Kompromisi un bērnišķība

Galu galā Berlināles jaunā direktora - žiperīgā Dītera Kostliha izteiktie solījumi par «festivāla cīņu pret terorismu» nesa augļus. Piemēram, reiz padomju kinoiznomā iecienītais Kosta Gavras provocēja sacerēt tekstus par savas filmas Amen reklāmu, kurā skandalozais itāļu brenda Benetton reklāmkampaņu autors Olivers Toskāni bija apvienojis baznīcas krustu ar nacionālsociālistu kāškrustu, taču filma, kas, kā ar āmuru dauzot, atmaskoja Vatikāna kuslumu, pasīvi atbalstot Hitlera rasu tīrīšanas politiku, bija tikai sliktākais - ne vienīgais no šī sērijas darbiem. Labākā godu varētu atvēlēt ungāru kino režijas metra Ištvana Sabo darbam Taking Sides (Ieņemot pozīciju) - uz dokumentāliem faktiem veidots darbs, kas pēta amerikāņu veiktās kolaboracionistu medības pēckara Vācijā kultūras cilvēku vidē. Tā pasaulslavens vācu diriģents Villhelms Furtvenglers, kurš spēlējis Hitlera dzimšanas dienas priekšvakarā, nonāk amerikāņu armijas majora, civildzīvē apdrošināšanas aģenta (filmā Hārveja Keitela) nagos, kas savus priekšstatus par tiesu pret konkrēta cilvēka likteni īsteno ar amerikāņiem tik tipisko principu «ir tikai viena taisnība» vāli. Bez niansēm. Nesaprotamu iemeslu dēļ šī filma, kas ļauj atcerēties Sabo klasiskos darbus par mākslas cilvēka kompromisiem spēlēs ar varu (Mefisto, Hanusens), būtu ideāla, lai baltzobainās emigrācijā strādājošās indietes Miras Nairas vadītā žūrija izpildītu savu pienākumu - atzīmētu politiskas vērtības, taču tā nebija konkursā, bet Zelta lācis tika britu Asiņainajai svētdienai. Par šo faktu pukstēja visi, kas vien varēja - sākotnēji TV vajadzībām dokumentāli reportāžiskā manierē stilizētā drāma arīdzan bija balstīta uz reālo notikumu bāzes - 1972.gada 30.janvāra traģēdijas Ziemeļīrijā. Todien tika nogalināti vairāki desmiti mierīgo demonstrantu, aizsākot politisko berzi Ziemeļīrijā. Režisora uzvārds Pols Grīngrass neko īpaši daudz nevēstī pat profesionāļiem. Vismaz astoņas sievietes... Bija jau arī Berlīnes konkursā «vieglais gals», tās pašas franču brīnumbērna Fransuā Ozona 8 sievietes. Gana stilīga un gana aprobežota spēlīte ar franču aktrišu zvaigznāju līķa - viņu upura, vīra, mīļākā - klātbūtnē un lērumu citātu - gan «galantērisku» (Diors), gan muzikālu un kinematogrāfisku. Berlīnes politizētajā programmā Ozona 8 sievietes plauka kā puķes un tika pie balvas (labākajam aktrišu ansamblim) - par spīti Ozona radītajai neerotiskākajai erotiskajai ainai franču kino vēsturē, liekot lesbiskā kaislē uzsvilt Fanijai Ardānai un Katrīnai Denēvai. Vieglajam galam cieņpilni var pieskaitīt arī simpātisko amerikāņa Vesa Andersona melno komēdiju Royal Tanenbaum (ar nosaukumu Varenā Tanenbaumu ģimene tā drīz būs Rīgā). Šarmants ir fakts, ka kopā ar savu koledžas laiku draugu Ouvenu Vilsonu, ko līdz šim biju zinājusi vienīgi kā viduvēju aktieri no sliktas militarizētas filmas Ienaidnieka aizmugurē, Vess Andersons jau ir saņēmis Oskara nomināciju par labāko oriģinālscenāriju, draudot atkārtot divu citu amerikāņu jaunuļu (aktieru) Bena Afleka un Meta Deimona panākumu ar savu koledžas laikā sacerēto scenāriju filmai Labais Vils Hantings. Tanenbaumi ir kādas amerikāņu ģimenītes spožuma un kraha konspekts ar pamatīgu un pamelnu ironiju un labiem aktieriem sev netipiskās lomās (Gvineta Paltrova, Džīns Hekmens, arī pats Ouvens Vilsons). Vismaz amerikāņu kino tik prognozējamajā kontekstā Vess Andersons trako līdzīgi francūzim Fransuā Ozonam - viņš parodē, ironizē, ņirgājas, turklāt šarmanti kuļ ekscentriādi ar dramatismu... Un te kā kulaks uz acs ir gruzīna Otara Joseliani teiktais par savu filmu Pirmdienas rīts - vēl vienu labu «Joseliani filmu» - ne labāku, ne sliktāku par tām, kas tapušas viņa Francijas posmā: «Katrā komēdijā mīt skumjas.» Joseliani Sudraba lācis par labāko režiju, iespējams, bija patīkamākais pārsteigums Berlināles balvu sarakstos (ja neskaita Labo roku panākumus). Gruzīnu metrs varbūt ir kļuvis pieglaudīgāks, mazāk ironisks - viņš teju vai žēlo savu varoni - pusmūža vīreli - mazliet dzērāju, mazliet tādu kā vidēji nelaimīgu somu iz Aki Kaurismeki absurdi skumjajām sāgām, vīreli iz fabrikas, kurā nedrīkst pīpēt, kurā ikdienas rituāli atkārtojas ar nomācošu inerci... Un tad šis puisis no Francijas provinces fabrīķa dodas apceļot pasauli, lai nonāktu Venēcijā un lai režisors ļautu mums secināt kaut ko par vientulību, par slīkstošo pilsētu, kuras skaistums Joseliani, atšķirībā, piemēram, no cita emigranta Josifa Brodska, ir tukšs bleķis - tāda pat smieklīga un simulēta ilūzija kā aristokrātiskā pārticība, kādā mīt paša Joseliani tēlotais Venēcijas aristokrāts. Joseliani zina stāstīt par egocentrismu un vientulību, kas rada viena otru, par ceļošanu - bēgšanu no sevis paša, lai saprastu, ka ģeogrāfiskās izmaiņas nemaina vientulības jēgu, par monotonismu - jo fabrīķis Itālijā ne ar ko neatšķiras no Francijas fabrīķa. Filmā ir daudz smalku lietiņu - komisku ainu, maz dialogu, jo viss pateikts kadrā. Joseliani Pirmdienas rītā noteikti būs festivālu apritē, droši vien atritēs līdz Rīgas Arsenālam, bet Joseliani balva vismaz ieviesa kādu smalku niansi - izrādās, arī žūrija noprot, kas ir labs kino. Sadomazohiskās spēles Labs kino noteikti ir korejiešu skandalozās zvaigznes, kurš jau labu laiku kļuvis par kulta personu Krievijā, Kima Kidukaa filma Sliktais zēns. Esmu padevusies latviešu režisora Viestura Kairiša jūsmai un sāku sevi pieskaitīt Kiduka cienītāju pulkam. Viņa filmas nosaukums gan neiznira nevienā no žūrijas papīriem... Sliktais zēns ir juteklīgs, izaicinošs un smalkā kino valodā veikts aizliegtas kaislības pieraksts. Brutāla paskata skūtgalvis ierauga parkā uz soliņa meiču baltās zeķītēs, skūpsta bez paskaidrojuma un motivācijas... Viņš ir iemīlējies un zina, kā likt sevi iemīlēt snobiskajai dūjai - studente tiek apvainota aizmirsta maciņa zādzībā, bet viņas vienīgā iespēja atstrādāt nozagto naudu ir sarkano lukturu kvartālā, kur liels vīrs ir tas pats skūtgalvis. Skan stulbi? Taču filma pieder tiem darbiem, kas atstāj ilgu pēcgaršu - Kiduks jūt kinovalodu, viņš noteikti pazīst klasisko Nakts portjē, reiz Eiropu šokējošo filmu par nacista un viņa gūsteknes attiecībām. Viņš līdzīgi risina bijušās studentes, kura arvien vairāk izšķīst pazemojumos un tikko atklātajā juteklismā, un kā cirvi tēstā sutenera attiecības. Pašam Kimam Kidukam tā esot filma par likteņa neizbēgamību. Par spīti neatbilstībai, Berlīnes politkorektajam garam, filmai ir lemts kulta darba liktenis. Vācieši un dāņi Tas, ka kāda no festivāla balvām ir jāsaņem vācu filmai, bija kā akmenī tēsts, vācu kino starptautiskā prestiža reanimēšana bija viens no jaunā direktora konceptiem. Psiholoģiskā drāma par divu pusmūža pāru attiecībām Boiling Point nebija sliktākā no izvēlēm. Netiek aizmirsti arī dāņi, kuri apskaužamā kārtā iemācījušies veidot sķietami vienkāršas «mazo cilvēku» filmas, nodrošinot sev pamatīgu festivālu interesi. Tā dānietes Anetes Olsenas filma Mazās nelaimes (Minor Mishaps), kura ļoti prasmīgi apelēja pie dāņu humāno Dogmas filmu pieredzes (Mifune, arī Itāļu valoda iesācējiem), tika pie labākās Eiropas filmas balvas un 25 000 eiro. Divas māsas - neveikla sieksta pavāre un pusmūža māksliniece pēc mātes nāves mēģina tikt skaidrībā ar savu dzīvi un attiecībām ar tēvu. Te ir gan komunikāciju, gan mīļāko, gan partneru problēmas, gan pēkšņi vienai no viņām prātā ienākusī doma, apvainot tēvu incesta grēkā... Īsti dānisks kokteilis, kas, par spīti liegai «jau bijis» sajūtai, joprojām ir modē, turpinot būt labs un vērīgs kino. Secinājumi? Kaut mani Berlīnes favorīti tā arī neparādījās laureātu skaitā - šokējošā Airisa, niansētais rakstnieces Airisas Mērdokas dzīvesstāsts, amerikāņu Kuģošanas ziņas u.c. - festivāls pierādīja, ka politkorektums un kompromisi turpina būt tā balvu izvēles pamatkritēriji. Jā, un vēl šoreiz pavisam bērnišķa vaļība, apveltot ar Zelta lāci arī simpātisku, bet ne vairāk, japāņu animācijas filmu - kases rekordisti savā dzimtenē - Gariem līdzi (Spirted Away).