Koncernu likums praksē

Šā likuma nosaukums, kā rāda pieredze, ir maldinājis daudzus, jo termins «koncerns» līdz likuma pieņemšanai daudziem asociējās ar grāmatvedību un konsolidētajiem gada pārskatiem. Šajā kontekstā tas šķita attiecināms galvenokārt uz koncernu mātesuzņēmumiem, kaut gan būtībā šis uz mazākuma interešu aizstāvību vērstais normatīvs tieši ietekmēs visas uzņēmējsabiedrības, kurās fiziskām vai juridiskām personām ir izšķirošā ietekme, un skars vairākumu privātā sektora uzņēmēju. Šķiet, daudzu uzņēmumu vadība nav pievērsusi jaunajam likumam vajadzīgo uzmanību, uzskatot, ka tas ir finansu dienestu kompetencē. Savukārt darbinieki, kuri nodarbojas ar finansu un uzskaites jautājumiem, nav Koncernu likumu pienācīgi novērtējuši, jo tas Latvijas likumu sistēmā ir vietā, kur parasti neiekļauj uzskaiti, finansu ziņošanu un finansiālās saistības regulējošas normas. Līdzīgu iemeslu dēļ daudzas būtiskas jaunā likuma normas nav plaši publiski komentētas. Kādēļ šim likumam būtu jāpievērš uzmanība tagad, kad tas darbojies jau tik ilgu laiku un līdz šim skāris pārsvarā tos uzņēmumus, kuri ir ieguvuši vai pārdevuši būtisku un izšķirošu kontroli nodrošinošus ieguldījumus? Galvenokārt Koncernu likuma normas dēļ, saskaņā ar kuru tām atkarīgajām sabiedrībām, kuras ar valdošo uzņēmumu nav noslēgušas koncerna līgumu kādā no likumā paredzētajām formām, ir jāsastāda atkarības pārskats par pirmo pilno pārskata periodu pēc likuma spēkā stāšanās brīža, tas ir, pēc 2000.gada 27.aprīļa. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem, kuru pārskata periods sakrīt ar kalendāro gadu, par 2001.gadu šis pārskats būs jāsagatavo, jāpārbauda, jāapstiprina un jāiesniedz Uzņēmumu reģistram pirmo reizi. Koncernu likums regulē valdošā uzņēmuma un atkarīgās sabiedrības attiecības, izšķirošās ietekmes un līdzdalības publisku reģistrāciju, koncernu līguma un atkarības pārskata sagatavošanas kārtību mazākuma dalībnieku un kreditoru interešu aizstāvības kontekstā. Likums ir vērsts uz mazākuma dalībnieku un kreditoru interešu aizsardzību, kas līdz tā pieņemšanai patiešām bija vāji regulēta uzņēmējdarbības joma. Tomēr daudzas no jaunā likuma normām nav saskaņotas ar citiem uzņēmējdarbību un finansu ziņošanu regulējošiem normatīviem. Likumā lietoto terminu nozīme ievērojami atšķiras no šo terminu jēgas citu likumu izpratnē, un ar finansēm saistītie likuma aspekti nav pietiekami precīzi un neapstrīdami traktējami. Kaut ne viena vien Koncernu likuma norma ir pretrunīga un dažādi interpretējama, īpaši vajadzētu pievērst uzmanību atkarības pārskata saturam, sagatavošanai un pārbaudei, jo tieši ar šiem jautājumiem drīzumā būs jātiek galā ļoti lielai daļai Latvijas uzņēmējsabiedrību, to īpašnieku un revidentu. Šis pārskats jāsagatavo gadījumos, kad nav noslēgts koncernu līgums, un par tā sastādīšanu atbild atkarīgās sabiedrības vadība. Praksē koncernu līguma sagatavošana, parakstīšana un reģistrācija varētu aizņemt vismaz 5-6 mēnešus, bet atkarības pārskats jāsastāda par visu laiku līdz šā līguma noslēgšanai. Koncernu likuma izpratnē atkarības pārskats ir dokuments, kura mērķis ir radīt vispārēju priekšstatu par atkarīgās sabiedrības attiecībām ar valdošo uzņēmumu. Tajā ir jāsniedz ziņas par pārskata periodā veiktajiem darījumiem ar valdošo uzņēmumu vai ar valdošo uzņēmumu koncernā apvienotiem uzņēmumiem, darījumiem un pasākumiem, kas veikti vai nav veikti uzņēmumu interesēs vai pamudinājuma rezultātā. Pārskatā īpaši jāizceļ atkarīgajai sabiedrībai neizdevīgi, riskanti un neparasti pasākumi, jo tie valdošajam uzņēmumam rada saistības atlīdzināt potenciālos zaudējumus, kas to dēļ radušies. Tātad likumā ir noteikta specifiska informācija, kas jāiekļauj atkarības pārskatā, taču nekas nav minēts par to, kā šo informāciju iegūt, novērtēt un precīzi atspoguļot. Te nu uzņēmējiem, grāmatvežiem, revidentiem, dalībniekiem, kreditoriem un dažos gadījumos arī tiesnešiem paveras visnotaļ plašas iespējas izmēģināt dažādas likuma interpretācijas metodes. Tas noteikti mazinās likuma efektivitāti, radīs pārpratumus dažādu atkarības pārskatu lietotāju starpā, veicinās konfliktus un, iespējams, var padarīt Latvijas uzņēmējdarbības vidi mazāk pievilcīgu ārvalstu investoriem. Lai atkarības pārskats ļautu sasniegt Koncernu likumā noteikto mērķi, tam pēc informācijas apjoma un kvalitātes būtu jālīdzinās vismaz uzņēmumu gada pārskatiem, kuru sagatavošanu savukārt regulē virkne speciālu normatīvu dokumentu, tai skaitā likumi par grāmatvedību un par uzņēmumu gada pārskatiem, bet ieskatu starptautiskajā praksē var gūt, iepazīstoties ar Starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Pagaidām grāmatvedības likumi ir vienīgais atbalsta punkts, ko izmantot atkarības pārskata sagatavošanai. Tomēr arī šeit nepieciešama radoša pieeja un ir iespējamas interpretācijas, jo tie gan ļauj noteikt darījumu konstatēšanas un periodizācijas principus, bet nesatur šo darījumu novērtēšanai nepieciešamos normatīvus. No Koncernu likumā noteiktā mērķa viedokļa atkarības pārskatam vajadzētu atspoguļot to summu, par kādu atkarīgās sabiedrības pārskata gada rezultāti (kādi tie ir uzrādīti attiecīgā gada pārskatā) atšķirtos, ja sabiedrība nebūtu bijusi atkarīga, kā arī apmēru, kādā ir tikuši atlīdzināti šie atkarības situācijā radītie zaudējumi. Dažus nosacījumus likuma 30.pantā var izprast kā vērstus uz guvumu vai zaudējumu atspoguļošanu maksājumu vai darījumu faktiskās norises brīdī, bet pēc šādas izpratnes sagatavots atkarības pārskats neļautu precīzi noteikt valdošā uzņēmuma ietekmē veikto darījumu iespaidu uz atkarīgās sabiedrības gūto peļņu un pašu kapitālu, tai skaitā arī uz mazākuma daļu noteiktā datumā. Ne mazāk neskaidri ir arī Koncernu likuma nosacījumi par atkarības pārskata pārbaudi, apstiprināšanu un publisku reģistrāciju. Jautājumos par maksājumiem, kuri jāveic valdošajam uzņēmumam gan gadījumos, kad ir noslēgts koncernu līgums, gan kad tiek sastādīts atkarības pārskats, ir daudz neskaidrību no uzskaites un nodokļu viedokļa. Jācer, ka Koncernu likuma pamatā liktā mazākuma dalībnieku un kreditoru aizsardzības koncepcija nepaliks nerealizēta nepilnīgās normatīvās bāzes dēļ un trūkumi normatīvos tiks novērsti efektīvi un ātri. To varētu sasniegt tikai, atbildīgajām valsts institūcijām cieši sadarbojoties ar praktizējošiem finansu un uzskaites nozaru speciālistiem.