Krievijas pensija vai Latvijas armija

Pirms diviem gadiem, Māra Gaiļa ministrēšanas laikā, gan bija parādījies pavēles projekts, saskaņā ar kuru visiem Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku Krievijas pensionāriem būtu jāizvēlas starp šo pensiju un darbu minētajajās struktūrās, taču projekts tā arī nepārtapa pavēlē. «Pārāk daudz bija tādu cilvēku, kuri nebija ieinteresēti,» tolaik maigi paskaidroja Gailis. Tiešām, šādu cilvēku netrūka. Krievijas pensionārs arvien bijis nule atlūgumu iesniegušais NBS štāba priekšnieks Juris Arness. Dainis Turlais, kas līdz 1994. gada nogalei bija aizsardzības spēku komandieris, pat lepojās ar savu Afganistānā okupantu «ierobežotā kontingenta» štābā nopelnīto pensiju, neatteicās no tās, arī būdams iekšlietu ministrs, un nav ziņu, ka būtu atteicies tagad, kad ir Saeimas deputāts. Nav dzirdēts, ka no savas pensijas būtu atteicies arī jūras spēku komandieris Gaidis Zeibots. Un kāpēc tas būtu bijis jādara komandieru padotajiem? Jaunā aizsardzības ministra Tālava Jundža pagājušnedēļ parakstīto pavēli, ka līdz 1.oktobrim Krievijas pensijas saņēmējiem ir jāizvēlas par labu vai nu šai pensijai, vai dienestam, kāds anonīms NBS darbinieks laikrakstam Neatkārīgā nodēvējis par «spļāvienu sejā tiem, kas pirmie no Krievijas armijas nāca uz topošo Latvijas armiju». Krievijas maksātā pensija, lūk, neesot tik liela, ka par to būtu vērts pārdot dzimteni. Toties tiem, kam līdz pensijai atlicis pavisam nedaudz, šī izvēle esot mokoši smaga. Pirmkārt, šādiem «apspļaudītajiem», kādu, cerams, mūsu aizsardzības struktūrās nav daudz, varētu pavaicāt, vai tie, saņemot kaimiņvalsts naudu, nejūtas paši apspļaudījuši aizsargājamos Latvijas iedzīvotājus, kuri par savu naudu šos aizstāvjus algo. Otrkārt, likums par aizsardzības spēkiem paredz, ka dienests padomju armijā tiek ieskaitīts kopējā dienesta stāžā - tas gan attiecas tikai uz tām militārpersonām (tādu ir 43), kuras pašlaik saņem šādas pensijas, bet ne uz civildienestā nodarbinātajiem (to ir 23), kuriem izvēle nebūs sevišķi patīkama. Varētu arī nepieklājīgi pavaicāt, par kādu īsti summu būtu vērts dzimteni pārdot. Cits bubulis, kas līdz šim kavēja pieņemt lēmumu par pensionāriem - ka tad Latvijas bruņotajos spēkos vairs nebūšot profesionāļu, - pašlaik, šķiet, nevienu vairs nebiedē. Pirmkārt, tāpēc, ka izvēle būs jāizdara itin nedaudziem armijniekiem. Otrkārt, arvien acīmredzamāka top tieši bijušo padomju karotāju uztiepto impērisko militāristu tradīciju postošā ietekme uz neatkarīgās Latvijas bruņotajiem spēkiem. Sešu gadu un sešu valdību laikā šī jau ir devītā reforma Aizsardzības ministrijā. Iepriek- šējo rezultātā mūsu armija arvien vairāk atpalika no kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, nemaz nerunājot par izmisīgu nespēju tuvoties vēlējuma izteiksmē stingri deklarētajiem NATO standartiem kā mērķim. Šī nespēja pašlaik sasniegusi kritisku robežu, un mūsu partneri Rietumos arvien atklātāk šaubās gan par Latvijas spēju un vēlēšanos šos standartus sasniegt, gan par mums sniegtās palīdzības lietderību. Ir pēdējais laiks atteikties no valstij bīstamās ilūzijas, ka briesmu brīdī kāds stiprais onkulis mūs aizstāvēs. Tas nenotiks, ja paši nebūsim spējīgi sevi aizstāvēt. Lēmums par Krievijas pensijām ir tikai neliela, ne tuvu ne svarīgākā daļa no Jundža iecerētajām reformām, taču tam ir būtiska simbola nozīme, kas liecina par ministra centieniem beidzot atbrīvoties no bezcerīgā padomju militāristu mantojuma. Šis lēmums ļauj cerīgi gaidīt arī praktiskā ziņā daudz svarīgāku pārkārtojumu izdošanos. Par laimi, Jundzis ir atteicies no iepriekšējā ministra Andreja Krastiņa piekoptās, krīzes gadījumā valstij pašnāvnieciskās idejas par mazu, profesionālu armiju kā Latvijai vispiemērotāko un stingri turas pie skandināvu «totālās aizsardzības» modeļa. Tikpat stingra apņēmība būs vajadzīga, lai izskaustu citu no padomjlaikiem mantotu «tikumu» - korupciju un armijai atvēlētās naudas bezjē- dzīgu šķiešanu. Protams, ka politiķiem ir jāizšķiras, vai deklarētais mērķis integrēties Rietumu drošības sistēmā ir tiešām valsts prioritāte vai tikai šādas prioritātes tukšs pasludinājums. Runāt par tiekšanos uz NATO un atvēlēt aizsardzībai tikai 0,6% no iekšzemes kopprodukta ir vienkārši nepieklājīgi, katrā ziņā nav nopietni. Taču, pirms prasīt papildu finansējumu armijai, būtu jāparūpējas, lai pašlaik tai atvēlētie niecīgie līdzekļi netiek izvazāti superdārgu kartupeļu pirkšanai no ministrijas priekšnieku radiniekiem, nejēdzīgi neizdevīgas degvielas iegādei no «draudzīgām» firmām vai dzīvokļu privatizēšanai par labu esošajiem un bijušajiem ministrijas un NBS ļaudīm. Derētu iemācīties, no vienas puses, plānot bruņoto spēku attīstību, balstoties uz atvēlēto budžetu, nevis otrādi, no otras - prast pārliecinoši pamatot ministrijas plānotu budžetu. Pensionētie padomju militārie profesionāļi laika gaitā, sasniedzot pensijas vecumu, būtu aizgājuši dabiskā ceļā. Taču padomju armijas hroniskās kaites pašas no sevis neizzustu. Jundža apņēmība pasteidzināt Latvijas bruņoto spēku attīrīšanos no virsnieku amorālās finansiālās dubultatkarības ļauj prasīt arī tikpat konsekventu rīcību, pārkārtojot aizsardzības struktūras atbilstoši moderniem Rietumu paraugiem.