Latvieši un Pēteris I

Manuprāt, Pētera I iekarojumi joprojām ir viena no strīdīgākajām lappusēm mūsu vēsturē, jo tie radīja precedentu krievu lielvaru turpmākajām teritoriālajām un politiskajām pretenzijām uz Latvijas zemi. Tāpēc nav jābrīnās, ka Latvijas krievu valodā iznākošā prese pauž sajūsmu - Pēteris Lielais atgriežas! Dīvaini kļūst, lasot, ka arī cienījams latviešu rakstnieks uzskata, ka «Pēteris I Rīgas pilsētai parādā nav palicis», turpat piebilstot - varbūt «Rīga Pēterim I ir morāla parādniece». Rodas jautājums - par kādu labdarību tad būtu jāpateicas? Vai tiešām par tām pirmajām trim bumbām, kuras 1709.gada 14.novembrī, sākoties aplenkumam, cars uz Rīgu izšāva pašrocīgi, laikam jau tādēļ izrādot Rīgai «īpašu godu»? Šīs lodes tiešām «plunkšķēdamas iekrita Daugavā» un pilsētai nekādu ļaunumu nenodarīja. Tomēr tas netraucēja Pēterim I vēlāk, rakstot kņazam Meņšikovam, dižoties: «(..) pirmās bumbas tika raidītas no manām rokām, par ko es kvēli pateicos Dievam, ka viņš man ļāvis pašam sākt izrēķināties ar šo nolādēto vietu.» Latvijas vēsturē «vara jātnieks» ir iejājis, nesot postu un iznīcību. Pētera vadītajiem karapūļiem aiz muguras palika līdz krāsmatām izpostīta Vidzeme un Igaunija, kā arī gandrīz pilnībā izmirusi Rīga, kas 1709.-1710.gadā piedzīvoja vissmagāko aplenkumu tās vēsturē. Izpostītā Vidzeme A.Kolbergs izsaka pieņēmumu, ka, krieviem iebrūkot Vidzemē, «droši vien (pasvītrojums mans - A.B.) fiziski latvieši bija lielākie cietēji». Krievu briesmu darbi Vidzemē un Igaunijā sākās jau Ziemeļu kara pirmajos gados - Pēteris I, necerēdams, ka iekarotās teritorijas izdosies paturēt, savām ordām pavēlēja izmantot «izdedzinātās zemes» taktiku. Šeremetjeva kavalērija, kurā bija daudz kazaku, kirgīzu un kalmiku, Vidzemē un Igaunijā veselus trīs gadus (1701-1703) nogalināja, dedzināja un laupīja. Zviedru komandiera Šlīpenbaha spēki bija pārāk vāji, lai cīnītos ar šīm labi apgādātajām krievu bandām. Alūksnes prāvests Ernsts Gliks zviedru ģenerālgubernatoram Ērikam Dālbergam rakstīja, ka Vidzemes zemnieki sakot: «Krievi izrauj mūs kā vistas vai cūkas no kūts, lai apgrieztu kaklu.» Zināms, ka no krievu terora visvairāk cieta Cēsu un Tērbatas apriņķis. A.Kolbergs, iejūtoties Pētera I advokāta lomā, velti sūrojas par to, ka caram tiek pierakstīti par komunistu grēku darbi. Gluži pretēji, komunisti varēja tikai mācīties un pārņemt no slavenā senča vērtīgu pieredzi, jo Pēteris I pret iekarotajām tautām lietoja to pašu iznīcināšanas politiku, ko viņa pēcteči XX gadsimtā. Ar Pētera I pavēli vairāk nekā 10 000 vidzemnieku vardarbīgi deportēja uz Krieviju, vēlāk savās proklamācijās apgalvojot, ka viņiem tur klājoties tik labi, ka viņi nevēloties atgriezties. 1705.gada vasarā 25 000 vīru lielais krievu karaspēks ģenerāļu Rozena un Bauera vadībā sāka plosīties Kurzemē un Zemgalē. Krievu posta darbi izraisīja neapmierinātību pat Pētera I sabiedrotajos. Polijas un Saksijas karalis Augusts II vairākkārt pārmeta caram, ka krievi ar šādiem nekristīgiem paņēmieniem radot pret sevi Eiropā riebumu. Bads un mēris Vidzemē Krievu «zemes izdedzināšanas» taktika bija visai veiksmīga. Grāfs Šeremetjevs drīz jau varēja atkārtoti ziņot caram, ka «ar Dieva žēlastību ienaidnieka zemē viss iznīcināts». Tomēr postījumi ar to nebeidzās. Gluži pretēji, 1708.gadā, sākoties Kārļa XII karagājienam uz Maskavu, tie kļuva vēl barbariskāki - krievi sāka sistemātisku Vidzemes un Igaunijas postīšanu, aizliedzot zemniekiem pat art un sēt. Sekas nebija ilgi jāgaida - preces kļuva neredzēti dārgas (rudzu cena bija palielinājusies no 20 līdz 42 dālderiem par 1 lastu). Drīz vien nekas vairs nebija nopērkams pat par visdārgāko cenu. Jau tā paša gada rudenī sākās bads un mēris. Pētera I karaspēks bija visu Vidzemi burtiski izsvēpējis, auglīgo zemi padarot par tuksnesi. 1711.gadā, kad krievu valdība pavēlēja veikt iedzīvotāju skaitīšanu, atklājās, ka dzīvas palikušas vairs tikai 52 000 «latviešu dvēseles», bet mūžībā aizgājuši 84 000 vidzemnieku (un tas - nepilnu 10 gadu laikā!). Mazās Vidzemes iedzīvotāju upuri bija šausmīgi, pat ja tos salīdzina ar lielās Zviedrijas zaudējumiem (no 1,4 miljoniem zviedru karā aizgāja bojā 30 000). Rīga aplenkuma mezglā Rīgai Pēteris I ir sagādājis smagākos un asiņainākos tās vēstures brīžus. Kopš 1709.gada rudens Rīga bija iežņaugta ciešā blokādes mezglā. Krievi gandrīz nemitīgi bombardēja pilsētu - 1710.gada jūnijā uz Rīgu tika izšautas 860 smagās bumbas. Rīdzinieki dzīvoja nepārtrauktās bailēs. Pētera vadītās maskaviešu armijas nežēlība un barbarisms Rīgas aplenkuma laikā ir iemūžināts arī laikabiedru atmiņās. Īpaši interesanta ir skolotāja Joahima Andreasa Helmsa rakstītā dienasgrāmata (izdota Rīgā 1711.gadā). Šis darbs ir satriecošs savā reālismā - liekas, ka attēlotie notikumi norisinājušies tikai vakar. 1709.gada 15.novembrī A.Helmss rakstīja: «Ienaidnieks šāva visu dienu. Doma baznīcā trāpīja divas, bet Pētera baznīcā - viena bumba. Turklāt tas notika astoņos no rīta, kad tur notika dievkalpojums. Tas radīja tādas izbailes, ka daudzi nomira uz vietas.» Nemitīgās apšaudes dēļ pilsētas dzīve bija paralizēta: «21.novembris. Šodien daudzi Dievam paklausīgie ģimenes tēvi, nokāpuši pagrabos, raudot un vaimanājot noslēdza veco baznīcas gadu, jo ienaidnieks neļāva to darīt īstajos Dieva tempļos.» 5.decembrī, otrajā adventes svētdienā, rīdzinieki centās atkal dievkalpojumu noturēt «kā pienākas», tomēr tas beidzās ar lieliem sirdēstiem: «Dievkalpojums Pētera baznīcā bija gandrīz beidzies, kad ienaidnieks atkal sāka stipri bombardēt pilsētu. Divas bumbas pēkšņi nokrita netālu no baznīcas. Tas sacēla tādas šausmas, ka visa draudze aizskrēja kur kurais. Šodien pirmoreiz spēlēja uz jaunajām ērģelēm, bet Dievs vien zina, kad atkal uz tām spēlēs, jo šodien tām trāpīja bumba.» Šai pašā dienā krievi arī stipri sabumbojuši tagadējo Grēcinieku ielu un arī Svētā Jura patversmi, nogalinot deviņus cilvēkus. Autors skumji piebilst: «Bēdīgi nolūkoties, kā izkropļotas skaistās baznīcas un nami.» Krievu artilērija arī psiholoģiski terorizēja pilsētu: «Ienaidnieks vakar visu nakti līdz pat rītam raidīja uz pilsētu ugunsbumbas, radot lielas bailes, jo mājās vairs nevar droši gulēt. Toties visu dienu viņš bija mierīgs.» Dienasgrāmatā varam lasīt arī par iekarotāju nežēlību: «16.marts. Šodien atgriezās viens no mūsu spiegiem, ko ienaidnieks bija atpazinis. Viņa mugura bija gandrīz visa sadedzināta, abas ausis, deguns un mēles gals bija nogriezti un atdoti viņam atpakaļ. Viņš izskatījās drausmīgi.» 1710.gada maija vidū Rīgā un visā Vidzemē sāka plosīties visšausmīgākā mēra epidēmija, kuru vēlāk nosauca par lielo mēri. 18.jūnijā A.Helmss rakstīja: «Ienaidnieks visu pagājušo nakti atkal bombardēja pilsētu, un mēs lielās skumjās uzzinājām, ka 100 cilvēku visdrausmīgākajā veidā saraustīti ar bumbām. Kaut taču lielais Dievs reiz izbeigtu mūsu ciešanas, jo no ārienes mums uzbrūk ienaidnieks, iekšpusē ir bads un mēris.» Šajā melnās nāves epidēmijā izmira puse Rīgas iedzīvotāju, daži vēsturnieki pat uzskata, ka bojā aizgāja divas trešdaļas rīdzinieku. Pēteris I astoņpadsmitajā gadsimtā paveica to, kas pirms 150 gadiem (16.gadsimtā) neizdevās citam krievu caram Ivanam Bargajam - ar zobenu un uguni izcirta «logu uz Eiropu», uz gadsimtiem iekļaujot Latviju austrumnieciskās kultūras apritē. Pētera I iekarojumi iegājuši Latvijas vēsturē kā smagākais pārbaudījums, kad karš, bads un mēris gāja roku rokā, uz daudziem gadu desmitiem iedragājot Latvijas iedzīvotāju kopumu. Pētera I iekarojumu rezultātā vācbaltu muižniekiem beidzot izdevās panākt to, ko viņi centās velti realizēt poļu un zviedru laikos - novest zemniekus pilnīgi beztiesiskā atkarībā no muižnieku varas un padarīt viņus par saviem vergiem. Oponējot A.Kolberga apgalvojumam, ka krievu cari latviešiem nesuši vairāk labu nekā ļaunu, jāatgādina, ka latviešu zemnieks nekad nav ticis tā verdzināts, kā pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai. Pēteris neuzticējās iekaroto zemju iedzīvotājiem un nekavējās to izrādīt darbos, pavēlot ģenerālgubergatoram Repņinam ienaidnieka uzbrukuma gadījumā atņemt Rīgas namniekiem ieročus, Rīgā atstāt tikai sievietes un nespējīgos, bet visus pārējos, piedraudot ar nāvessodu, nosūtīt un Iekškrieviju. Lai arī A.Kolbergs ironiski piemin, ka no krieviskā pieminēšanas jebkurā jomā dažam labam «īstenajam latvietim» sāk mesties pumpas», tomēr, lai kā arī negribētos to atzīt, visu krievu caru politika tā vai citādi bija saistīta ar rusifikāciju vai pārkrievošanu, kas diez vai atbilda topošās latviešu nācijas interesēm. Tā kā latviešiem ir visas tiesības neizjust nekādu pienākumu pret šā iekarotāja piemiņu. Protams, būtu labi, ja mēs, tāpat kā, piemēram, somi varētu droši teikt - mums ir mugurkauls un mēs nebaidāmies no savas vēstures. Tomēr situācija Latvijā diemžēl ir tāda, ka, izmantojot A.Kolberga lietotos jēdzienus, jebkura «skulptūra» pie mums būs arī «piemineklis», tas ir, tā saturēs noteiktu vēstījumu. Turklāt rodas jautājums - vai šai skulptūrai kā telpiskās mākslas elementam ir pietiekama mākslinieciskā kvalitāte? Šajā sakarā nenoliedzami cerīgs izklausās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ekspertu komisijas atzinums (Diena, 6.XI.2001). Cerams, ka ekspertu viedokli ņems vērā arī atbildīgās Rīgas domes amatpersonas un Rīgas ainava netiks piedrazota ar viduvējiem «mākslas darbiem».