Kreiso nacionālisms

Viņi protestēja pret pieaugošo nevienlīdzību starp bagātajiem un nabagajiem savā valstī, apsūdzēja augošo nevienlīdzību starp valstīm, kā arī pasaules valstu minimālās iespējas kontrolēt starpnacionālās korporācijas. Lielākoties dalībnieki bija no kreisajām grupām, tādām kā strādnieki un nabadzīgo aizstāvji, taču viņu argumenti pret ekonomikas globalizāciju bija ļoti līdzīgi nacionālistiem raksturīgajiem terminiem. Piemēram, nacionālo valstu aizsardzība un valsts spēja noteikt un kontrolēt ekonomiskās aktivitātes tās teritorijā savu iedzīvotāju interešu vārdā. Tas padarīja protestētājus par nacionālistiem, taču ne par tādiem, kādus cilvēki pieraduši redzēt. Šobrīd par kreisajiem uzskata tos, kas aizstāv strādnieku un trūcīgo intereses pret bagātajiem un valsts varu, un meklē sabiedrotos ārpus savas valsts robežām. Savukārt labējie aizstāv turīgo un valsts varas intereses, lai aizsargātu tos no ārpuses. Savus politiskos un ekonomiskos līdzgaitniekus citās zemēs viņi drīzāk uzskata par sāncenšiem un apdraudētājiem, nevis par sabiedrotajiem. Taču šai, pamatā akceptētajai klasifikācijai ir bijuši daži izņēmumi. Nacionālsociālismam Vācijā bija īpaša kreisa pieskaņa, vismaz tikmēr, kamēr 1934.gadā Ādolfs Hitlers atlaida no amata Ernstu Rēmu. Arī komunisms Padomju Savienībā un kreisā spārna partijas citur pasaulē bieži vien bija pilnīgi nacionālistiskas. Bet jaunā globalizācijas ēra, iespējams, parāda kreiso nacionālistu spēku, kas var būt daudz ietekmīgāks nekā vecais labējo nacionālisms vismaz triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis šķiru apsūdzētais nacionālisms varētu kļūt par organizējošu principu pret arvien pieaugošo ASV un Rietumeiropas valstu ekonomisko un kultūras ietekmi. Pretēji etniski pamatotajam labējo nacionālismam, kas neizbēgami ierobežo pats sevi, tāds kreiso nacionālisms vieno cilvēkus pāri robežām, pat ja tas izmanto kādas konkrētas valsts un cilvēku prasības. Turklāt pieaugošā globālās ekonomikas nozīme liekas pietiekami droša, lai veicinātu šādu nacionālistisko jūtu pieaugumu. Otrkārt, kreiso nacionālisms, iespējams, saņems daudz mazāku politiķiem un komentētājiem kritiku nekā labējo nacionālisms. Un tas nozīmē, ka kreiso nacionālisms var iekarot viņu cieņu, kas pilnībā liegta labējo nacionālismam. Gan Davosā, gan Sietlā daži politiskie līderi atklāti atbalstīja protestētājus, norādot, ka starptautiskajai sabiedrībai jāņem vērā viņu prasības. Arī pēc samita izteiktajos komentāros analītiķi un komentētāji arvien vairāk ieteica tās pašas lietas, tikai daudz radikālākā formā. Grūti iedomāties, ka abas grupas nāktu klajā ar līdzīgiem paziņojumiem par labējo nacionālistu prasībām vai par kādas nācijas prasībām, kas ir pretrunā ar šķiriskām prasībām. Un, treškārt, tieši tāpēc, ka šim nacionālismam ir starptautiskas dimensijas, un tāpēc, ka tas ir daudz pieņemamāks politiskajai un intelektuālajai elitei, turpmākajos gados tā ietekme un spēks, visticamāk, pieaugs. Kreiso nacionālisma attīstība varētu saasināt politiskos konfliktus demokrātiskajās valstīs un mazināt to līderu vēlēšanos un iespējas turpināt globālās ekonomikas integrāciju. Taču šāda veida nacionālisma attīstībai var būt arī daudz nopietnākas sekas. Tas var atņemt pasaulei ne tikai preču, cilvēku un ideju brīvās plūsmas dotās priekšrocības, bet var apdraudēt mieru un stabilitāti. Kreisā nacionālisma spēku apvienošana ar labējo nacionālismu var pat piespiest dažas valstis izvēlēties: vai nu atbalstīt starptautiskās ekonomikas kopumu, vai arī kāpināti uzskatīt ārvalstis un to uzņēmumus kā konkurentus un draudus. Ja šī situācija netraucēti attīstīsies, XXI gadsimtā var izraisīties vēl asāka konfrontācijas un konflikti ne tie, kurus labējiem un kreisajiem nacionālistiem izdevās izprovocēt divdesmitajā gadsimtā.