Kosmosa izsistais caurums

Tautā par Velna purviņu dēvētās, ar bērziem un alkšņiem aizaugušās dziļās bedres dibenā, ko ietver stāvas malas, pirms kāda pusgadsimta koku vietā esot bijis jauks dīķītis. Sirmais smiltenietis Juris Zušmanis no puikas gadiem vēl atminas, ka pa to Pilskalna ielas bērni braukājuši ar pašu sameistarotiem plostiem. Otra īpatnējā ieplaka, ko apkārtnes ļaudis visbiežāk sauc par krāteri, atrodas Ozolu ielas galā. Tajā savukārt Juris pats skolas laikā ar klases biedru esot mīlējuši bumbu spēlēt, jo visi vēji pūtuši pāri. Laikam jau šo priekšrocību novērtējuši arī tagadējie Smiltenes zēni, jo prāvās bedres dziļumā atkal ierīkots basketbola grozs. Pirms pārdesmit gadiem minējumi par dīvaino bedri Ozolu ielā uzvirmoja ar jaunu sparu. Eļļu ugunī ielēja arī intriģējošās publikācijas vairākos populārzinātniskos toreizējās PSRS preses izdevumos, jo astronoma ģeodēzista Jāņa Klētnieka vadībā pilsētiņā bija ieradusies pētnieku ekspedīcija, lai pārbaudītu iedzīvotāju nostāstos dzīvo hipotēzi par šīs krāterveida ieplakas iespējamo kosmisko izcelsmi - tā it kā esot radusies, pirms vairākiem gadu tūkstošiem nokrītot lielam meteorītam. SENSĀCIJA IZPALIEK, ŠAUBAS SAGLABĀJAS Pirmo grūdienu organizēt izpēti Smiltenē J.Klētniekam deva tagad jau aizsaulē aizgājušais onkulis, pie kura viņš dažkārt brauca paciemoties. Astoņdesmitajos gados, strādādams Latvijas Universitātes astronomiskajā observatorijā, J.Klētnieks piedalījies hipotēžu pārbaudēs par meteorītu krāteriem Igaunijā un Lietuvā, kur tie arī atrasti. Tāpēc nolēmis painteresēties, kā ir Latvijā, un onkuļa stāsts par podu - dīvaino bedri vienā no Smiltenes augstākajiem pauguriem - zinātniekam šķitis pārbaudes vērts. Kā gan ieplaka tur varēja rasties, ja ne vecāko iedzīvotāju atmiņās, ne arī kādā senā rakstu galā nav ne pušplēsta vārda, ka bedre būtu izmantota, piemēram, smilšu vai grants ieguvei? Turklāt stāvo malu dēļ tajā var nokļūt tikai kājām. Varbūtējo krāteri no 1982. līdz 1984.gadam pētīja toreizējās PSRS Zinātņu akadēmijas (ZA) Vissavienības astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļas ekspedīcija kopīgi ar PSRS ZA Meteorītu komiteju. Pieņēmumu, ka «pods» varētu būt veidojies meteorīta sprādziena rezultātā, it kā pamatoja apvidus topogrāfijas detalizētā apskate. Krāterveida 11 metru dziļajai bedrei ar 85 metru diametru nogāžu slīpuma attiecība bija 1:7 - 1:8, kas ir raksturīgi sprādziena tipa meteorītu krāteriem. Šie fakti bija ļoti līdzīgi, piemēram, Sāmsalā Igaunijā 1927.gadā atklātās meteorītu krāteru grupas proporcijām, no tiem pazīstamākais ir Kāli meteorīta krāteris. Savukārt ģeoloģiskie pārbaudes urbumi atklāja, ka ieži ieplakas centrālajā daļā ir stipri sajaukti. Interesi sakāpināja arī «poda» piltuvveida forma, tā stāvās ārmalas tolaik noslēdza augstāki zemes vaļņi. Latvijas zinātnieki bija pat izteikuši hipotēzi, ka iedobe radusies pirms vairāk nekā 5000 gadiem, zemē ietriecoties un eksplodējot meteorītam. Tālākajā darbā tika pieaicināti pieredzes bagāti meteorītu krāteru pētnieki no Igaunijas, un krātera ziemeļaustrumu valnī izraka 15 metru garu un trīs metru dziļu horizontālu tranšeju, bet krātera vidū un ziemeļu pusē - vairākas vertikālas atveres jeb šurfus. Pētniekiem tomēr neizdevās gūt drošus pierādījumus, ka piltuvveida bedri ir izveidojis ciemiņš no kosmosa, jo tur neatrada ne sprādzienam raksturīgos saberzto iežu slāņus, ne meteorīta šķembas. Rezultātā ekspedīcija J.Klētnieka vadībā izšķīrās par labu otram pieņēmumam, ka īpatnējā ieplaka, tāpat kā Velna purvs, varēja izveidoties, atkāpjoties kvartāra perioda apledojumam pirms aptuveni 12 000 - 14 000 gadu. Apvidus ģeoloģiskās uzbūves raksturs liecinot, ka apaļas formas bedres varēja rasties zemledāja reljefa veidošanās laikā, ieplūstot ūdenim caur ledāja spraugām un caurumiem. «Tā nu toreiz smilteniešiem sensācija izpalika, bet man nācās secināt, ka kosmosa viesis paskrējis pilsētai garām. Taču tagad es domāju mazliet citādi un sacītu tā: pirmā versija par piltuvveida bedres kosmisko izcelsmi nav atmetama, bet otrā par krāterveida ieplakas veidošanos, kūstot kvartāra ledājiem, arī nav neapgāžami pierādīta,» J.Klētnieks sācis šaubīties. Tāpēc smiltenietis J.Zušmanis, diplomēts inženieris hidrotehniķis un autoritāte novada vēstures pārzināšanā, ir sarūgtināts, ka pie šī neparastā dabas veidojuma, par kura esamību tūristi zina daudzviet valstī, nav nekādas norādes. Valmieras reģionālās vides pārvaldes Valkas rajona nodaļas inspektors Pēteris Lapiņš stāsta, ka kopš 1989.gada 12.decembra oficiāli par Smiltenes kvartāro krāteri dēvētā neparastā ieplaka kā reti sastopams ģeoloģiskais veidojums ir iekļauta vietējās nozīmes aizsargājamo objektu sarakstā. Arī J.Zušmaņa jau iespiešanai sagatavotās grāmatas manuskriptā Smiltenes laiki un likteņi stāstīts par šo varbūtējo meteorīta krāteri, kas, viņaprāt, pilsētai varētu kļūt par tūristu pievilkšanas objektu. Piltuvveida bedres veidojums ikvienu pārsteidz ar savu lielumu un gandrīz nevainojami apaļo formu. Diemžēl tūrisma informācijas vietējā centra piedāvātajā Smiltenes apskates maršrutā savulaik visā Latvijā populārais un joprojām intriģējošais «paugurs ar podu» nav iekļauts. Kāpēc? Centrā skaidro, ka pilsētā esot daudz citu interesantu vietu, jo «meteorīta krāteris taču tur netika atrasts...» KRĀTERĪ VARBŪT IR DIMANTI Viens meteorīta krāteris Latvijā tomēr ir, turklāt, iespējams, īsta bagātību glabātuve. Dobeles rajona Kroņaucē atrastajā krāterī, pēc ģeologu domām, varētu slēpties pat dimantu atradne, kas izveidojusies vai nu meteorīta krišanas rezultātā, vai arī kādu citu procesu ietekmē, bilst J.Klētnieks. Savukārt Latvijas Universitātes astronoms Ilgonis Vilks atgādina, ka šis no virspuses nesaskatāmais veidojums ir iekļauts pasaules meteorītu krāteru sarakstā. Tur esot vēstīts arī par Kāli meteorītu grupu. Patlaban visjaunākais izpētes objekts, ko jau pirms desmit gadiem pamatojuši somu zinātnieki, ir iespējamais meteorīta krāteris Baltijas jūrā pie Ainažiem. «Kas zina, ko tur atklās. Varbūt ko interesantu, bet varbūt čiks vien iznāks, tāpat kā ar pirmskara laikā plaši aprakstītajām Rundēnu Velna dobēm Ludzas pusē. Pieņēmumu, ka tur varētu būt meteorīta krāteris, pētījumi nav apstiprinājuši,» stāsta J.Klētnieks. Kaimiņi Igaunijā un Lietuvā ar meteorītu krāteriem ir bagātāki. Visplašāk zināmā ir Kāli meteorītu krāteru grupa Sāremā salā Igaunijā, to veido vismaz septiņas piltuvveida bedres. Interesantākā no tām ir 16 metru dziļā iedobe 110 metru diametrā, ko aizpildījis Kāli ezers. Lēš, ka šo krāteru vecums varētu būt 3000-6000 gadu. Valsts dienvidaustrumu daļā atrodas Illumetsas trīs mazāku krāteru grupa, 1984.gadā netālu no Tartu atklāts Sirikmē meteorīta krāteris, kas radies pirms 10 000 gadu. Savukārt Lietuvā ir apzināti divi seni meteorītu krāteri. Netālu no Drusķininkiem atrodas Mizaru un Ukmerģes rajonā - Vepru krāteris, kuru vecumu rēķina 530 un 160 miljonu gadu, ap 50 darba gados uzzināto pārvētī J.Klētnieks. Latvijā toties ir atrasti četri meteorīti. Interesanti, ka tie visi nokrituši XIX gadsimtā. 1820.gadā Daugavpils rajona Līksnā atklātais sver 16 kilogramu, 1863.gada Jēkabpils rajona Biržos - 5 kilogramus, 1864.gadā Neretā atrastas viena meteorīta divas 4 un 5 kilogramu smagas daļas. 1890.gadā Rīgas rajona Baldonē uzietais meteorīts sver 5,8 kilogramus. I.Vilks neizslēdz, ka šādi kosmosa viesi uz Zemes ir nonākuši arī pēc tam, taču, iespējams, nav pamanīti un reģistrēti. Kur tagad varētu apskatīt visus šos meteorītus, astronoms nezināja teikt. Viņš pieļāva, ka arī cits neviens to tagad droši nepasacīs. Latvijā atrastie meteorīti PSRS laikā esot glabājušies dažādos muzejos Kijevā, Tartu un Ļeņingradā, Baldones meteorīta divas mazas šķembas - arī Rīgas Planetārijā. Patlaban tās vienīgās varot apskatīt Frīdriha Candera memoriālajā muzejā Rīgā. «Meteorīti krīt reti, jo kosmosa plašumos planēta Zeme ir ļoti sīks mērķis, pa kuru nemaz nav tik viegli trāpīt. Tāpēc cilvēkiem no tiem nav jābaidās. Daudz vairāk jāuzmanās no sniega uz jumtiem un lāstekām,» joko astronoms I.Vilks.