Kurš ir provokators?

Es, būdams šo notikumu tiešs dalībnieks, tagad uzskatu, ka esmu izpratis šī divkosīgā cilvēka patiesos mērķus, proti, palikt mūsu lielā kaimiņa Krievijas bezierunu iespaidā un faktiskā ekonomiskā pakļautībā. TV kameras priekšā, kur es paudu savu un mēģināju pamatot man blakus stāvošo jauniešu vēlmi būt gataviem cīnīties par čečenu brīvību, es, bez televīzijas sižetā dzirdētā, vēl teicu: «Šī izvēle un gatavība braukt uz Čečeniju pirmkārt ir vajadzīga mums pašiem un ikvienam šeit, Latvijā. Aizbrauks šie zēni vai neaizbrauks, tas šajā brīdī var būt nesvarīgi, bet man ir pilnīgi skaidrs, ja viņi ir gatavi aizstāvēt čečenus pret šīs bandītiskās impērijas uzbrukumiem, viņi būs gatavi aizstāvēt arī mūsu Latviju.» Mans pienākums, protams, saņemot viņu piekrišanu, bija darīt visu, lai sabiedrība par viņiem uzzinātu un izprastu tos. Paldies par to sižeta veidotājiem, lai arī netika parādīts viss, ko es teicu. Man jautāja, kāpēc tika aizklātas sejas? Atbildēju, ka tikai tāpēc, lai neradītu liekas nepatikšanas šiem jaunekļiem. Bet tās mēs jau paredzējām, un tās, protams, radās tūlīt pēc A.Panteļējeva paziņojuma par Latvijai it kā nodarīto būtisko kaitējumu. Skaidrs, ka Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs nekavējoties deva mājienu valsts drošības iestādēm: «Ķeriet provokatorus!» Viss notika kā nesenā pagātnē. Mums visiem, kas piedalījāmies sižetā, savs viedoklis bija jāatkārto drošības vīriem, un tas, protams, atkal nesaskanēja ar A.Panteļējeva noteikto. Pēc 3 stundu pratināšanas izmeklētājs man priekšā šķirstīja LR Kriminālkodeksu, draudēja: «Varētu jūsu darbību «pabāzt» zem vairākiem kriminālpantiem...» un secināja: «Jūs šos puišus esat pametis zem tanka, jums ar viņiem vēl pašam būs jātiek galā.» Jums, izmeklētāj, gribu atbildēt, ka puiši nav pamesti, viņi izteikuši savas sirds un tautas kvēlāko vēlmi: būt brīviem un neatkarīgiem savā valstī un ir gatavi aizstāvēt citas tautas neatkarību. Jums varbūt to nesaprast, ja esat kosmopolīts, bet viņi jau tagad savai tautai un valstij ir izdarījuši vairāk nekā dažs pieredzējis politiķis, un viņiem ir nākotne. Par viedokļiem var diskutēt, bet man kļuva skaidrs: kas kliedz visskaļāk «ķeriet zagli!», ir tas, kam radušās bailes, ka tikai Latvijā ne sabiedriskā, ne valstiskā līmenī kāds nesāktu paust viedokli, kas varētu aizskart kaimiņvalsti, jo tad naudas atmazgāšanas un citām ienesīgām mahinācijām var pienākt gals. Ko darīsim, ja visas Kaukāza tautas atbrīvosim no Krievijas jūga un Krievija karu zaudēs (par ko esmu pārliecināts)? Tad varbūt arī šeit beidzot sāks saprast, kas ir kas, un A.Panteļējeva prasība sākt represijas pret citādu uzskatu paudējiem un skaidri izteikto vēlmi locīt muguru lielā kaimiņa priekšā var tikt saprasta un iztulkota kā atklāts mēģinājums grozīt mūsu valsts demokrātijas principus un Satversmi. Tā izmeklēšanā patiešām tad būtu jāiesaistās SAB. Tāds ir mans skats uz notikumu, kas jau vairākas dienas tiek atspoguļots saziņas līdzekļos un patiesībā nāk par labu čečenu tautas cīņai par neatkarību.