Latvieši meklē kalnu

Tā vien šķiet, ka Haidera piekritēji drīz varēs saukt: Eiropas Savienība, sargies no latviešu slēpotājiem! Starp viņiem ir gan kosmopolītiskā otrās republikas jaunā paaudze, gan apdomīgi uzņēmēji, kas Rīgā sastopami vien tumšos uzvalkos un spodros kreklos, gan modernas mājsaimnieces, gan sirmgalvji, kas savu Gaiziņa un Siguldas pieredzi mazbērniem nodod Alpos, gan jaunas meitenes, kas uz slēpēm tā īsti vēl nemaz nav stāvējušas. TIBETEIKAS SNIEGĀ Līdz 35 gadu vecumam arhitekts Andris Vītols bija uzticīgs distanču slēpēm. Tagad jau vairāk nekā divdesmit gadus viņš nododas kalnu slēpošanai, pārdomājot iespēju ap sešdesmito jubileju pievērsties snovbordam. «Trose mazā, šaurā krēsliņā mani cēla arvien augstāk virs egļu galiem, līdz lejā parādījās balta nogāze, uz kuras kāds bija izbēris simtiem tibeteiku vai sieviešu krūšturu. Un man pāri tiem visiem pampakiem tagad būs jābrauc lejā?!» Vītols atceras savu pirmo īsti lielo kalnu Karpatos pie Slavskas. Bet tieši šīs nekoptās, bedru bedrēs izdangātās trases, kas bija raksturīgas padomju kalnu kūrortiem, spieda mācīties slēpot pareizi, jo citādi pa tām lejā tikt bija visai problemātiski. Toties tāda rūdījuma slēpotājs tagad jebkura stāvuma civilizētā nogāzē jūtas drošs kā uz galda. Rietumeiropas kalnu apgūšanu Vītols sāka ar visklasiskāko sapņu vietu - Trim ielejām Francijas Alpos pie Albērvilas. Pastkartītes cienīgs zilums debesīm, baltums - virsotnēm, kurām tuvāk ved kādi divsimt trosu ceļi, vairākas arī patiesi aizsniedzot. Gluži fantastiska šķita iespēja ar slaloma slēpēm doties bezgalīgi garos ceļojumos. Pēc nobrauciena celties augšup pretējā nogāzē un pāri pārejai laisties lejup nākamā ielejā, baiļojoties vienīgi no apmaldīšanās šajā trašu tīklā, kura garums pārsniedz pustūkstoti kilometru. MASU TANGO Ar laiku šis gigantisms sāka kaitināt, jo ne jau tev vienam griežas šie neskaitāmie celtņu skrituļi. Andrim brīžiem šķita, ka viņš slēpo kā pārpildītā tramvajā vēl ar kādiem desmit slēpotājiem vienlaikus pa labi, tad pa kreisi, atkal pa labi... Galu galā šīs trases spēj apkalpot vairāk nekā 200 000 slēpotāju stundā, un ziemas beigās šis maksimums nereti tiek arī sasniegts. Būt vienam no ceturtdaļmiljona - šāda atziņa latviešu savrupniekam vairs neliekas interesanta. Tika atrasta mūsu mentalitātei piemērotāka vieta precīzi 3030 km attālumā no Rīgas - Djēzas Alpos pie Grenobles, kur ir «tikai» kādas simt trases, kur slēpošana ir gan aukstāka, gan augstāka. Pic Blanc - 3300 metri virs jūras līmeņa - pasaulē nebūs daudz augstāku virsotņu, no kurām lejup ved publiskas slēpošanas trases! No šīs iespējams 20 km garš nobrauciens. Tiesa, pēdējais desmitnieks ir lēzens slīdējums gar čalojošas upītes krastu. Kaut gan brīvajos brīžos Vītols nelaiž garām nevienu Latvijas pauguru, nedēļu Alpos viņš izmanto bez žēlastības, veicot pa 80-100 km dienā. «Es esmu azartists,» viņš atzīst. «Man vajag uzkrāt tik daudz enerģijas, lai pēc tam atkal pusgadu naktīm varētu sēdēt pie rasējamā dēļa.» Ja vaļīgāks laiks trāpās tuvāk pavasarim, kad Alpos jau ir par karstu, Vītols brauc uz ziemeļiem - uz Ori Zviedrijā. «Tur viss ir trīsreiz mazāks, bet arī piecus kilometrus garā trasē var izslēpoties pietiekami. Tur relaksē mums tuvā skandināvu mentalitāte. Pēc 700 kilometriem pa baltu ceļu piebrauc pie guļbūves zem apsnigušām eglēm, augšā zvaigznes un mēness, apakšā - sveces logos. Nāk pretī onkuls un uzrunā tevi kā vecu draugu: «Labvakar, Andri, kā es jūs gaidīju!» Tik sirsnīgi, ka var apraudāties.» Starp citu, izmantojot autotransportu, nedēļu ilga slēpošana Francijā un Zviedrijā izmaksā aptuveni vienādi - pa simt latiem dzīvošanai, pacēlājiem un ceļam. 115 DOLĀRI TATROS Nav gadījies sastapt cilvēku, kas, reiz slēpojis lielajos kalnos, paziņotu: nekad vairs! Vienmēr ir otrādi, un kalnu slēpošana parasti kļūst par sportu visam mūžam. Tā dod iespēju katram atgriezties bērnībā. Tu atkal brauc ar slēpēm no kalna. Tu slīdi lejup. Tikai lejup. Kā mūžīgais dzinējs ir šī tieksme slīdēt. Saklausījusies līdzīgus stāstus, biroja vadītāja Elīna Vēliņa šogad devās uz Jasnu Zemajos Tatros Slovākijā. Pirms tam uz slēpēm viņa bija stāvējusi tikai reiz, turklāt vairāk pa jokam - dažas stundas naktī Reiņa trasē Krimuldā. Jasnā traki gājis tikai pirmajā dienā. «Uzbrauc trosē iekārtā krēslā augšā un tikai tad tā īsti apjēdz, ka lejā citādi netiksi kā vien ar slēpēm. Tad arī sāc mācīties. Pāršļūc kalnam šķērsām pāri uz vienu pusi, nezin kādā veidā dabū kājas uz otru pusi un šļūc atkal šķērsām atpakaļ. Galvenais, lai būtu, kas ierāda, kā apstāties... Pirmos 400 metrus braucu kādu stundu. Bet trešajā dienā jau likās, ka varu visu! Nespēju vien sagaidīt, kad tikšu atkal augšā, un bija žēl, ka trase ir tikai trīs kilometrus.» Slēpošanā ļoti būtiska ir kompānija un slēpes. Elīna tagad visiem iesaka karvinga modeļus. Ar tiem patiesi gandrīz uzreiz izdodoties paklausīt klasiskajam uzbrēcienam: «Grozi tikai kājas! Plecus turi taisni!» Vispār jaunās dāmas mūža sapnis esot iemācīties lidot. «Un slēpošana tuvina lidojumam. Kalns ir tā vieta, kur es vienlaikus esmu iekšā dabā un varu visu pārredzēt. Tā ir brīvība. Nākamie droši vien būs Alpi.» LU Vadības un ekonomikas fakultātes students Harijs Kārkliņš reiz nolēma noorganizēt vislētāko slēpošanas braucienu uz kalniem. Kopā ar draugiem viņš izkalkulēja, ka desmit dienu ceļojums uz Popradu Slovākijas Aug- stajos Tatros izmaksās 115 USD no personas ar visām naktsmītnēm, brokastis un vakariņas ieskaitot. Tā arī iznāca. Tiesa, vēl vajadzēja piemaksāt 15 dolārus dienā par celtni. Dzīvot nācās vāji apkurināmos strādnieku vagoniņos. Dušas telpa bija kopēja, pēdējiem karstā ūdens nepietika. Tomēr tie, kas nesaslima, izslēpojās no sirds. Visi kopā nolēma līdz nākamajai ziemai iekrāt vēl simt dolārus un doties slēpot ar ērtībām. KALNS NO AUGŠAS Absolūts melis ir tas, kurš saka, ka daži uz kalniem braucot tikai izrādīties. Kam gan lai demonstrējas, ja visi slēpo! Slēpotprasme un pats kalns ir vienīgie ranga veidotāji. Šajā ziņā nekādu pretrunu nav. Lēzenajās ar zaļo un zilo krāsu marķētajās trasēs slēpo iesācēji un nogurušie, sarkanās paredzētas labiem amatieriem, bet, lai tiktu lejup pa melnajām, jau vajadzīgs sportisks rūdījums. Plastikas ķirurgam Jānim Zaržeckim ir vismaz kilograms kalnu slēpošanā izcīnītu medaļu, vēl 35 gadu vecumā viņš gatavojās startam Nagano ziemas olimpiskajās spēlēs snovbordā. Jānis ilgi ievērojis principu - Alpos divreiz uz vienu vietu nebraukt, līdz nonācis Liviņjo, kas atrodas pret Sanmoricu Itālijas pusē trīs stundu autobrauciena attālumā no Milānas, un sapratis, ka tā ir vieta, kur var slēpot vēl un vēl. «Parasti kalnos ierodas no apakšas. Ceļš beidzas ciemā, aiz kura sākas kalns. Liviņjo ierodas no augšas, šķērsojot kalnu pāreju,» dakteris sāk šīs dievu piemirstās vietiņas anamnēzi. «Turp dodoties, vispirms pazūd mājas, pēc tam koki un paliek tikai sniegs, kas kļūst arvien biezāks un biezāks, līdz beidzot tu brauc pa divmetrīgos sniega krastos iecirstu ceļu. Pilnīgi nekādas civilizācijas! Nav ne gaismas, nekā. Tikai mūžīgs baltums un apledojis ceļa serpentīns. Liekas, laiks ir beidzies un telpa arī beigusies. Esi nonācis citā pasaulē, kurā neeksistē dzīvība. Ir tikai sniegs un kalni. Tad lejā parādās sīkas uguntiņas. Tur ir Liviņjo. Daudzus šis ceļš atbaida. Bet, kad tas pārvarēts, tu iegūsti daudzas priekšrocības. Tukšus kalnus, kuros nekad netrūkst sniega, nav rindu, nav drūzmas. Ideāli sakoptas trases, laipnību un drošību. Tur ir ne tikai slēpošanas skolas, bet arī klubi, kas par pieņemamu samaksu piedāvā trenēties sacīkšu trasēs.» TAX FREE SNIEGĀ Savulaik Liviņjo veidots kā plašs kūrorts, bet nomaļās vietas dēļ nav kļuvis pārāk populārs. Lai situāciju uzlabotu, Liviņjo izveidots kaut kas līdzīgs beznodokļu zonai. «Tas ir tax free kalnos!» Zaržeckis turpina uzskaitīt šīs kūrvietas priekšrocības. «Degviela ir lētāka nekā Rīgā. Viena lielā Beefeeter džina pudele maksā četri dolāri sešdesmit. Apartamentu var noīrēt par pieciem latiem diennaktī, ēšana ir lētāka nekā dažos Rīgas ātrajos restorānos.» Bet galvenais ir slēpošana. Tiesa, pēdējās ziemās Jānis priekšroku dod snovbordam. «Slēpes nav iespējams noturēt tik perfektā trajektorijā. Ar dēli var pat slīdēt pret kalnu, uz nogāzes veikt pilnu apli un doties tālāk lejup. Tas sniedz vairāk emociju un ļauj man vēl āt-rāk aizmirst, ka esmu dakteris.» Uz kalniem viņš parasti dodas kopā ar savu otro pusīti - mākslinieci Indru Sproģi, kuru slēpošanā ievilcis tūlīt nākamajā dienā pēc kāzām. Vēl tiek ņemti līdzi bērni un dažu draugu ģimenes. Parasti mainoties kāds māca un uzmana jauno paaudzi, pārējie var baudīt sev piemērotus ātrumus vai... krāsas. «Tur es sapratu, ka baltā krāsa ir vislabākā,» stāsta Indra. «Tieši Liviņjo ietekmē visas manas bildes ir bez citām krāsām. Tur nav nekādu zaļumiņu, nekādu pelēkumu, viss tikai balts. Bet, uzspīdot saulītei, šis baltais pārvēršas oranžā un dzeltenā, ēnā tas paliek zils. Pēc tam man bija izstāde Zils un dzeltens, un sarkans, bet neviena no šīm krāsām tur nebija redzama, jo, kad tās sajaucas kopā, iznāk balts. Tieši tā tas notiek Liviņjo.» Divu vienādu nobraucienu nav. Tu vienmēr vari censties izdarīt vēl labāk. Būtībā slēpot mācās visu mūžu. Tu vari personificēt sevi ar Hermani Maijeru, Alberto Tombu vai vēl kādu citu slēpju čempionu un mesties lejup, cenšoties būt tikpat ātrs, izveicīgs un varošs. Tu ilgi atcerēsies, kā reiz gandrīz viss izdevās, cik precīzi tavi muskuļi pakļāva slēpes, kā zem tām šņāca cietie sniega putekļi, kā ritms tevi svieda no viena grieziena otrā, kā beidzot saņēmi dūšu un laidi tieši pāri pumpai, ļaujot, lai lidojums aizsit elpu un zem slēpēm paveras skurbs stāvums...