Kuršu kāpu kultūrzīmes

Šķiet, tas ir līdz šim Latvijas vēsturē lielākais Prūsijas izpētes brauciens, kur Maskavas profesora Vladimira Kulakova viesmīlīgajā vadībā varējām iedziļināties prūsiskā, kursiskā, vāciskā, slāviskā elementa dažādu laikmetu arheoloģiskajās, mitoloģiskajās, etnogrāfiskajās kultūrzīmēs. Vladimirs Kulakovs jau kopš 1974.gada ik vasaru rīko arheoloģiskās ekspedīcijas Austrumprūsijā. Publicēts Prūsijas senlietu katalogs (V.Kulakov. Drevnosti prussov VI-XIII vekov. Moskva, 1990). Vairākas tā paša autora grāmatas, veltītas Austrumprūsijas vēsturei, iznākušas gan Kaļiņingradā, gan Maskavā. Šai vasarā V.Kulakova arheologu grupa ar vācu žurnāla Spiegel finansējumu rok Kaļiņingradā/Kēnigsbergā kara laikā iznīcinātās Karaļpils drupās. Pavasarī piedaloties starptautiskā konferencē Kultūru krustcelēs: krievi Baltijas reģionā, Kaļiņingradas Vēstures un mākslas muzejā laimējās aplūkot tobrīd tikko kā atklātu vērienīgu V.Kulakova un citu arheologu pēdējos gados Prūsijas izrakumos iegūto senlietu izstādi ar VII-XI gs. prūšu akmens elktēliem, lielizmēra keramiskām apbedījumu urnām (nekur citur tādas vairs neesot saglabājušās), ornamentētām rotaslietām, prūšu karadraudžu ekipējuma reliktiem u.c. Izstādē redzētais un V.Kulakova stāstītais par pēdējos gados prūsisistikā paveikto mudināja atkārtot braucienu kopā ar Latvijas arheologu un folkloras speciālistu (to skaitā jauno) grupu. Pašlaik Austrumprūsijā no jauna apzināti pāri par 300 arheoloģiskie objekti. Taču ar arheologiem visnekaunīgākā veidā konkurē t.s. digeri, racēji - veselām komandām, kas ar metāla meklētājiem izrakņā kapulaukus (vecus un jaunus), pilskalnus un pārdod sarakto uz Lietuvu, Vāciju, Maskavu un citām vietām. Visās arheoloģisko izrakumu vietās, kur bijām, sastapām racējus vai viņu svaigo rakumu pēdas. Valsts pieminekļu aizsardzība Kaļiņingradas apgabalā diemžēl ir slikta. Ne Kulakovs viens, ne simts Kulakovi tur neko nespēj līdzēt, kamēr iedzīvotāju valdošā attieksme joprojām ir - «eto ne naše, čužoje» (tas nav mūsu, svešs) un, kas svešs, to bez sirdsapziņas pārmetumiem var iznīcināt. Svētvietu relikti Prūšu, bet Kuršu kāpās arī kuršu senie kulta akmeņi, svētbirzis, svētavoti gadu simtos mērķtiecīgi iznīcināti. Vienkārši pēdējos piecdesmit gados šī iznīcināšana notikusi brutālāk un tiešāk. Bija liels izbrīns dažās nomaļākās vietās vēl ieraudzīt pa kādam garā zālē ieaugušam senam kulta akmenim. Dažviet bija samanāmas prūšiem raksturīgo akmeņu krāvumu rindas kādreizējās svētvietās (viena no tām ar zīmīgo nosaukumu Alkebirge). Un pavisam sirreāla sajūta pārņēma, savām acīm ieraugot un rokām aptaustot Ludvigsortā (tagad Laduškino) apjomā gandrīz desmitmetrīgu, joprojām zaļojošu dižozolu kādreizējās prūšu svētvietas tuvumā. Ozols atrodas apmeklētājiem slēgtā piena kombināta teritorijā. Garām vedošais ceļš ir ļoti šaurs, apstāties aizliegts. Vienu reizi šā iemesla dēļ pabraucām garām. Otrreiz apstājāmies labu gabalu pirms benzīntanka un uz piena kombinātu mērojām ceļu kājām. Iegājām teritorijā, jo vārti bija vaļā, nofotografējām. Tūlīt arī iznāca kāda darbiniece un lika mums uz visātrāko šo teritoriju atstāt, jo nepiederošiem ieeja esot aizliegta. Pie ozola uzraksts Etomu dubu boļeje 800 ļet (Šim ozolam ir vairāk nekā 800 gadu). Lai spriež speciālisti, vai ozols var izdzīvot 800 gadu. Bet neredzu iemeslu, kāpēc krieviem būtu īpaši jāpasenina prūšu svētvietas ozola vecums. Prūšu sen vairs nav, bet viens ozols no tiem laikiem stāv. Pieskarties bail, liekas, ka esi nonācis sapnī. Krievijas Kuršu kāpas Austrumprūsijā redzētais klājas tik bagātīgā slānī, ka to nav iespējams dažos rakstos izsmelt, tāpēc šeit sīkāk par diviem ciemiem Krievijas Kuršu kāpu teritorijā - par Rasīti (tagad Morskoje) un Pilkopi (tagad Ribačij). Pirms gadiem desmit vēsturnieks Oļģerts Auns, viens no lielākajiem prūšu vēstures apzināšanas entuziastiem Latvijā, parādīja 50.gadu beigās tieši Pilkopē, kā arī Lietuvas Kuršu kāpu daļā Jodkrantē paša uzņemtās melnbaltās bildes. Toreiz kopā ar dzīvesbiedri Marianu esot apbraukājuši Kuršu kāpas divreiz, abas reizes Kaļiņingradas apgabalā arestēti, taču laimīgi atlaisti, jo bijusi spravka (izziņa) no Rīgas Vēstures muzeja. Auna fotogrāfijas ir ārkārtīgi vērtīgas laika liecības, kurās redzami kapu pieminekļi vācu valodā, bet ar latviskiem (kursiskiem) uzvārdiem Gulbis, Kairis u.c. Kā no etnogrāfijas muzeja izlīdušas likās Auna fotografētās salmu jumtu mājas Pilkopē ar kokgriezumiem un jumīšiem/zirdziņiem, saulītēm jumtgalos. Gribējās palūkoties, kas saglabājies no tā pēc gandrīz piecdesmit gadiem. Nedaudz par pašām Kuršu kāpām un to vēsturi. Kad Teitoņu ordenis pakļāva visu Prūsiju, šajā teritorijā ordeņa ietekme bija vājāka un vēlāka nekā citur Prūsijā. Dusburgas Pēteris hronikā piemin, ka pa Kuršu kāpu ceļiem bez kādiem šķēršļiem lietuviešu jātnieki XIVgs. iekļuvuši un izpostījuši Ziemeļsambiju. Pa Kuršu kāpām agrāk gāja svarīgākais ceļš, kas savienoja Sambiju (tagadējais Kaļiņingradas apgabals) ar Kuršu zemi (Lietuvas jūrmala, Nida, Klaipēda) un Livoniju (tagadējo Ziemeļrietumlatviju). Kuršu kāpu iemītnieki XII-XIVgs., kā rāda arheoloģiskie izrakumi kapulaukos, pārsvarā bija kurši. Viņiem līdzās dzīvoja atsevišķas ziemeļģermāņu un austrumslāvu iedzīvotāju grupiņas (tā uzskata V.Kulakovs). XIVgs. Rasītē (Rossiten) Teitoņu ordenis uzcēla nocietinātu pili. Rakstiski fiksēti nostāsti par to, ka pili uzcēluši prūšu (kuršu?) svētvietas Rosa/Rasa vietā, vispirms iznīcinot tur atradušos elktēlus. Rasītes pils XIVgs. un XVgs, sākumā kalpoja par nozīmīgu Teitoņu ordeņa aizsardzības un uzbrukumu bāzi pret lietuviešiem. Bet arī lietuvieši caur saviem ciemiem Pervalku un Jodkranti regulāri uzbruka Rasītes pilij. Pēc tam, kad 1422.g. tika noslēgts miers starp ordeni un Lietuvu, ordeņa administrācija rūpējās, lai Kuršu kāpas apdzīvotu ne tikai prūši un kurši, bet arī vācu kolonisti. Līdz 1830.g. pāri Kuršu kāpām veda nozīmīgs pasta trakts Kēnigsberga-Mēmele (Klaipēda). Tikai pēc 1830.g. sāka funkcionēt cits saziņas ceļš Kēnigsberga-Tilzīte (tagad Sovetska), un Kuršu kāpu ceļš sāka zaudēt savu svarīgo nozīmi. Atgriežoties pie Rasītes un Pilkopes māju kokgriezumiem, var saskatīt līdzības ar Kurzemes un ar Lietuvas daļas Kuršu kāpu māju kokgriezumu tradīciju. Kaut arī pirms Otrā pasaules kara šeit dzīvoja pārvācoti vai puspārvācoti kurši, tradicionālās kultūras relikti, to skaitā etnogrāfiskajā materiālā, vēl bija saglabājušies. Tagadējā Lietuvas Kuršu kāpu daļā (Jodkrante, Preiļi, Nida, Pervalka) vēl pirms desmit gadiem Ilmārs Mežs ierakstījis t.s. kursenieku valodas reliktus (sk. šogad LTV demonstrēto dokumentāro filmu Kurzemes novada valoda, kur ietilpināts arī Lietuvas Kuršu kāpu daļā uzņemtais materiāls). Oļģerts Auns 50.gadu beigās bija pārsvarā fotografējis koka mājas Pilkopē. Rasītē neesot bijis tās kokgriezuma formu bagātības, kas Pilkopē, tāpēc tai viņš pievērsis mazāku uzmanību. Tagad ir tieši otrādi. Rasītē vēl saglabājušās ja arī ne vairs mājas ar salmu jumtiem, tad kārniņu jumtiem un kokgriezumiem, kuri gan draud nokrist (un to dara), jo visus pēckara gadus nav atjaunoti. Pilkope mūs sagaidīja ar lepni bezpersoniskām jaunu vasarnīcu rindām un vairs pavisam nedaudzām veclaiku koka mājām. Izrādās, Rasīte padomju laikos bijusi saistīta ar zivrūpniecību, tāpēc jaunbagātniekiem ir mazāk ietīkojama vieta. Pilkopē, kas atrodas nostāk no galvenā Kuršu kāpu ceļa, maiga meža ielokā ar skaistu kāpu pie jūras, ir klusi un mierīgi. Pēdējās tantiņas, kas tur vēl noturējušās, velk nožēlojamu eksistenci, braucot uz Kuršu kāpu lielceļu tirgot dzintara izstrādājumus. Viena no nedaudzajām sakoptajām un remontu redzējušām veclaiku mājām Pilkopē bija rakstnieka Jurija Ivanova (miris 90.gadu beigās) māja, ko meita līdzekļu trūkuma dēļ ir pārdevusi maskaviešiem, kas vārdos esot solījušies māju restaurēt. Gan Rasītē, gan Pilkopē vēl laikazoba pilnībā nesagrauztajām mājām zilu krāsu apkrāsoti pussagruvuši no jumtgaliem rādījās vāciski-prūsiski-kursiskas tradīcijas izslīpēti kokā griezti saulīšu, astoņstūra un citu formu zvaigznīšu, dažāda krusta (vairāk aizsargājošā slīpā krusta) formā grieztie veidojumi. Bija tāda sajūta kā par kādu tuvu, mīļu cilvēku, kurš vēl skatās un mēmi uzrunā tevi, bet tu nevari palīdzēt. Foto un video dokumentācija pagaidām ir vienīgais veids, kā šo unikālo koka ēku mantojumu paglābt. Nacionālā parka Kuršu kāpas darbinieki nespēj tikt galā ar aizsargājamā meža izcirtējiem, kāpu piesārņotājiem, nelegālajiem racējiem, kur nu vēl cīkstēties ar metropoles jaunbagātniekiem, kas pie Baltijas jūras iekārojuši īpašumus. Toponīmiskā katastrofa Lasītājs jau būs pamanījis, ka arī šajā rakstā ģeogrāfiskie nosaukumi ir vismaz divsejaini (pirmskara un pēckara). Austrumprūsija ir traģiski unikāla pasaulē ar pilnīgo vietu pārsaukšanu pēc kara, ieskaitot ūdeņu nosaukumus, kas parasti visās vietās un laikos atstāti mierā. Maskavas folklorists un valodnieks profesors Vladimirs Toporovs Kaļiņingradas apgabala situāciju nosaucis par topogrāfisko katastrofu. Vietu nosaukumiem nav seguma, tos grūti atcerēties un tie skan absolūti neiederīgi. Padomju valsts atbildīgais darbinieks Kaļiņins nekad nav apmeklējis ne viņa vārdā nosaukto pilsētu, ne pašu apgabalu. Svetlogorska (agrākā Raušena) mūžīgi jūk ar Solncegorsku. Rakstnieki, mūziķi, kuru vārdos nosauktas apdzīvotas vietas, nekad tur nav bijuši un nekā nesaistās ar šīm vietām (Čaikovskoje, Beļinskoje, Fadejevo, Furmanovo, Gorkovskij, Ļermontovo, Puškino, Čehovo, Turgeņevo u.tml.). Rakstnieki, kas tur dzīvojuši (piemēram, T.Manns), nav iemūžināti apdzīvotu vietu nosaukumos. Nez kāpēc daudzās pilsētās iemīļots ielas nosaukums ir Kļiņičeskaja. Pārsauktas upes, ezeri, veco vietā izveidoti pilnīgi profanizēti nosaukumi, tādi kā upe Kolbasnaja, Hļebnaja, Pravda, Russkaja. Varētu iedomāties ideālu situāciju, ka tiek atgriezti pirsmkara prūsiski vāciskie vietu nosaukumi, bet tie tik un tā neies kopā ar šo vietu apdzīvotājiem. Krievu dzejnieks Brodskis, kas vairākkārt te padomjlaikos bijis, domājot par Kēnigsbergas/Kaļiņingradas likteni, rakstījis «Jestj goroda, v kotorije net vozvrata.» («Ir pilsētas, kurās nevar atgriezties» - J.K.). Cilvēkiem, kas šeit dzīvo, grūti izturēt mākslīgā, izdomātā topogrāfiskā vidē, bet arī iepriekšējā viņi nevarēja izturēt. «Iela, kurā es dzīvoju, - stāsta Jakovs Lukičs Pičkurenko, - agrāk bija Gētes iela. Taču, kad iedzīvotājiem prasīja, kādā ielā jūs dzīvojat, parasti atbildēja «getto». Gētes vārds bija svešs krievu ausij. Tā arī izdomāja pārsaukt ielu Puškina vārdā.» (Vostočnaja Prussija glazami sovetskih pereseļencev. Kaļiņingrad, 2003., 141.lpp.) Pilnīgi visi Austrumprūsijas vācieši pēc slepenas Staļina pavēles 1947. un 1948.gadā tika deportēti uz Austrumvāciju. Viņu vietā jau tūlīt pēc kara sāka iebraukt krievi, baltkrievi, ukraiņi no visas PSRS. Kā atceras viena no ieceļotājām Natālija Sneguļska: «Ja būtu bijis slikti, mēs būtu braukuši atpakaļ. Pēc vervēšanas noteikumiem vajadzēja atstrādāt trīs gadus. Mēs tur nemaz netaisījāmies ilgi palikt, tāpēc, ka tā nav mūsu dzimtā zeme.» No Mordovijas atbraukusī Albīna Rumjanceva stāsta, ka saaģitējuši braukšanai viņas tēvu. Tēvs atbraucis mājās un teicis: «Brauksim. Nevajadzēs kažoku, tur esot silti. Pieēdīsimies zivis. Gadus trīs padzīvosim un brauksim atpakaļ.» (turpat, 45.lpp.). Kaļiņingradas apgabalā izaugušas trīs paaudzes, kaut kā iedzīvojušās, vismaz viena jauniešu daļa atzīst to par savu dzimteni. Bet tieši pēdējos gados apgabalā ieplūst liels skaits ieceļotāju no Kazahijas un citām vietām. Un atkal, kā konstatējis vietējais novadpētnieks A.Bahtins, sāk dominēt margināļi, kuri ir nekaunīgi, naudīgi vai noziedzīgi un nerēķinās ar vietējiem iedzīvotājiem. Dieva pamests vai Dieva piemeklēts Kaļiņingradas apgabals, bijusī Austrumprūsija, vēl senākos laikos Sambija/Semba ir viens vienīgs senu svētvietu un kapulauku komplekss. Gadu simtos postīts un apgānīts. Dieva pamests, kaut pēdējos gados lēnām tiek atjaunotas pareizticīgo baznīcas (saglabājušos veco katoļu baznīcu ēkās), Kēnigsbergā pēdējos gados uzcelts pa kādai luterāņu, katoļu, baptistu baznīcai, pa kādam sektu lūgšanu namam. Padomju laikos fiziski sagrautas vairāk nekā 150 baznīcas. Daudzas, kas, pateicoties tam, ka kolhozu laikos kalpojušas par minerālmēslu noliktavām, vēl nesen bija samērā labā stāvoklī. Kolhoziem aizejot, tās kļuvušas jaunbagātniekiem tīkojamas. No baznīcu, bet arī senu piļu drupām celtnieki izlauž vecos ķieģeļus, arī stēlas un iemūrē bagātnieku jaunpilīs. Ar vāciešu naudu vairākas baznīcas atjaunotas. Viena no tām Kēnigsbergas galvenā - Doma baznīca, pie kuras atrodas Kanta kaps. Šis brauciens bija vērtīgs ne tikai zinātniskajā ziņā, ne tikai ar iegūto apziņu, kā nedrīkst attiekties pret kultūrmantojumu (kaut arī svešu, jo tā vienalga ir daļa no tevis, jo ir vienā telpā ar tevi), bet arī ar apziņu, ka cilvēkiem te un tur jāmēģina atrast kopīgus saskarsmes punktus. Vieni paši Kuršu kāpu parka darbinieki, Kaļiņingradas universitātes pasniedzēji, Maskavas zinātnieki nespēs izveidot iedzīvotājos saudzējošu attieksmi pret bagātībām, kas glabājas senajā Sambijas zemē. Nepieciešami starpvalstu zinātniski kopprojekti. Tā varētu būt senās Baltijas savienības brīžam visai rūgtās sadarbības pieredzes pētīšana Eiropas Savienības rītdienas kontekstu iedomājot.