Korejas ekonomika politikas gūstā

Tomēr šādas pārejas politika būs lielā mērā neprognozējama. Jaunais prezidents Kim De Juns tika ievēlēts tikai ar 40,3% balsu, viņa oponenti veido vairākumu parlamentā, un vēršas plašumā populisma vilnis. Tiešais krīzes iemesls ir tas, ka Korejas valsts nespēj vadīt un kontrolēt finansu globalizācijas sekas, un kopš 1993. gada, kad pie varas nāca civilais prezidents Kim Jen Sams, šī nespēja nevis samazinās, bet gan palielinās. Līdz 1993. gadam Dienvidkoreja šķita «jaunattīstības valsts» paraugs. Tāpat kā Japānai, arī Korejai bija raksturīgas ciešas valsts un biznesa saites, konglomerāti, kas pazīstami ar nosaukumu čeboli, neattīstīta strādnieku kustība, uz eksportu orientēta rūpniecības un tirdzniecības politika, valūtas un iekšzemes kredītu valsts sadale. Viens no Korejas krīzes paradoksiem ir tas, ka neveiksmes iemesls - čeboli - pirms vairākiem desmitiem gadu saņēma uzdevumu veidot pasaules tirgū konkurētspējīgas firmas. Šī nacionālā mērķa sasniegšanas gaitā, stimulējot neskaitāmus darījumus starp politiķiem un biznesmeņiem jeb čeboliem (pirmie nodrošināja labvēlīgus apstākļus čeboliem, bet otrie fondus politiskajai elitei), veidojās pašreizējās krīzes iedīgļi. Milzīgie līdzekļi, kurus sarausa bijušais prezidents Čon Du Hvans (no kukuļiem savāca 900 milj. dolāru) un Ro De U (saņēma 600 milj. dolāru no biznesa aprindām), bija tikai gan politiku, gan ekonomiku cauraudušās korupcijas un neefektivitātes aisberga redzamā daļa. «Demokratizācija», kas sākās pēc Kim Jen Sama ievēlēšanas, un «civilās valdības» izveidošana 1993.gadā vēl vairāk padziļināja radušos problēmu. Baidoties no opozīcijas, valdība nespēja pārstrukturēt ekonomiku tā, lai tiktu galā ar sarežģītajiem globalizācijas uzdevumiem. 1994.gadā tā atlika reformas darba un finansu sfērā, kuras bija nepieciešamas, lai apturētu aizvien pieaugošo izmaksu palielināšanās un darba ražīguma pazemināšanās tendenci. Tik tiešām darba alga Korejā palielinājās divas reizes salīdzinājumā ar Lielbritāniju un bankas palika zem valsts papēža. Kad Kim Jen Sama valdība mēģināja īstenot reformas darba sfērā, kuru mērķis bija padarīt darbaspēka tirgu elastīgāku, tā sadūrās ar darbaļaužu kategorisku protestu un drīz atkāpās. Pat šogad, kad pārmērīgi uzpūstu kapitālieguldījumu dēļ bankrotēja sabiedrība KIA, ko uzskata par otro lielāko automobiļu ražotāju Dienvidkorejā un astoto lielāko čebolu, Kim Jen Sama valdība apturēja finansu reformas, kuru mērķis bija atvērt un kontrolēt banku sektoru. Tā baidījās, ka atsāksies ielu protesti. Tā kā šīm problēmām vairs netika pievērsta uzmanība, komercbanku un uzņēmumu reitings sāka slīdēt uz leju, ārvalstu kapitāls aizplūda un ārvalstu bankas pieprasīja, lai Korejas bankas un uzņēmumi atmaksā tām aizdotos dolārus pirms termiņa. Atdalīt politiskās reformas no ekonomiskajām nav iespējams tāpēc, ka birokrātija stingri kontrolēja bankas un sadalīja kredītus. Piemēram, čeboli palielināja investīcijas, kultivējot labas attiecības ar birokrātiem un bankām. Lai ierobežotu kredītu deficītu, bankas un čeboli paļāvās uz ārvalstu kapitāla tirgu īstermiņa aizdevumiem. Šāda prakse bija tik nekautrīga, ka vairākumam čebolu vidējais parāds septiņas un vairāk reizes pārsniedza pašu kapitālu. Šī sadarbība bija tik nevīžīga un sistemātiska, ka 3.decembrī, kad SVF piedāvāja palīdzības paketi, birokrātijai nebija gandrīz nekādas jausmas par Korejas sakrāto parādu apmēriem, ne arī skaidra priekšstata par Korejas Bankā esošajām valūtas rezervēm. Vienīgi tad, kad Korejas vonas vērtība noslīdēja līdz 2000 vonām par dolāru un maiņas kurss dažu mēnešu laikā kļuva divreiz zemāks, SVF un ASV (kas pārstāv «lielo septiņnieku») pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem piekrita izmaksāt 10 miljardus dolāru. Par to Koreja solīja pilnīgi atvērt savu finansu tirgu un likumdošanas ceļā nostiprināt reformas darba sfērā, kas var pieļaut atlaišanu no darba, pat ja tas 1998.gadā palielinātu bezdarbnieku skaitu līdz 2 miljoniem. Taču valsts varas ierobežošana biznesā ir tikai sākums, nevis beigas. Korejas politikai jāmainās līdz ar ekonomiku. Šī politiskā revolūcija acīmredzot būs tikpat darbietilpīga un tālejoša kā jebkura cita šajā valstī jau notikusī revolūcija. Pirms stāšanās prezidenta amatā šā gada februārī Kim De Junam nekas cits neatliks kā vien krasi mainīt priekšvēlēšanu kampaņas laikā dotos solījumus panākt pilnīgu nodarbinātību, un tas prasītu lielāku valsts iejaukšanos, jo viņš apsolīja arī pilnībā īstenot ar SVF noslēgto vienošanos. Visgrūtākais prezidenta Kima uzdevums būs panākt iekšējo vienprātību un izveidot valdošo koalīciju, lai atbalstītu vienošanos ar SVF. Šajā gadījumā lēmums piedot bijušajiem prezidentiem Čonam un Ro neapšaubāmi ir laba vienotības pazīme. Taču, tiklīdz prezidents Kims savedīs kārtībā ekonomikas ēku, viņam būs enerģiski jāķeras pie konstitucionālajām reformām, lai iedibinātu solīto parlamentāro valdības formu. Šis kategoriskais politiskais paziņojums viņam ļoti palīdzēja izveidot aliansi ar bijušo pretinieku Kim Jen Piru, kurš prezidenta Kima pirmajā kabinetā ieņems premjerministra amatu. Ja Koreja stingri ievēros SVF noteikumus un pārdzīvos līdz šim vissmagāko lejupslīdi, kāds kapitālisms tajā izveidosies? Par to vēl pāragri runāt, taču skaidrs, ka, mazinoties valsts un palielinoties tirgus lomai, Koreja var arī nepārtapt par atvērtu amerikāņu tipa sabiedrību. Lai cik dziļas būtu reformas, valsts loma globalizācijas vadīšanā un vēl arvien pastāvošā konfuciāniskā disciplīna, iespējams, būs vitāli svarīgas kā vienmēr. Tādējādi Korejas ekonomika droši vien tuvināsies autoritārākajam Singapūras modelim - pasaules tirgiem atvērtai sabiedrībai, ko joprojām pārvalda korporatīva, nevis plurālistiska valsts. Tā vien šķiet, jo vairāk lietas mainās, jo nemainīgākas tās paliek.