Lāčplēša dienas vēsture

Latvijas vēsturē ir pietiekami daudz gan pozitīvu, gan negatīvu iezīmju, un tās vajadzētu ņemt vērā. Bez politikas, ekonomikas un drošības jomas jebkuras demokrātiskas valsts pastāvēšanu nosaka valstiskās apziņas un nacionālas pašapziņas esamība. Valsts sākumi Vēstures notikumu gaita Pirmā pasaules kara noslēgumā iezīmēja radikālas izmaiņas Eiropas politiskajā kartē un veicināja vairāku jaunu valstu veidošanos. Krievijas un Vācijas impēriju sabrukums un rietumu demokrātisko valstu deklarētās tautu pašnoteikšanās tiesības pavēra ceļu arī uz Latvijas neatkarību. Radušos situāciju veiksmīgi izmantoja latviešu pilsoniskās un sociāldemokrātiskās aprindas, konsolidējot spēkus Latvijas Tautas Padomes izveidošanai, kas 1918.gada 18.novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku. Pirmoreiz visā tās pastāvēšanas vēsturē latviešu tauta tika apvienota kopējā vēsturiskā teritorijā. Tomēr reāli Latvija bija Pirmā pasaules kara vētru izpostīta un atradās daļēji vācu okupācijas, daļēji - lielinieku varas pārvaldē. Latvijas sabiedrības apziņa bija sašķelta, un liela daļa iedzīvotāju vēl atrodās lielinieku ideju ietekmē. Baltijas reģionā galveno lomu vēl spēlēja Vācija ar saviem militārajiem spēkiem un Lielbritānija, kuras nozīmi noteica Antantes valstu uzvara karā. Latvijas valsts nākotne bija atkarīga arī no nacionālās un valstiskās apziņas, tautas gribas būt politiski, ekonomiski un garīgi neatkarīgai. Svarīga bija politiķu gudrība, noteikta rīcība un prasme ātri izmantot labvēlīgus apstākļus Latvijas labā. Pats galvenais - bija nepieciešama visu politisko un sociālo virzienu apvienošanās kopējam mērķim - Latvijas neatkarībai. 1918.gada 18.novembrī Latvijas valsts proklamēšanai vairāk bija deklaratīvs un simbolisks raksturs. 1919.gada 11.novembrī, padzenot bermontiešus no Rīgas, radās pārliecība, ka Latvijas neatkarība ir reāli iespējama. Brīvības cīņu laiks pirmoreiz radīja uzticību Latvijas demokrātiskai republikai un liecināja, cik liels ir tautas vienotības spēks, kurš glāba Latviju no bojāejas un radīja plašāku sabiedrības atbalstu, bez kura Latvijas valsts nevarētu pastāvēt. Tas labvēlīgi ietekmēja arī vēlāko Latvijas starptautisko atzīšanu . Latvijas armija atbrīvošanās cīņās Viens no neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanas nosacījumiem bija savu militāro spēku eksistence. Pirmās latviešu karaspēka vienības sāka veidoties 1918.gada nogalē. 1919.gada 3.janvārī 1.Atsevišķā latviešu bataljona komandiera kapteiņa O.Kalpaka rīcībā bija tikai 220 vīru. Tādēļ 1919.gada 3.martā Kurzemē, sākot Latvijas teritorijas atbrīvošanu no lieliniekiem, un vasarā - kaujās pie Rīgas, latviešu vienībām, kas cīnijās kopā ar vācu landesvēru un dzelzsdivīzijas spēkiem, nebūt nebija noteicoša loma. Izšķirīga nozīme bija Ziemeļlatvijas armijas izveidošanai 1919.gada pavasarī un kopīgām igauņu-latviešu spēku cīņām pret lieliniekiem Latvijas ziemeļos, kas spilgti izpaudās 1919.gada jūnija Cēsu kauju laikā pret vāciešiem. Tikai Antantes valstu spiediena rezultātā 1919.gada 3.jūlijā noslēgtais Strazdmuižas pamiers neļāva pilnībā sakaut vācu spēkus, taču tie bija spiesti atstāt Rīgu, kur 8.jūlijā ieradās Latvijas pagaidu valdība. Apvienojot Ziemeļlatvijas brigādi un 1.Latviešu atsevišķo brigādi, 1919.gada 10.jūlijā oficiāli tika izveidota Latvijas armija virspavēlnieka ģenerāļa D.Sīmansona vadībā. Bermontiāde Saskaņā ar 1919.gada 3.jūlija Strazdmuižas pamieru vācu karaspēka vienībām ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā bija jāatstāj Latvija. Taču tā nenotika. 1919.gada vasarā Jelgavā bija ieradies bijušās cariskās Krievijas armijas virsnieks Pāvels Bermonts-Avalovs ar daļu t.s. brīvprātīgās krievu Rietumu armijas karavīru, kas tika formēta no krievu karagūstekņiem Vācijā, lai cīnītos pret Sarkano armiju. 1919.gada 26.septembrī Golcs un Bermonts noslēdza slepenu līgumu par vācu karaspēka formālu pāriešanu krievu Rietumu armijas sastāvā. Tas bija tiešs drauds Latvijas valsts neatkarībai, jo bermontieši nedomāja doties uz Krieviju bet paziņoja, ka Latvijas pagaidu valdība ir prolielinieciska un ka pret to jāvēršas visiem spēkiem. 1919.gada rudens sākumā Bermonta rīcībā bija 50 000 karavīru, no tiem 40 000 vāciešu. Latvijas armijas rīcībā pie Rīgas bija tikai 11 300 karavīru, pārējiem spēkiem atrodoties Latgales frontē cīņā pret Sarkano armiju. Bermontiešu galvenais uzbrukums Rīgai sākās 8.oktobrī, ielaužoties Pārdaugavā un piespiežot Rīgas aizstāvjus atstāt Daugavas kreiso krastu. Notikumu gaitu mainīja tikai saskaņota un enerģiska rīcība. Īsā laikā pieteicās tūkstošiem brīvprātīgo, Rīgā un Rīgas apriņķī tika mobilizēti 2000 karavīru. Pēc sociāldemokrāta Bruno Kalniņa ierosmes tika saformēta pat Tautas padomes rota. Izveidojās Sieviešu palīdzības korpuss. Ģenerālis J.Balodis vēlāk savās atmiņās rakstīja: «Visos frontes sektoros bija pat 60 gadus veci vīri kā brīvprātīgie, tāpat arī jaunekļi 14-15 gadu vecumā, ja ne kā karotāji, tad kā patronu piegādātāji vai brīvprātīgie ziņneši. Latviešu sievietes līdz ar saviem tēviem, brāļiem, dēliem un vīriem šinīs gaišo cerību stundās un dienās apliecināja savu karsto tēvijas mīlestību un apgarotu patriotismu, frontes pirmajās līnijās pārsiedamas ievainotos, palīdzot tiem nokļūt uz pārsienamiem punktiem, slimnīcās, kopdamas ievainotos, iedvešot viņiem ticību par mūsu taisnīgās cīņas uzvaru.» 1919.gada 15.oktobrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums, kad latviešu karaspēka daļām pēc Antantes karakuģu artilērijas atbalsta izdevās ieņemt Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Pretinieku uzmanības maldināšanai pāri Dzelzs tiltam uzbrukumā vienlaikus devās ap 100 brīvprātīgo, no kuriem liela daļa gāja bojā. 3.novembrī sākās Latvijas armijas daļu uzbrukums bermontiešiem Pārdaugavā Jūrmalas un Torņakalna virzienā. Rīgas atbrīvošana noslēdzās 1919.gada 11.novembrī. Uzvaru iezvanīja Rīgas baznīcu zvani, sākās spontānas manifestācijas. Pēc veselu mēnesi ilguša kauju trokšņa bija iestājies neparasts klusums. 1919.gada 19.novembra Tautas Padomes sēdē pagaidu valdības vadītājs K.Ulmanis teica: «Mūsu pusē bija pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem, tēvzemes mīlestība, cenšanās ziedot visu.» Cīņās pret Bermontu bija krituši 57 virsnieki un 686 kareivji. Atbrīvošanās cīņas turpinājās pret Sarkano armiju vēl arī 1919.gada beigās un 1920.gada sākumā Latgalē un beidzās 1920.gada 1.februārī.