Kurš kuru uzmeta?

Kādēļ Saknītim tik ļoti neveicas? Nav vēl atbraucis? Tūlīt būs! Viņš man tāds drusku bremze, - telefona klausulē moži attrauc Gatis Saknītis. Turpinu gaidīt. Ir agrs darbdienas rīts pirms Lieldienām. Pārdesmit minūtes pirms astoņiem. Kādā Dzirnavu ielas iekšpagalmā jāatbrauc Saknīša miesassargam, kurš mani ar milzu apvidus auto aizvedīšot līdz savam saimniekam. Melno džipu nekur nemanu. Vien kāda bezpajumtniece lēni tiesā tomātus. Pēc brītiņa mani uzrunā kāds vīrietis: gadus 35 vecs, slaids, brūni iededzis. Viņš runā tik klusi, ka vārdus saklausīt nevar, taču saprotu, ka tas ir gaidītais miesassargs. Vīrietis pagriežas un ātri dodas prom. Lai neatpaliktu, brīžiem paskrienu. Jurijs (tāds vēlāk izrādīsies viņa vārds) visu laiku klusu runā pa telefonu un izskatās satraukts. Saknīša birojs izrādās turpat pārsimt metru aiz mājas stūra. Tā arī nesaprotu, kādēļ viņš šo īso gabaliņu mani gribēja atvest ar mašīnu. Taču saprotu, kādēļ džips tā arī neatbrauca. Izrādās, Jurijs, braucot pēc manis, saskrējies ar kādu citu mašīnu. Saknītis neslēpj savu neapmierinātību. "Da zaj-! Kad tu beidzot iemācīsies braukt," viņš uzklūp Jurijam, kurš, nodūris skatienu, klusē. "Bļ-, kā tu man esi apnicis," nopūšas uzņēmējs un man paskaidro, ka triju gadu laikā, kopš Jurijs pie viņa strādā, šī esot jau septītā sasistā mašīna. Runas stils ir tas pats, kas dzirdams viņa sarunās ar it kā advokātu Viktoru Tihonovu. Šos sarunu ierakstus pirms pāris nedēļām publiskoja Latvijas televīzijas raidījums De facto. Advokātu Tihonovu Saknītis sakās nolīdzis, lai atgūtu trīs zemes gabalus Siguldā, kurus, viņaprāt, par sviestmaizi izsolījusi tiesu izpildītāja Elita Sole. Lietās figurē arī nu jau bijušās zvērinātu tiesu izpildītājas Ingas Čepjolkinas vārds, kura savu amatu lielā mērā zaudēja tieši Saknīša sākto aktivitāšu un naudas dēļ. Saknītis tiek ierindots Latvijas miljonāru sarakstos. "Apnicis man tas bezpriģels," viņš skaidro, kādēļ tagad ķēries pie advokāta Viktora Tihonova. Viņš vairs netic, ka atgūs izsolītos zemes gabalus, un par to galvenokārt vaino Tihonovu, kurš tikai visu laiku "sola, naudu izmāna, bet rezultāts nekāds". Spilgtus epitetus bijušajam klientam nežēlo arī advokāts: "Viens blēdis skraida pa Rīgu, lai tikai nebūtu jāatmaksā parāds." Tihonovs lietu uzskata par safabricētu. Tas esot tipisks Saknīša gājiens. PATĪK KROKODILI Saņēmis no saimnieka brāzienu par sasisto mašīnu, miesassargs Jurijs aiziet nokārtot nepatīkamās formalitātes ar policiju. Saknīša birojs izrādās vidēja lieluma istaba kādā Valdemāra ielas ēkā. Uz pazema galdiņa atrodas liela cigāru kārba un krokodila izbāznis. Esot speciāli vests no Taizemes. Vēl viens rāpulis, tikai lielāks, notīts ar plastmasas plēvi, guļ uz skapja augšas. Saknītis saka, ka viņam patīkot krokodili: "Forši tā nolikt kaut kur." Bez rāpuļiem Saknītis iecienījis arī antikvāras lietas. Vienā istabas stūrī stāv viduslaiku bruņas. Drēbju skapī zem tukšajiem pakaramajiem kaudzē salikti vairāki desmiti senlaicīgu zobenu un šauteņu. "Man mājās ir vēl kādi 200 zobeni," uzņēmējs nevērīgi atmet ar roku un piebilst, ka katrs no šiem ieročiem varētu maksāt kādus piecus tūkstošus eiro. Par priekšmetu izcelsmi un vēsturi viņš sīkāk pastāstīt nevar, toties jau gara acīm redz, kā tie karāsies viņa Baltezera villā pie lielas zāles sienas "aiz bruņu stikla". Zāle būšot milzīga, tāpat kā pati māja, kurai uz jumta paredzēts helikoptera nosēšanās laukums un baseins. Patlaban gan Saknītis ar sievu un diviem pusaugu dēliem mitinās dzīvoklī, jo nesen uzceltā māja atgādinājusi šķūni, tādēļ viņš to jaukšot nost un cels pa jaunam. Aprakstītā vīzija atgādina naftas biznesmeņa Jūlija Krūmiņa lielīšanos ar savu īpašumu, kas arī atrodas Baltezera krastā vairāku hektāru lielā zemes gabalā. Līdzīgi kā Krūmiņš, arī Saknītis vienmēr plašsaziņas līdzekļos redzams ar resnu, kūpošu cigāru pirkstos. Tas ar dūmiem pārpilda istabu arī mūsu sarunas laikā. Pēdējā laikā viņš gan smēķējot reti, tikai kādus divus trīs cigārus nedēļā. Agrāk dienā izsmēķējis pat sešus. Pie cigāriem viņš ķēries pirms pusotra gada, kad atmetis dzeršanu. "Sapratu, ka nevaru dzert. Ja dzeru, tad nedēļu. Pēc tam ir atkači un slikti, fui!" Saknītis noskurinās. Pēc paša stāstītā, dzert viņš iemācījies 15 gadu vecumā. Speciālā vasaras nometnē Latgalē, kur nepilngadīgo lietu inspekcija sūtīja grūti audzināmos, lai "netaisītu sūdus Rīgā". Saknītis bijis viens no viņiem. Divus gadus vēlāk puisi notiesāja un iesēdināja pa īstam. Par laupīšanu. Līdz 18 gadu vecumam viņš sodu izcieta Krievijā. "Cēsis mani neņēma pretī, jo skaitījos recidīvists. Uz tualeti pačurāt nevarēju iet ar vienu mentu, mani veda konvojs." TRĀPĪJA VISBLATNĀKAJĀ OTRJADĀ "Apskatīju vecās bildes. Viņš bija pietiekami spējīgs puisis, ar izdomu," lūgta raksturot savu bijuši audzēkni, skaidro Saknīša bijusī klases audzinātāja, Rīgas 41.vidusskolas skolotāja Dzidra Berga. Vairāk gan viņa par Saknīti neko pateikt nevarot, 20 gadi atmiņas padarījuši blāvas. Pēc paša uzņēmēja stāstītā, viņš savā rajonā Pārdaugavā bijis spilgta personība. Bieži sačkojis skolu, jo daudz interesantāks laika pavadīšanas veids bijis draugu bandā, kur "es biju jaunākais". Ar mašīnām bēdzis no mentiem, un joprojām viņa braukšanas ātrums esot vidēji 140-150 kilometru stundā. Tādēļ arī miesassargs Jurijs sasitis tās viņa daudzās mašīnas, neesot ticis līdzi. Saknītis lepojas ar savu pagātni kā jūrnieks ar tetovējumiem. Pagātne patiešām krāšņa, vismaz pēc tās īpašnieka atmiņām. Sīkumos neiedziļinoties, Saknītis neslēpj, ka iesēdināts pēc panta grabjož s razbojam (laupīšanas uzbrukums). Nonācis soda izciešanas vietā Brjanskā Krievijā, kur, "protams, kāvos ar tiem visiem. Nepakļāvos. Tur vajag rīt kā cūkai. Neesmu vēl zupu apēdis, kad jau jāiet ārā. Bija seši otrjadi, kas nāca ar mani kauties. Pats dabūju un viņi dabūja, taču tad lika mierā. Nevajadzēja ar tiem visiem dzīvniekiem kopā iet un dziedāt dziesmas." Brjanskā viņš arī iemācījies krievu valodu un apguvis cietumnieku žargonu, kas kā īlens lien laukā no maisa. Tas bija viens no pirmajiem iespaidiem žurnālistiem, kad Saknītis Čepjolkinas lietā pirmo reizi savā uzņēmēja karjeras laikā sāka meklēt publicitāti. Sasniedzis pilngadību, viņš lūdzis, lai pārceļ uz Centrālcietumu Latvijā. "Trāpīju visblatnākajā otrjadā, kur dzīvoja visi tie, kas valda zonu. Mūs veda uz Bolderāju attīrīšanas iekārtu celt. Tur es sauļojos, dzēru šņabi. Iepazinos ar zonas pravilu. Tas, izrādās, pazina manu kaimiņu, kas viņam bija padģeļņiks, arī baigais banģugāns." Dzīve gan vienmēr neesot bijusi tik salda. Savu vietu vajadzējis izkarot. "Mani tur dauzīja ar lāpstu kātiem, ķēdēm, nažus lika pie rīkles, taču mans pirmais likums bija: nekad nevienam nepakļaujos. Man vienalga, nositīs - nositīs." Stāstot par cietumu, Saknītis visu laiku sevi nodala no citiem ieslodzītajiem, "zvēriem". "Uzskatu, ka pats neesmu sabojāts, man nav neviena tetovējuma." Cietums arī viņa sejā un uzvedībā nav atstājis tik raksturīgo zīmogu, ko rada vienveidīgā pārtika un nemitīgie pazemojumi, kas iznīcina personību. Savos 36 gados Saknītis izskatās labi. Sportisks, jo vai ik rītu apmeklē trenažieru zāli, ar vieglu solārijā gūtu brūnumiņu. 1989.gadā iznācis no cietuma, Saknītis nolēma sākt jaunu dzīvi, taču viņam jau atkal nepaveicās. "Rekets pēc tam parādījās." NEDAUDZ PADURSTĪJA AR NAZI Savu sievu Eviju Saknītis satika autobusa pieturā. Brauca garām ar mašīnu un ieraudzīja simpātisko meiteni, kas bija ceļā uz skolu. Aizveda. Eviju apbūra gan puisis, gan viņa nauda, kas, pēc Saknīša teiktā, viņam tad jau bija kā spaļu. Tobrīd, 19 gadu vecumā, viņš bija īsts farcofščiks: pie ārzemniekiem šņabja pudeli iemainīja pret krekliņiem, kurus pēc tam pārdeva par 25 rubļiem. Kad dažus gadus vēlāk sākās mežonīgie deviņdesmitie, Saknītim bija pietiekami iekrāta naudiņa un pieredze, lai spekulētu gan ar nekustamajiem īpašumiem, gan maksātu jumtam. "Sāku ar mājām Rīgas centrā. Pats izdomāju, un man labi padevās. Maksāju reketam 10%, līdz viņiem sagribējās vairāk.""Biznesmeni divu nedēļu garumā, saslēgtu roku dzelžos, kādā Salaspils dzīvoklī sita, spīdzināja, graizīja ar nazi, pazemoja un par viņu ņirgājās. Krimināllietai bija pievienota fotogrāfija, kur redzams, ka uz zemes guļošajam Saknītim Kuļevs čurā virsū," pirms septiņiem gadiem rakstīja vakara avīze Vakara Ziņas. Mokāmais bija Saknītis, mocītājs - Igors Kuļevs, kura grupējumu pieskaitīja Pārdaugavas brigādei un pazina kā vienu no nežēlīgākajiem. Aprakstītā Saknīša spīdzināšana notika 1995.gadā un bija viena no nozīmīgākajām epizodēm Kuļeva bandas krimināllietā, ko izskatīja divus gadus vēlāk. Bez regulāras piekaušanas noziedznieki Saknīti bija vadājuši uz Rīgu, lai tas uz viņu vārda pirktu īpašumus. Neraugoties uz Saknīša liecībām, Rīgas apgabaltiesa Kuļeva brigādi attaisnoja un atbrīvoja tiesas zālē. Prieki gan izrādījās īsi. Drīz vien Kuļevu un viņa labo roku Oļegu Simanoviču nošāva algoti slepkavas. Savu galveno kapitālu - zemi Latgalē - Saknītis sāka uzpirkt šajā Latvijas nomalē, tieši slēpjoties no bandītiem. Likumdošana paredzēja, ka viens cilvēks nedrīkst privatizēt vairāk nekā 150 hektārus zemes, tādēļ Saknītis realizēja vienkāršu shēmu. Samaksāja citām personām, kas zemi privatizēja un "pēc tam pārrakstīja man". Saknītis noliedz baumas, ka šīs personas bija bezpajumtnieki, kas darījumiem piekrita par kasti šņabja. "Šņabi dāvināju tāpat uz Ziemassvētkiem, arī cigaretes." Saknītis lēš, ka deviņdesmito gadu beigās bija īpašnieks aptuveni 40 000 hektāru zemes. Tagad palikuši kādi 15 000. Žurnālists Lato Lapsa šā gada sākumā publiskoja Latvijas lielāko zemju īpašnieku sarakstu, kur Saknītis ieņem pirmo vietu. Lapsam gan sanāk, ka Saknītim pieder "tikai" 10 000 hektāru, no kuriem uz uzņēmēja vārda ir 4253 hektāri. Atlikušie reģistrēti uz viņa mātes Agras Saknītes vārda, kā arī viņai piederošajām firmām - Aģentūra GS un GS Nekustamie īpašumi. Otrs lielākais zemes īpašnieks ir no Kuldīgas Modris Fokerots. Viņa īpašumā ir 4000 hektāru. Izpūšot kārtējo dūmu mutuli, Saknītis paskaidro: "Jau trīs gadus neko nepērku uz sava vārda. Negribu, kamēr neesmu beidzis karot ar šitiem visiem." UZMETA Pirms četriem gadiem Saknīti piečakarēja. Vismaz tā viņš pats uzskata. 2002.gadā viņš nevarēja atdot 15 000 latu lielu parādu biznesa partnerim, tādēļ tika sākta lieta par līdzekļu piedziņu. Vērtētāja Daiga Deruma trīs viņa īpašumiem Siguldā noteica vērtību, kas bija zemāka par kadastrālo. Jau pirms gada Saknītis presei stāstīja, ka noteiktajā dienā ieradies uz izsoli, taču tiesu izpildītāja Elita Sole paziņojusi, ka tā atzīta par nenotikušu. Pēc nepilna mēneša atklājās, ka izsole tomēr notikusi un zemes pārdotas. Saknītis sadusmojās un nolēma taisnību meklēt tiesā. "Man sāpēja, ka izsole nenotika, par kapeikām pārdeva vērtīgus īpašumus, kas tagad maksā miljonus." Pirmais advokāts, ko viņš noalgoja, bija Uģis Grūbe. Viens no sabiedrībā zināmākajiem, popularitāti ieguvis, savulaik būdams maksātnespējīgās Bankas Baltija administrators. Abu sadarbība beidzās pēc diviem gadiem, jo Saknītis uzskata, ka Grūbe neaizstāvēja viņa intereses pietiekami labi, bet tikai ņēma naudu. Šim viedoklim gan Grūbe nepiekrīt, norādot, ka "no mūsu puses tika darīts viss, kas vien civilprocesuāli bija iespējams". Saknītis neatlaidās un devās pie vēl lielāka smagsvara - uz Andra Grūtupa advokāta biroju, kur salīga Viktoru Tihonovu. Vismaz tā viņš apgalvo, jo darba līgums starp abiem tā arī nav noslēgts. "Pirmajā dienā kā ienācu, iedevu 100 000 eiro. Viņš tādu naudu laikam dzīvē nebija redzējis. Skraidīja pa kabinetu un mēģināja slēpt," stāsta Saknītis. Viktors Tihonovs šādu faktu kategoriski noliedz. Paļaujoties uz Saknīša solījumiem samaksāt, viņš sagatavojis prasības pieteikumus tiesai plus lūgumus par prasību nodrošinājumu. Tā kā Saknītis solīto honorāru tā arī nav samaksājis, viņš pie lietas vairs nestrādājis. Būtisku lomu Čepjolkinas lietā nospēlēja viņas bijušais civilvīrs Raivo Sārts, kurš uzradās aptuveni pirms gada, laikā, kamēr Saknīša un Tihonova attiecības vēl bija labas. Sārts plašsaziņas līdzekļiem stāstīja, kā ar tiesu izpildītāju un korumpētu tiesnešu palīdzību par lētu naudu pārdoti vērtīgi īpašumi. Saknītis neslēpj, ka Sārts pie viņa ieradies pēc pirmajām publikācijām presē un "gribēja nopelnīt. Es viņam normāli samaksāju, vēl slēpu, īrēju māju. Viņš Baltezera krastā dzīvoja vēl labāk nekā es," atceras uzņēmējs. Sārta liecības atrāva maisam galu. Tika sākti vairāki kriminālprocesi. Pērnā gada nogalē tā brīža tieslietu ministre Solvita Āboltiņa atstādināja no zvērinātu tiesu izpildītāju priekšsēdētājas amata Ingu Čepjolkinu, pamatojoties uz ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. Saknītis ar šādu rezultātu ir apmierināts un nežēlo Čepjolkinai vairākus spēcīgus epitetus. VIENS OTRAM UZTICĒJĀS "Nu tagad rēķini, bļ-, ka par četriem lēmumiem vienam purnam maksāsi par 20 tūkstošiem par katru. A tu man visu laiku, bļ-, katru otro dienu skaiti, bļ-, kad es īpašumus dabūšu, kad es īpašumus dabūšu.." - šis ir fragments no ierakstītas sarunas starp Saknīti un advokātu, kurš stāsta klientam par lietas gaitu. Pirms divām nedēļām to publiskoja Latvijas televīzija. Saknītis skaidro, ka sarunas ierakstījis drošības labad, jo tiesas process Siguldas zemju lietās nav virzījies uz priekšu, bet Tihonovs tikai ņēmis naudu. Viņš advokātam kopumā izrakstījis piecas parādzīmes par vairāk nekā 100 000 latu plus vēl pa lēto pārdevis dzīvokli Brīvības ielā. To apstiprina arī ieraksts zemesgrāmatā. 213 m2 lielo dzīvokli Tihonovs pērn vasarā nopircis no Saknīša mātes par 80 000 latu. Tā brīža dzīvokļa vērtība bija vismaz dubulta. "Es viņam uzticējos,"šo frāzi dzirdu no abām strīdā iesaistītajām pusēm. Saknītis apgalvo, ka paļāvies uz Grūtupa biroja labo slavu, tādēļ nav prasījis čeku par samaksāto naudu, savukārt Tihonovs paļāvies uz rekomendācijām, ko saņēmis par uzņēmēju. Kas bija rekomendācijas sniedzēji, viņš nevēlas nosaukt. Tihonovs apgalvo, ka no Saknīša par juridisko palīdzību tā arī nav saņēmis ne santīma, bet dzīvokli nopircis, jo tas bijis ieķīlāts un banka to gatavojusies izsolīt. Ierakstītās sarunas viņš nevarot komentēt, jo nav dzirdējis, taču domā, ka tās ir safabricētas. Sarunu autentiskumu viņš gan nelūgšot pārbaudīt, jo "kādēļ man tagad jātaisnojas, ka neesmu zaglis?". Iespējams, viss tā arī būtu palicis, ja ne prasības pieteikums par vairāk nekā pusmiljonu latu parāda atdošanu, ko šā gada martā saņēma Gatis Saknītis. Vēl abu sadarbības laikā pērn Saknītis parakstījis piecas parādzīmes Tihonovam par 180 000 latu. Atšķiras tikai abu versija, kādēļ tas darīts. Saknītis apgalvo, ka parādzīmes bijušas kā garantija neizmaksātajiem honorāriem. Tihonovs: viņš patiešām aizdevis naudu. Šā gada martā atklājās, ka uzņēmēja parakstītās parādzīmes Tihonovs bija cedējis firmai Eurobalts Junipro. Firma reģistrēta tikai nedēļu pirms prasības pieteikuma iesniegšanas Rīgas apgabaltiesā, un tās vienīgais īpašnieks ir kāds Gunārs Silavs. Viņš ir īpašnieks un dalībnieks vēl trīs firmās, kas visas reģistrētas kādā mazā dzīvoklītī Ģertrūdes ielā. "Kad to [prasības pieteikumu] ieraudzīju, man jumts aizbrauca," Saknītis ir nikns. Nepilna gada laikā parādzīmēs parakstītā summa no 180 000 latu ir izaugusi līdz 600 tūkstošiem latu. Tas bija iespējams soda procentu dēļ - 1000 dolāru par katru nokavēto dienu. Saņēmis šo prasības pieteikumu, Saknītis ar sarunu ierakstiem devās uz De facto un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. VILKS SKATĀS UZ MEŽU Tuvākā laikā Saknītis iecerējis celt betona rūpnīcu Ozolaines pagastā Latgalē. Kaimiņu pagastā viņš nopircis grantskarjerus, kuru vērtība lēšama miljonos. Par šādu ieceri ir informēta Ozolaines pagasta zemes ierīkotāja Antoņina Čistjakova, kura zina stāstīt, ka Saknītim tur piederot ap 250 hektāru zemes. Nekas konkrēts gan vēl neesot lemts. Vai šī iecere izdosies, spriest pāragri. Runājot ar nekustamo īpašumu speciālistiem, dzirdēts, ka lielākā daļa Saknīša īpašumu ir ieķīlāti. Bankas kredītus viņam neizsniedz. Arī ziņu aģentūras LETA arhīvā Saknīša vārds visbiežāk parādās saistībā ar kārtējo prasību par parādu piedziņu. Aizdevēju vidū ir arī uzņēmējs Viesturs Koziols. "Stāsts vienmēr ir tas pats. Viņš vienmēr ir apmānīts," skaidro vēl viens no aizdevējiem, uzņēmējs Aldis Plaudis. Saknītis publiski vairākkārt minējis, ka Plaudis uz viņa rēķina nopelnījis miljonus. "Uz bērniem nevar dusmoties," Plauža komentārs ir īss. Savulaik viņš centies ar Saknīti veidot kopīgu biznesu, taču sapratis, ka "vilks vienmēr skatās uz mežu, no kura nācis. Ja godīgi, man viņa ir vienkārši žēl. Ar savu enerģiju un intuīciju viņam jau šodien varētu būt vismaz savs helikopters," - tā Plaudis. Pats Saknītis ir optimists: tik labi kā pašlaik viņam sen nav gājis. Vēl tikai jāatdod daži parādi, un tad "ceru tikt kārtībā".