Krievijā vai nu revolūcija, vai nu diktatūra

Nedomāju, ka no pirmā - ka viņš kļūs par prezidentu, - nenovēršami izriet otrais - ka viņš noturēsies pie varas. Vēlēšanu kā varas leģitimizācijas mehānisma jēga Krievijā pastāvīgi krītas kopš 1993.gada. Jo mazāka piedalīšanās vēlēšanās, jo lielāki rezultātu falsificēšanas mērogi. Falsifikācijām ir divējādi mērķi - lai dabūtu pie varas vajadzīgos cilvēkus un lai vēlēšanas vispār varētu notikt. Galu galā falsifikācijas kļūst par vēlēšanu obligātu nosacījumu - pretējā gadījumā vēlēšanas regulāri nenotiktu. Krievijā ir izveidojies šis apburtais loks, un rezultātā uzticība vēlētām institūcijām faktiski kritusies līdz nullei. Notiek pastāvīga varas erozija. Vispirms tiek izlemts, ko pataisīt par deputātiem, ko - par prezidentu, un tad rīko vēlēšanas. Un iedzīvotāju attieksme pret varu ir atbilstoša - kā pret kaut ko svešu un uztieptu. Tāpēc nav pašsaprotami, ka Putins spēs pildīt uzdevumu, kuram viņš tika piemeklēts - kontrolēt valsti ar tīri administratīviem līdzekļiem. Tas ir paradokss, taču šis cilvēks, kam nav nekādu politiska līdera dotumu, bet ir tikai administratora spējas, nespēs noturēt kontroli, jo tam ir vajadzīgs tieši politiķis. Vai ar kontroli pār spēka struktūrām nepietiek, lai kontrolētu Krieviju? Domāju, ka vairs ne. Taču oligarhi - Čubaiss, Berezovskis, - spriež tieši tā: ir krīzes posms, tāpēc Krieviju vajag uz diviem trim gadiem, tā teikt, iesaldēt, stingri turēt varu. Pēc tam kaut kā izgrozīsimies, izdomāsim kādu stratēģiju, piedāvāsim kādu programmu. Tieši šāda domāšana ir pamatā šai avantūrai ar Putinu. Turklāt var saprast, uz ko viņi cer - ka tā vai citādi, bet kaut kādi evolūcijas procesi ekonomikā notiks. Patiešām, pat 1998.gada augusta nobrukuma rezultātā ieguvām krasu rūpniecības pieaugumu Krievijā. Imports kritās, un tirgu stihiski aizpildīja pašmāju ražojumi - vai nu tika atdzīvināti vecie padomju ražošanas mehānismi, vai nu rietumu firmas, pazaudējušas iespēju importēt, atnāca uz Krieviju ražot savu produkciju šepat uz vietas, mazliet modernizējot un pielāgojot tam vietējās jaudas. Tagad tas viss ir beidzies. Lieli naudas ieguldījumi nav notikuši, ekonomikas pieaugums ir apstājies, pieprasījums arī krities. Pieauguma šķitums vēl saglabājas, pateicoties ļoti augstajām naftas cenām, taču tā neturpināsies mūžīgi. Acīmredzot oligarhi vadās no cerībām kaut kā pārciest šo posmu, bet pa to laiku kādas investīcijas varbūt ienāks. Man nav sajūtas, ka viņiem izdosies šos dažus gadus noturēt stabilitāti valstī. Kas notiks, ja viņiem neizdosies? Pirmkārt, turpināsies armijas sabrukšana. Viņi iesāka karu Čečenijā, neizdomājuši, ka nevar to uzvarēt. Situācija Čečenijā turpinās pasliktināties. Nupat armijnieki vairs neko labāku nevar izdomāt, kā piedāvāt izcirst Čečenijā visus mežus, lai partizāniem nebūtu, kur slēpties. Pirmkārt, tā būtu ekoloģiska katastrofa, otrkārt, armija to vienkārši nav spējīga izdarīt. Pilnīgi pietrūkst jebkādas stratēģiskās plānošanas, un nav nodrošināta pat elementāra materiālā apgāde. Pirmajā Čečenijas karā piedalījās 50 tūkstošu liels korpuss, šajā - jau 200 tūkstoši, bet materiāli tehniskais nodrošinājums palicis apmēram tādā pašā līmenī. Ir pastāvīga problēma ar pārtiku, ar sanitārajiem dienestiem. Milzīgs skaits kareivju saslimst un nonāk hospitāļos, nemaz neaizbraukuši līdz frontes līnijai. Nemaz neminot, ka cilvēki pastāvīgi nokļūst zem pašu aviācijas un artilērijas uguns, kā tas vienmēr Krievijas armijā bijis. Plaši izplatīts marodierisms, ko var saprast, ja padsmitniekiem iedod automātus, bet nedod ēdamo. Līdzko sākas laupīšanas, pirmkārt, krītas disciplīna, jo laupītāji vairs nav īsta armija, otrkārt, mainās vietējo iedzīvotāju attieksme. Agrāk Ziemeļčečenija bija neitrāla, aktīva pretošanās notika pamatā dienvidos, kalnos. Tas ir mainījies. Kad rudenī tur ienāca tanki, tos sagaidīja ne gluži ar ziediem, taču mierīgi. Pēc mēneša vai diviem sabruka armijas apgādes sistēma un armija sāka laupīt. Un tagad karš pamatā notiek ne vairs kalnos, bet gan Čečenijas ziemeļos, kas agrāk tika uzskatīta par mierīgu aizmuguri. Tāpēc viens no iespējamajiem variantiem ir, ka pavasarī un vasarā var sākties plaša mēroga karš bez frontes līnijas, visā Čečenijas teritorijā. Armija tam nav gatava, tāpēc vai nu būs jāizved, vai nu... Nav saprotams, kas varētu būt šis otrs «vai nu». Karot līdz galam? Tas nozīmētu briesmīgus zaudējumus. Kas atliek, ja uzvarēt, kā teicāt, nav iespējams, bet armiju izvest arī nevar? Ir vēl viena iespēja - armija sāks aiziet pati. Tā jau ir noticis. Piemēram, Saratovas OMON, kas bija nosūtīts turp uz mēnesi, pēc tam, kad viņu komandējumu bija nolemts pagarināt vēl uz mēnesi, vienkārši sasēdās vilcienā un ar visiem ieročiem atgriezās Saratovā. Iespējams, ka turpmāk tas var notikt jau masveidā, ka armija pārvērtīsies bruņotu cilvēku nekontrolējamā masā. Ir arī cita, gluži administratīva problēma. Ir veikta Federālā drošības dienesta darbinieku slēgta aptauja par atbalstu Putinam. Izrādās, ka Putinu atbalsta 11 procenti FDD darbinieku. Ģenerāļu vidū atbalstītāju esot 60 procenti, taču jāņem vērā, ka ģenerāļu ir mazāk, tāpēc viņi vairāk domā par to, vai viņu atbildes, kaut arī aptauja bija anonīma, nevarēs «izskaitļot». Taču pat 60 procenti ir ļoti maz. Izrādās, ka varai pat šajās represīvajās struktūrās ir visai vāja bāze. Protams, viena daļa KGB ļaužu, galvenoties tie ir atvaļinātie, kuri tagad darbojas komercstruktūrās, ir entuziasma pilni, ka nu ir pienācis viņu laiks. Taču tie, kuri reāli veic operatīvo darbu, apzinās, ka tieši viņiem uzgāzīsies visas nejēdzības, viņiem būs jātiek galā ar disidentiem, ar dumpojošiem strādniekiem, ar karaspēku, kas atsakās pildīt pavēles, un, saprotams, nav par to sajūsmā. Tā ka pat drošības struktūrās ir zināma nekontrolējamības situācija. Ierindas aparāts nevēlas iesaistīties šajās spēlēs, jo saprot, ka neveiksmes gadījumā jāatbild būs tieši viņiem. Vai jūs domājat, ka var nonākt līdz strādnieku nemieru apspiešanai? Protams, un šādi gadījumi jau ir bijuši. Rudenī Sovetskas pilsētā, kas ir netālu no Vīborgas, specvienība Taifūns sāka šaut uz celulozes rūpnīcas strādniekiem. Strādnieki nevēlējās atdot rūpnīcu atpakaļ saimniekiem, kuri stagnācijas laikos bija pazuduši, taču atgriezās, kad strādnieki paši bija sakārtojuši ražošanu, atdevuši rūpnīcas parādus un pat sākuši maksāt sev algas. Saimnieki vispirms izsauca bandītus, kad tie netika galā, izsauca specvienību, kura specializējas cietumu nemieru apspiešanā. Viens vai divi strādnieki gāja bojā, vairāki tika ievainoti, taču arī šai milicijas specvienībai galu galā nācās glābties, ko tā darīja, saņemot ķīlniekus un nostiprinoties rūpnīcas pārvaldē. Tika izsaukts iekšējais karaspēks, taču, par laimi, tie bija regulārā dienesta kareivji un komandieri neuzdrošinājās viņiem pavēlēt šaut uz pūli. Bez politiskiem mehānismiem, ar administratīvām metodēm vien kontroli noturēt vairs nav iespējams. Kas tad īsti, jūsuprāt, Krievijā notiks? Var runāt par to, kas var notikt. Iespējams, ka var notikt kaut kas līdzīgs revolūcijai. Iespējams, ka izdosies tomēr nodibināt kaut kādu diktatūru. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tā nebūs tāda diktatūra, kādu pašlaik mēģina ieviest Putins. Viņa modelis ir - maksimāls liberālisms eksportētājiem un autoritārisms apvienojumā ar paternālismu, ar orientēšanos uz vietējo tirgu. Tāds tīri pinočetisks modelis. Taču, lai šāda sistēma darbotos, ir vajadzīgs, lai liberālā tirgus sektors visu laiku pumpētu reālu naudu iekšējā tirgū, lai būtu nauda valstiskajam paternālismam. Krievijā tā nav. Kamēr naftu var dārgi pārdot, šāds modelis ir iespējams. Līdzko tas beigsies, nav saprotams, par kādu naudu varēs īstenot varas paternālistiskās iniciatīvas. Nav saprotams, kā varai varēs nodrošināt minimālo sociālo bāzi. Tā nebūs padomju vara, kas turēja būrī, bet vismaz deva ēst un garantēja kaut kādu drošību. Tagad var ietupināt būrī, bet ēst vairs nedos. Tas var radīt sprādziena bīstamu situāciju un novest pie diktatūras krasas pastiprināšanās. Jo iecerētais modelis - mazliet diktatūras un mazliet demokrātijas - ir pilnīgi nereāls. Tas, ko Putins dēvē par «likuma diktatūru», ir autoritārs režīms, taču ar zināmām normām zināmās robežās, atbilstoši noteikumiem, ko viņš pats sev uzstādījis. Tas var izvērsties vai nu par revolūciju, sistēmas laušanu, vai nu par īstu, autoritāru diktatūru, nevis par solīto «likuma diktatūru». Šo starpposma variantu noturēt būs praktiski neiespējami. Grigorijs Javlinskis brīdina no «Versaļas sindroma», kas Krievijā varot izraisīt līdzīgu attīstību kā pirmskara Vācijā. Vai kaimiņvalstīm nav jāuztraucas par agresīva revanšisma iespēju Krievijā? Reālam revanšismam vajadzīgi resursi. Putina revanšisms ir virtuāls revanšisms. Vācijai, ja runājam par Versaļas sindromu, bija reāli resursi - bija rūpniecība, bija Krups, bija aizsardzības sektors, kas gan atradās bēdīgā stāvoklī, taču ne tik briesmīgā, kā tagad Krievijā. Turklāt, pirms Vācija kādam uzbruka, bija seši septiņi gadi ekonomiskās augšupejas. Vācijai nebija kodolieroču kā politiskās ietekmēšanas līdzekļa. Krievijai kodolieroči drīzāk ir tirgošanās faktors attiecībās ar amerikāņiem. Turklāt paradoksālā kārtā šis faktors amerikāņus interesē vairāk nekā mūsu politiķus. Mūsējiem tas ir drīzāk slogs. Čubaisam tuvs ekonomists Andrejs Larionovs vispār ieteic visas raķetes un to šahtas pārdot amerikāņiem un par to naudu atjaunot ekonomiku. Kas tad Krievijai paliktu no lielvalsts? Tieši tā viņam visi atbild - ka tik un tā visu nozags, un ko tālāk? Krievijā visu, ko pārdod, tūdaļ pat nozog. Ne jau tāpēc, ka cilvēki ir slikti. Tāpēc, ka investīciju mehānismam jādarbojas pēc noteiktiem likumiem, un, kamēr nav šāda mehānisma, visa nauda, ko iepumpēs, tiks izzagta, jo nav citu mehānismu, kā to izmantot. Nozagt naudu izrādās visefektīvākais, ko ar to var izdarīt. Putina modelis nepiedāvā veidu, kā sakārtot šo investīciju mehānismu. Primakovam šāda stratēģija bija. Viņam nebija iespējas to izmēģināt, tāpēc grūti spriest, vai tā būtu darbojusies. Tā paredzēja izveidot no aizsardzības kompleksa paliekām lielus investīciju konglomerātus, kam būtu savas investīciju bankas, ilgtermiņa investīciju programmas. Finansējums nāktu no eksporta uz trešās pasaules valstīm, Ķīnu, Tuvajiem Austrumiem. Šie līdzekļi tiktu akumulēti vairākiem moderniem tehnoloģiskiem projektiem, tādējādi atsākot rūpniecības pieaugumu. Līdztekus tiktu turēts «lēts rublis», un rezultātā privātais sektors ienāktu tur, kur valsts sektors būtu izveidojis pieauguma zonas. Tīrs, klasisks kinseānisms, tikai ar specifisku niansi - ka eksports, lielākoties bruņojuma eksports, tiktu virzīts uz trešās pasaules valstīm. No tā izrietēja nepieciešamība pēc zināma konflikta ar amerikāņiem - lai stimulētu pieprasījumu pēc bruņojuma. Taču politika tiktu virzīta nevis uz revanšismu attiecībās ar, teiksim, Baltiju vai Čečeniju, bet gan uz draudzību ar trešo pasauli. Šī līnija tika pilnībā izgāzta. Pirmkārt, Primakovam un Masļukovam pietrūka apņēmības to stingri īstenot, otrkārt, šai koncepcijai tik un tā trūka viena posma - starta kapitāla. To varēja iegūt tikai no oligarhiem, bet tiem ļoti negribējās kaut ko dot. Pareizāk, oligarhi saprata, ka nauda jāpaņem, taču katrs gribēja, lai paņem no cita, nevis no viņa. Tas bija iemesls Berezovska un Lužkova karam un Primakova caurkrišanai. Un mehānisma, kā investēt, joprojām nav. Nauda vienkārši cirkulē turpu šurpu, destabilizējot politisko situāciju, jo nemitīgi notiek kari par īpašumu pārdali. Vesels institūts strādā pie Putina ekonomiskās programmas. Ko īsti viņi mēģina izstrādāt? To varētu nosaukt par modeli liberālisma pielietojamības robežu nodrošināšanai. Tas nozīmētu maksimāli liberālu eksporta sektoru, kurā valsts neiejauktos, un paternālistiskus pasākumus iekšējā tirgus stabilizācijai. Vēl viņi algo nosacīti kreisu ekspertu grupu, kas raksta sociālo programmu. Tā ka ekonomisko programmu raksta labējie, bet sociālo - kreisie. Tas ir pilnīgs neprāts. Šāda sociālā programma netiks izpildīta. Tas ir mēģinājums stabilizēt īpatnējo Krievijas kapitālismu ar tipiski padomiskas pārvaldes poti. Taču nevienā no piedāvātajiem dokumentiem nav atrodams, kādu investīciju mehānismu paredzēts radīt. Acīmredzot viņi cer, ka divu trīs gadu politiskās stabilitātes apstākļos šāds mehānisms pats kaut kā izveidosies. Vai nu ienāks Rietumu kapitāls, vai nu eksporta sektors radīs šo mehānismu pats sevī, vai nu notiks brīnums, vai nu viņi paši to izdomās, vēl trīs gadus pastrādājuši. Pašreiz veidojamie mehānismi neparedz masveida represijas un masveida likumpārkāpumus no valsts puses. Tiek plānota demokrātijas un brīvību ierobežošana, taču saskaņā ar kaut kādiem noteikumiem. Taču varu iedomāties situāciju, ka, teiksim, vasaras sākumā viņi var zaudēt kontroli un tad sāktos histērija. Atliktu divas iespējas - vai nu savākt mantiņas un laisties, atstājot kādu piesegt aizmuguri - to pašu Putinu droši vien. Vai nu spiest, cik ir spēka un iespēju, apmēram tā, kā notika 1993.gada oktobrī, kad Jeļcins pavēlēja ar tankiem apšaudīt Balto namu. Vienīgi Jeļcins pēc tam varēja atgriezties ja ne pie demokrātiskām, tad vismaz liberālām normām. Putinam atgriešanās iespējas nebūs. Ko Baltijas valstīm var nozīmēt tādi Putina paziņojumi kā, no vienas puses, solījums piespiest pasauli atkal cienīt Krieviju, no otras - pieļāvums, ka Krievija varētu iestāties NATO? Turpināsies runas par vareno, suverēno Krieviju, vienlaikus apliecinot lojalitāti Rietumiem. Baltija šajā kontekstā ir ļoti interesants tests. Čečenija Rietumus faktiski neinteresē, toties, teiksim, stratēģisko iekārtu piegādes Irākai amerikāņiem rūp ļoti, taču Baltija ir kā pa vidu. Rietumiem, pirmām kārtām Skandināvijas valstīm, šeit ir konkrētas intereses, taču, no otras puses - tas nav Rietumu politikas pamatvirziens. Tāpēc Krievija droši vien mēģinās pārbaudīt, cik svarīga Baltija patiesībā ir Rietumiem. Ja izrādīsies, ka ir svarīga, tūdaļ pat sekos atkāpšanās. Ja izrādīsies, ka amerikāņiem un vāciešiem tas nav īpaši svarīgi, varēs mēģināt izrādīt savu stingrību. Taču jebkurus uzdevumus, kurus Krievijas vara pašlaik var formulēt attiecībā pret Baltijas valstīm, noteic Krievijas iekšpolitika, nevis kāda ārpolitikas stratēģija - Krievijai tādas nav. Putinam nākas veidot nacionālās atdzimšanas virtuālu tēlu. Vajag arī ienaidnieka tēlu, un tam der no vienas puses čečeni, no otras - «baltās zeķbikses». «Blondās bestijas» un tamlīdzīgs freidisms. Tāpēc turpināsies runas par to, cik slikti ir latvieši un igauņi. Taču jebkuru praktisku rīcību viņi, manuprāt, ļoti rūpīgi aprēķinās, jo, aizskarot Baltiju, Krievija nonāktu daudz sarežģītākā starptautisku attiecību sistēmā, kas skar Rietumus, Skandināvijas valstis. Krievijā pie varas tomēr nav trakie un idioti, lai arī cik nepatīkami viņi būtu kā cilvēki. Tāpēc, manuprāt, Baltiju var apdraudēt nevis apzināta Krievijas agresija, bet gan iespējamā Krievijas iekšējās situācijas nekontrolējamība un varas histērija, kas var pamudināt uz negaidītiem, iracionāliem soļiem. Boriss Kagarlickis ir politikas zinātnes doktors, Krievijas Zinātņu akadēmijas Salīdzinošās politikas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Viņa grāmatas Domājošais meldrājs, Monolīta sairšana, Pārmaiņu dialektika, Stūrainie riteņi, Restaurācija Krievijā u.c. tulkotas vairāk nekā desmit pasaules valodās.