Lai vienmēr būtu saule

Kādā Lāčplēša ielas ēkā notiekošais likās kā farss. Sveču liesmas, sēru mūzika un melnu drapēriju ieskauts portrets vestibilā. Otrā stāva zālē Jaunais Rīgas teātris atvadījās no Vigo Rogas. Kāda žurnāliste, atzīšos, tā biju es, dezertēja no parādes durvju sliekšņa. Viens no Vigo kolēģiem gan vēlāk teica: izskatījies, ka zārkā rāmi gulošais aktieris kuru katru brīdi piecelsies, izstaipīs kājas un piemiegs ar aci: "Piedodiet, veči, biju tikai mazliet aizsnaudies!" Iepriekšējā svētdienā viņš nospēlēja savu pēdējo izrādi - Afanasiju Boļšincovu Turgeņeva Mēnesī uz laukiem. Otrdien bija klāt mēģinājumā Čehova Trīs māsās. Trešdien viņa vairs nebija. Diagnoze tāda pati kā hokejistam Sergejam Žoltokam - sirds mazspēja. 37 gadu vecumā, talanta un spēku briedumā, kā laikam pieņemts sacīt šādos gadījumos. DZIĻŠ TALANTS Jebkurš rezumējums tagad šķiet vai nu rītausmā gaistoši meli, vai kas patētisks un banāls. Vigo pietuvinātie cilvēki nav priecīgi sniegt intervijas vai kā Dailes teātra aktieris Andris Makovskis lūdz: "Neraksti pagātnes formā. Viņš ir. Ja visādas kaislības izspēlējušus profesionāļus gribi redzēt meklējam vārdus un valdām asaras, esi tik cieta un ej šobrīd intervēt viņus par Vigi." Tā Rogu sauca draugi un teātra kolēģi. Problēmas ir ne tikai emocionālas, bet arī tehniskas - pat nebūdams pats pazīstamākais Jaunā Rīgas teātra spožo aktieru plejādē, Vigo Roga ir licis repertuāra dzirnām apstāties cikla vidū. Uz nenoteiktu laiku atcelts Revidents, Trīs māsu mēģinājumi nonākuši strupceļā... Taču ne jau tikai šo kataklizmu dēļ uzrunātie režisori nevar vien beigt runāt par Rogas šarmu. "Viņš bija neparasts aktieris, kādi latviešu teātrī parasti "neiet": bišķi lācīgs, ne pārāk koordinēts, bet tajā pašā laikā iznesīgs un skaists. Apveltīts ar labu humoru, taču arī smagnējību un nopietnību. Burvīgs savienojums. Viņš bija bērnišķīgs pēc dabas, bet viņā vienmēr bija kaut kas no gruntīga veča, kas spēj nest atbildību," saka Pēteris Krilovs. Viņam jau Rogas mācību aktierdarbs Džeisons Folknera Vājprātīgā stāstā, pilnā niknuma un trokšņa sagādājis "vienu no spēcīgākajiem pārdzīvojumiem, strādājot ar studentiem". Anna Eižvertiņa, Krilova pāriniece pirmā Latvijas Valsts konservatorijas Daugavpils teātra kursa audzināšanā, joprojām nevar aizmirst Rogas galveno lomu Šekspīra Periklā. Tēva un meitas satikšanās skatu aizturētu elpu pa kulišu malu steidzies vērot viss tehniskais personāls. Teatrāļu aprindās šo aktierdarba kvalitātes indikatoru nemēdz komentēt. "Liels aktieris," ilgi klusē arī režisors Viesturs Kairišs. Viņš ar Rogu saticies gan teātra, gan kino režijā un vispirms atceras viņa Rogožinu Dostojevska Idiotā - "spilgtu un talantīgu, laimīgu un nelaimīgu". "Viņam bija dziļākā talanta daba, kas nav noslēpjama," piebilst Kairišs. "Laba, dziļi cilvēciski bāzēta gaumes izjūta. Nez no kurienes, no dīvainām dzīlēm nākusi bagāža." Tas gan Rogam nav atnesis ne galveno lomu birumu, ne kritiķu atzinību. Ar piebildi - Jaunā Rīgas teātra iestudējumus balsta kolektīva darbs. Teātra mājaslapā internetā nedēļu pēc notikušā neviens vēl nesteidzas dzēst Vigo vārdu un profesionālo biogrāfiju, kurā tukšo ailīti "Apbalvojumi" tagad neviens vairs neaizpildīs. Vigo jau arī nav aizrāvušas mākslas pompozās izpausmes, izrādīšanās. "Glamūrais tusiņš viņu neiesūca. Ja es viņu ieraudzītu Privātajā Dzīvē ar garkājainu skaistuli, es būtu uz pakaļas," - tā atkal Kairišs. "Viņu nevarēja nemīlēt. Ļoti daudzus cilvēkus var nemīlēt. Varbūt par viņu pārlieko aktivitāti.""Milzīgs zemnieks ar lielām rokām," tāds Vigo, pirmoreiz redzēts uz kādas meitenes rādītas fotogrāfijas, iespiedies Makovska atmiņā. Meitene bijusi Vigo jauniņā sieva Indra, tagad pazīstama Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore. Pēc fotogrāfijas varoņa atgriešanās no armijas viņi visi trīs kļuvuši par kolēģiem Daugavpils aktieru kursā. "Zemnieks", izrādījies, tāpat kā Indra, aktiera gaitas sācis jau Jelgavā, Alunāna teātra bērnu studijā pie Lūcijas Ņefedovas, un bērnībā gājis skatīties, kā operetes teātrī uzstājas vecāmāte Astrīda Lūciņa. Viņa vectēvs Pāvils Lūciņš bijis mākslinieks. Pavisam nelaucinieciski Roga studiju biedrus inficējis ar grāmatu lasīšanu un vinila plašu pirkšanu. Makovski pārsteigušas arī citas Vigo metamorfozes: no aizrautīga svinētāja par prātīgu vīru. Viesizrādēs Sevastopolē viņš, piemēram, vienīgais atteicies pa šauru klinšu laipu doties uz pludmali, kur varēja peldēties jūrā: "Es redzēju, kā lejā balo mani kauliņi, bet man ir sieva un bērns." Kādā Daugavpils krogus kautiņā Vigo prātīgums laikam pat izglābis Makovska dzīvību: Rogas miers kaut kā apstulbinājis uzbrucēju grupiņu, kam pirms tam uzprasījies lecīgais draugs. Pēc mātes Mairas Džules stāstītā, lēns un labsirdīgs Vigo bijis jau no bērnu dienām. Skolā neviens ar viņu nav konfliktējis arī raženā auguma dēļ. VINNIJS PŪKS Kur sastopas lielas personības, šķīst dzirksteles. Jaunajā Rīgas teātrī Roga bijis teju vai vienīgais, kas nevienam citam ne reizi nav aizšķērsojis ceļu. Tik stīvi pareizu, uzvalkotu, gludi skūtu un saķemmētu kā šīs iestādes interneta portāla fotogrāfijā kolēģi viņu gan neatpazīs pat nākamajā dzīvē. Tā sirsnīgi apburzīts un paspūris, kādu našķi rokā... Gundars Āboliņš, ironizēdams arī par savu cīņu ar kalorijām, atceras, kā viņi abi pēc kādām viesizrādēm Maskavā nosaukti par diviem Vinnijiem Pūkiem. Cunftes brāļi brīvajā dienā izklaidējušies, kur nu kurš, taču Roga un Āboliņš sazin kā uzkūlušies Viskrievijas medus izstādei: tumšāks, gaišāks, no Altaja un Sibīrijas stepēm... Vilcienā atceļā uz Rīgu atzīdamies, ka nu pārdegustējušies saldo kārumu ilgākam laikam, viņi kolēģos sacēluši īstu smieklu vētru. Līdzīgā vecuma un arī dzīves uztveres dēļ izbraukumos viņi parasti staigājuši kopā un pat attīstījuši savu "folkloru". Vispirms divās Pēterburgas kapsētās, pēc tam Maskavā meklējuši un arī atraduši Gogoļa kapu. Zalcburgā iecienīdami nepretenciozo krodziņu Pie Franča, kur vietējie nāk iedzert aliņu un uzkost pa desai, viņi nu meklējuši vietējo Franci visur, kur braukuši: Cīrihē, Vroclavā... Starp citu, saimnieciskās lietās par visai nepraktisku uzskatītajam Vigo bijis pavāra talants, viņš ik pa laikam arī mātei pajautājis kādu recepti vai virtuves gudrību. Kurā brīdī nevainīgā kūciņa vai graķītis Vigim bijis labsajūtas garants, kurā tas varbūt kļuvis par sirds un asinsvadu speciālistu vicinātu sarkano karogu, noteikt nav spējis neviens. Roga ik pa laikam nav izskatījies visai lāgā, iedzīvojies liekajā svarā, tad atkal to nometis. Taču viņš nemēdzis noraut izrādes, žēloties par veselību vai personīgās dzīves kolīzijām. Ar Indru Rogu viņi šķīrušies jau sen, dēls Edgars ir astoņpadsmitgadnieks ar mūziķa ambīcijām. Aktrise izlēma nedalīties ar avīzes lasītājiem atmiņās par laiku, kad viņi visi vēl bija kopā un nevienam no apkārtējiem nebija šaubu, ka tas ir īsts mīlas stāsts. Arī Vigo otrā ģimenē ir dēls, astoņgadīgais Rūdolfs, kuru, tāpat kā Edgaru, viņš ļoti mīlēja. Varbūt tādēļ, ka pats labi sapraties ar savu tēvu Pauli Džuli. Cope un upes krastā dūmojošs ugunskurs bijusi viņu lielākā kopējā kaislība. Vēl pēdējā sestdienā viņš zvanījis, lai sarunātu iet līņu zvejā. Sapnis aizvest tēvu uz Ālandu salām palicis nerealizēts. Ja runā par dzīves materiālajām garantijām, tās Jaunā Rīgas teātra aktierim atšķirībā no amata brāļiem citos teātros bija labas. Pēc tik kontrastējošiem, plikā fanātismā vadītiem studiju gadiem Daugavpilī beidzot makā gulēja pat darbavietas gādāta veselības apdrošināšanas zelta polise. Mazs plastikāta nieciņš... Vigo ārstiem gājis ar līkumu, apstiprina arī viņa māte. Pārgalvīgi, jo ģenētiski bijis tendēts sirds problēmām. TAGAD ATPŪŠAS... Vecāki un Gundars Āboliņš nav vienīgie, ko vēl kādu laiku tirdīs doma, ka Vigi varbūt kaut kā vēl varēja apstādināt. Pēteris Krilovs, filmēdamies Rīgas sargos, kur Vigo bija Ulmanis un viņš - Niedra, manījis, ka Roga smagajā mētelī svīst daudz par daudz. Tomēr nav uzdrošinājies neko aizrādīt: aktiera profesijā nav pierasts skaitīt minūtes un pietupienus. "Sevis tērēšana jau ir garants mākslas kvalitātei," Krilovs nopūšas. "Ir mierīgie tipi, kas nepārpūlas un dzīvo garu mūžu..." Skolotājs vēl pamielojis acis ar Vigo veikumu Mēnesī uz laukiem, taču parunāties nav sanācis: Krilovam tērzējot ar Andri Keišu un Andi Strodu, Roga žigli paskrējis garām. "Es sev pārmetu, ka pēdējos divus gadus neesmu īsti painteresējusies, kā viņam iet," saka arī studentu talantu kalvē Zirgu pastā mēģinājumu starplaikā uz īsu brīdi sastaptā Anna Eižvertiņa. "Šie laiki nav veicinājuši uzmanību citam pret citu, jo visi mežonīgi strādā. Vigis man tagad ir iedevis lielu mācību - apstāties un padomāt, vai nevajag satikties ar mīļiem cilvēkiem."Šī paša iemesla dēļ režisore ir piekritusi ar mani runāt tikai klātienē. Kā var par vienu no saviem mīļākajiem skolniekiem, kura talants, viņasprāt, vēl nav ticis pietiekami realizēts, runāt pastarpināti, pa telefonu? "Es gribēju pateikt būtiskas lietas un redzēt, vai jūs tās dzirdat," viņas acīs pavīd šajās pāris dienās tik daudzu Vigo Rogas laikabiedru sejā redzētā sāpīgā grimase. Tāda ir realitāte: būdams pieprasīts filmu aktieris, Roga par sevi gluži negaidot var atgādināt kaut vai no televizoru ekrāniem: kaut vai ar seriāla Kaimiņi starpniecību vai pat tik tieši - kā mirušā tēva gars Kairiša filmā Pa ceļam aizejot. "Reizēm naktīs pamostos, domāju, ko pēc sevis atstāšu. Arī filmas, kuru tapšanā tik daudz esmu piedalījies, var palikt neinteresantas. Kaut gan - man ir divi dēli un vēl daudz laika, lai paveiktu ko nozīmīgu," pirms pieciem gadiem viņš sacīja laikrakstā Zemgales Ziņas. "Ar ko gribētu nodarboties pēc nāves?" bērnības pilsētas Jelgavas reportiera jautājums tajā brīdī varbūt likās vien iegansts avīzes laukuma aizpildīšanai. "Atpūsties," attrauca Vigo. "Sapņos es..." vaicāja žurnālists. "Lidoju," atbildēja Roga. "Kā tev pietrūkst?" nerimās žurnālists. "Laimes," Vigo taču laikam bija nopietns. "Lai vienmēr būtu..." saspēle turpinājās. "Saule," bija pēdējā atbilde.