, apvainojas, jo domā, ka es gaidu kaut ko pretī. Bet domāts bija pavisam ne tā, vienkārši gribējās uzsākt sarunu. Nu jā, sarunā pavadītais laiks savā ziņā jau arī ir došana pretī.»