Lai paliek noslēpums

Tiekamies Jūrmalā, vasarnīcā, kur Una un Māris pavada šo vasaru. Ieskaitot Rīgas Modeļu namu, ir pagājuši desmit gadi šajā profesijā. Sākot karjeru, man bija 16. Taču pienāk laiks, kad pēc visiem klejojumiem pa pasauli iestājas nogurums. Jebkurai sievietei pienāk brīdis, kad gribas mierīgāk padzīvot. Jutu, ka, tuvojoties 2000.gadam, jānotiek kaut kam lielam, jānāk pārmaiņām, es ļāvos tām, un tā arī notika. Pilnīgi nejauši lidmašīnā satiku Māri, un tas bija ļoti zīmīgi. Kā toreiz apsēdāmies blakus, tā vairs īsti neesam šķīrušies. Mīlestība no pirmā acu skatiena? Ar Māri esam pazīstami gadus astoņus. Esam bijuši draugi. Kad viesojos Rīgā, satikāmies, pļāpājām, kopā superīgi pavadījām laiku. Taču mani vienmēr sauca ceļš, vienmēr likās - vēl par agru. Māris zināja, ka kaut kad būšu Rīgā, bet kad, viņš nezināja, un te pēkšņi lidostā satikāmies. Man tas bija tik savādi. Uz lidostu pretī bija atbraucis tēvs - stāv un skatās, kā mēs abi ar Māri nākam. Tas man bija zīmīgi. Man teica, jūs esot satikušies autobusā Nicā? Tas bija Dienvidfrancijā, autobusā, kas ved pasažierus uz lidmašīnu. Ko Latvijā darāt? Atbraucu pirms gada aprīlī. Ārā burvīgs laiks, pavasaris. Grūtāks Latvijā ir novembris - skarbs, tāds īsts raganu laiks. To biju paspējusi aizmirst. Šis man bijis lielu pārdomu gads, esmu daudz ko izanalizējusi, savos pierakstos ieskatījusies. Esmu arī iestājusies LU, nupat neklātienē pabeidzu 1.kursu žurnālistos. Taču man joprojām ir arī izbraucieni - biju Amerikā, Izraēlā, Ēģiptē. Kaut gan tie gadās arvien retāk - šajā profesijā vai nu tu esi uz vietas un strādā, vai neesi vispār. Kad paliku Rīgā, mana aģentūra pirmajā mirklī bija šokā - kā, Una, tev taču ir paredzēti darbi! Nebūšu! - es atbildēju. Vai līgumu var tik vienkārši lauzt? Man nebija stingra līguma, kas mani ierobežotu. Aģentūra gan gribēja, lai parakstu ar viņiem dzelžaināku līgumu - tā būtu drošības sajūta viņiem, ka neaiziešu strādāt citur. Par tādu karjeru kā jums sapņo meiteņu simti. Taču jūs pēkšņi - beidzu un viss! Septiņi astoņi gadi ir cikls, un tad gribas pārmaiņas. Pēdējos gadus jutu, ka nogurstu, ka mans darbs nav veselīgs personīgām attiecībām, jo nemitīgi nākas būt ceļā. Ar cilvēkiem tu tiecies, izveidojas labs kontakts, bet tad atkal dodies tālāk. Dzīvē ir jāpieņem lēmumi - kas kurā brīdī tev būs galvenais. Ja to nedaru tagad, tas nenozīmē, ka nekad to nedarīšu. Manī ir pasaules gars, kas dīda. Ko darīsiet šoruden? Neskaitot mācības, tas, ko darīšu šoruden, lai paliek mans sievišķīgs noslēpums. Tā arī uzrakstiet. 18 gadu vecumā jūs uzvarējāt Elites konkursā un aizbraucāt uz Ņujorku. Kas notika tālāk? Vasarā, kad ierados ASV, Ņujorkā bija šausmīgs karstums, un es visu biju iedomājusies pilnīgi citādi. Pirmā nedēļa pagāja skaistā Plazza Hotel. Konkurss, un viss. Aģentūra nepiedāvāja ne darbu, ne līgumu. Palīdzēja brālēns, kurš tajā laikā dzīvoja Sietlā. Viņš sarunāja, ka varu dzīvot Ņujorkā pie kādas Buša kundzes. Tas bija ļoti jauki, jo varēju nedomāt par dzīvošanu, bet attīstīt savas lietas. Aizbraucot man bija 100 dolāri, kurus uzdāvināja ārzemju radu onkulis. Bet 100 dolāri Ņujorkā ir dažu dienu jautājums. Sāku strādāt labā restorānā par mēteļu pasniedzēju, vēlāk oficianti - glīta meitene, tāpēc pieņēma - un pārtiku no naudas, ko bagātnieki pasniedza tipos*. Taču reiz kāda kliente no manis kaut ko gribēja, bet es nesapratu, ko, un neko arī nedarīju lietas labā. Viņa izsauca restorāna menedžeri un pasūdzējās. Tās dienas beigās man tika samaksāts un pateikts: You are nice girl, but You must go and learn English and then come back. You are very nice, but learn English! (Jūs esat jauka meitene, bet jums ir jāmācās angļu valoda, un tad varat atgriezties. Jūs esat ļoti jauka, bet mācieties angļu valodu! - angļu val.) Kas īsti toreiz gadījās, man nekļuva skaidrs. Asaras šķīda pa gaisu, taču, kad vakarā zvanīja mamma - nu ko lai būtu viņai teikusi - pagrūti ir, bet izturēšu. Rudenī Ņujorkā bieži lija, un es domāju - ārprāts, man atkal ir slapjas zeķes! Jaunām kurpēm nebija naudas. Ir bijis arī tāds laiks. Kā 18 gadu vecumā var saglabāt skaidru mērķi, nevis, piemēram, doties kādam līdzi, kas to, iespējams, piedāvā līdz ar dzeramnaudu? Tas ir slideni. Es redzēju, kas notiek ar daudzām kolēģēm. Taču es biju ļoti naiva, piedevām man vēl Latvijā palika draugs, kas it kā mani gaidīja, mēs sarakstījāmies. Mani turklāt interesēja mans darbs. Vakaros strādāju, pa dienu fotografējos, staigāju pa organizācijām. Pamazām radās pirmie katalogu klienti. Arvien biežākas kļuva apmaksātā darba dienas. Cik liels bija pirmais honorārs, ko nopelnījāt? Viens no pirmajiem bija ap 700 dolāru - par kādu nelielu reklāmu. Iztērēju par zobu pastu, šampūnu - jo labāks, jo mati spīdīgāki, un spīdīgi mati ir nepieciešami darbam. Bija arī jāsāk maksāt Buša kundzei, jo cik tad ilgi dzīvošu uz viņas rēķina. Lai iztērētu 700 dolārus Ņujorkā, nav jābūt lielai iztēlei. Bieži ir tā, ka new faces - jaunajām meitenēm saka - ja bildes sanāks, tad maksāsim. Ja nesanāks, tad čiks. Sākumā ir daudz tāda veida darbu. Vēlāk katrai meitenei ir noteikts tarifs. Teiksim, šī meitene nav pieejama zem 1500 dolāriem. Kāds ir jūsu tarifs? Tas atkarīgs no klienta un darba. Ko uzskatāt par interesantākajiem darbiem? Radošos. Fotografēšanos žurnāliem, kur pamatā kāds stāstiņš. Žurnāli gan maksā mazāk nekā preču katalogi un reklāmas, bet žurnālu bildēm ir lielāka publicitāte un modele var ieinteresēt jaunus cilvēkus. Kam bez skaistuma vēl jābūt, lai veiktos? Gribēšanai. Neatlaidīgam darbam. Visas jau it kā grib? Kad jāceļas septiņos, jāskrien, kājas pēc tam vienās tulznās, nogurums. Daudzas sāk pārvērtēt, ka varbūt ir kas vieglāks, ko darīt. Tās, kas kaut ko sasniegušas, visas ir smagi strādājušas. Jābūt arī labai komunikācijas spējai, jo klienti ir ambiciozi. Skaistuma industrija kā jebkurš bizness ir netīrs. Pati to esat izjutusi? Kad izturas pret tevi kā pret pakaramo. Ir bijušas situācijas, kad man nav teikšanas. Kā jūs par sevi rūpējaties? Sports, veselīgs uzturs. Gaļu neēdu, saldumus cenšos ēst mazāk. Daudz dzeru ūdeni. Dzīvoju tā, lai labi justos un izskatītos. Diētu noslēpums? Drīkst visu, tikai nelielās devās. Kas attiecas uz kosmētiku, priekšroku dodu franču produkcijai. Biotherm, Lancome, Clinicque. Vispār bieži mainu firmas. Saziņas līdzekļi stāsta par Naomi Kempbelas kaprīzēm, Keitas Mosas atkarību no alkohola un narkotikām. Tas taču izskatu veselīgu nepadara, bet viņas tik un tā ir pirmās. Keita Mosa ir tieva kā diedziņš, diētas viņu neinteresē, jo interesē alkohols un narkotikas. Bet te nu mēs esam. Kelvins Kleins no viņas atteicies. Topmodeļu ēra vispār ir beigusies. Tagad ir daudz pieprasītu meiteņu. Kuri ir bijuši skaistākie brīži jūsu karjerā? Esmu strādājusi ar topa cilvēkiem, teiksim, Helmutu Ņūtonu. Viņš ir personība. Nu tāds večuks, sirmiem matiem, bet kādi viņam darbi! Mākslinieks. Darbs jaukā vietā kaut kur Spānijā vai salās, ar labiem cilvēkiem. Visi labi pastrādājuši, apmierināti, un man par to vēl samaksā. Vai tad tas nav iemesls būt gandarītai? Savos 26 gados puspasauli esmu apceļojusi. Nekad nav gribējies palikt kādā skaistā vietā? Pēc Ņujorkas trīs gadus nodzīvoju Parīzē. Francijā, starp citu, daudzi cilvēki mani jauca ar Klaudiju. Maza meitene pienāk klāt un prasa autogrāfu. Domāju - simt punkti, es jau zinu, kas tas ir! Prasu - vai zini, kā mani sauc? Jā, viņa dievinoši izdveš. Nu tad es arī parakstījos. Meitene skatījās un mulsa. Daudzas krievietes atbrauca, apprecējās ar frančiem un tur arī palika. Tas ir loģiski. Es nemeklēju un arī neatradu nevienu. Skaidrs, ka nekas mani tur nesaistīja, ar prieku braucu atpakaļ uz Ņujorku, jo tā reiz ir pilsēta, kurā var strādāt un pelnīt. Cik ilgi iespējama modeles karjera? Amerikā viņas atrod reālu darbu 30 un pat 40 gados. Bieži bijis tā, ka mana puse dienas ir beigusies un otrā pusē nāk bildēties omīte. Arī viņām normāli maksā. Tāpat pieprasītas ir jaunās māmiņas, kas nāk kopā ar bērniem. Ir taču simts un viens produkts, ko reklamēt. Ir sievietes, kas paniski baidās novecot. Kas tur tajā Losandželosā movie industrijā notiek! Cita pēc citas taisa plastiskās operācijas. Bet ir sievietes, kas fantastiski prot novecot un ar gadiem kļūst tikai labākas. Es domāju Madonnu. Kāda viņa sakasītiem matiem savos 20 gados lēkāja un kāda ir tagad! Agrāk teica - Madonnai augstāko sabiedrību neredzēt! Viņa nāk no ielas un tur arī paliks. Tagad viņu aicina pusdienās pie prinča Čārlza. Kā, laikam ejot, mainās izpratne par skaisto? Agrāk dominēja klasiskais, visiem redzamais skaistums. Tagad akcents tiek likts uz īpatnējo. Esmu klasiska, un to nevar mainīt. Kāda ir tipiska darbadiena modelei? Darbā jābūt pusdeviņos, rīta fotografēšanās beidzas divpadsmitos. Tad ir pusdienas pārtraukums. Ar labiem klientiem ļoti labs, ar citiem vienkāršāks lenčs. To apmaksā klients, arī transportu, lai modele no dzīvesvietas nokļūtu darbā. Ja izdomā fotografēties citā pilsētā, klients apmaksā biļeti, viesnīcu, honorāru. Tā no Ņujorkas esmu lidojusi uz Teksasu, Maijami, Taizemi. Skaisti, bet ar 10 gadiem pietiek. Ja nebūtu satikusi Māri, kādu laiku taču vēl to turpinātu? Noteikti. Kādā brīdī nožēlosiet pārcelšanos uz Latviju? Lēmums ir pieņemts, un vilciens ir aizgājis. Un es to nenožēloju.