LATVIEŠU ŠAMANIS

Pēc rūpīgas un piesardzīgas pagalma izpētes aiz stūra ieraugu tumšas metāla durvis. Uz pagrabstāvu, protams. Pirmajā brīdī var likties, ka esmu ienācis kādā no tumši zaļo tepiķu un brendija Merkūrs impregnētajām spēļu zālēm. Taču pie durvīm nesagaida brutāla izskata apsargs, bet divas aiz letes pļāpājošas, krāsotas dāmas. Steigas nav, jo, kā tobrīd izskatās, klientu nav. Sienas rotā spoguļi, ūsainu viduslaiku vīriešu attēli, savādas zīmes, daudzas durvis. Urbanizācija ierāvusi arī arhaiskās pasaules pārstāvjus. Teo Alens - latviešu izcelsmes šamanis - ir atradis darbavietu zīlēšanas salonā, kurā tiek piedāvāts pilns New Age kokteilis - taro kārtis, homeopātiskās procedūras, bioenerģētiskās korekcijas, partneru savešana. Šaurajā trīsstūrveida kabinetā SestDienu sagaida sirsnīgs, bārdains vīrs biezā, mājās adītā džemperī. Briežādās mēs Teo redzam vēlāk - fotografējoties pie mājas Saulkrastos. «Tās palīdz ātrāk pārvietoties garu pasaulē,» nevainojamā latviešu valodā ar manāmu akcentu paskaidro Teo Alens. Arī vairogs viņam ir speciāli taisīts neliela izmēra. Ja ir par lielu, tas traucē kustēties tā sauktajā smalkajā dimensijā. Tērps gan ir parādes forma. To var izprast, redzot ar paklājiem klātās zīlēšanas salona grīdas. Kad braucam mājup, desmit minūtes paiet, nolasot brieža spalvas no sēdekļa, kurā šamanis sēdējis. PATS IZVĒLĒJIES VECĀKUS Šamanismā Teo ieslīga vēl bērna gados. Tēvs nopūties - zēns pārāk saasināti uztverot pasauli. Pēc sākotnējas pretestības māte dēla pasauli pieņēmusi. To var saprast. Alens par to visu runā pārliecinoši kā ķirurgs par cilvēka anatomiju. Artikulēti un sistemātiski nesteidzīgā akadēmiskā valodā viņš skaidro par frekvencēm, magnētiskajiem laukiem, rezonansi, ļaunā problēmu. Te Harijs Poters nobāl - šajā pasaulē cilvēkiem līdzās dzīvo gari, vampīri, cilvēkēdāji. Tiesa, tā nemaz nav tik peļama pasaule. Teo ir dzimis izsūtījumā Jakutijā, pie cilvēkiem, ar ko viņam «nekad nav bijis nekāda sakara», viņš paskaidro. Tas ir, iepriekšējās dzīvēs nav bijis sakara. Taču nokļuvis tur viņš pēc brīvas gribas. «Tajā reģionā es vienkārši izvēlējos sev piemērotāko pāri, kuram piedzimt.» Viņš ir jauktas tautības, bet uzskata sevi par latvieti. Uzvārdu viņš pieņēmis no tēva senčiem, kas cēlušies no Melnās jūras grieķiem. Tēvam, kurš ar saviem diviem brāļiem uzaudzis bērnunamā, bijis audzinātāja uzvārds. To Teo Alens neizpauž. Māte dzimusi Pēterburgā, uz kurieni savukārt viņas māte emigrējusi no Latvijas Pirmā pasaules kara laikā. Viņš stāsta, ka pēckara Austrumvācijā tēvs bija slavenā padomju ģenerāļa Andreja Grečko šoferis. Pēc konflikta ar ģenerāli tēvs ar tribunāla lēmumu notiesāts un izsūtīts sodu izciest uz Kolimas apgabalu. «1953.gadā pēc Staļina nāves dzeloņstieples noņēma, bet atgriezties mājās tik un tā nedrīkstēja. Sākumā tēvs un māte tikās tikai darba laikā, vēlāk arī atļāva gulēt mājās kopā. Tā es arī piedzimu. Bet viņi jau bija apprecējušies, tā ka tik traki arī nebija,» smej šamanis. Viņš izskatās ne vairāk kā 40 gadu vecs, lai gan dzimis 1956.gadā. Varbūt tas tādēļ, ka dzīve nebija tik grūta kā citviet izsūtījumā - viņa ģimene bija nometināta pie zelta raktuvēm. PIRMAIS KONTAKTS Puika auga visai neatkarīgs, savā domu pasaulē, kategoriski atteicās iet bērnudārzā. «Ļoti bieži gribēju skraidīt pa tundru. Pāris reižu gadā pie mums parādījās arī vietējie jakuti, tirgoja savas zvērādas,» stāsta Teo. Jakutu bērni tika ievietoti internātos, taču daudzi pieaugušie vēl joprojām piekopa tradicionālo dzīvesveidu, kā klejotāji pārvietojoties ar briežu pulkiem. «Protams, viņiem bija plāns nodot valstij tik un tik briežu,» smej Teo Alens. Reizi gadā vietējā vara ar helikopteriem lidojusi jakutus apskatīt. Kad Teo pirmo reizi ieraudzīja šos eksotiskos cilvēkus, tie viņu ieinteresējuši. Viņam bija septiņi gadi un drīz vajadzēja sākt iet skolā, kad viņš kādā siltā vasaras dienā jutis nemieru. «Tā bija polārā diena. Es aizgāju, faktiski aizbēgu uz tādiem kā nelieliem kalniem, kas mani kādu laiku bija vilinājuši. Tur ieraudzīju dūmus. Paskatījos, tur bija čumi - teltis. Apmetu loku un tad iedrošinājos ieiet apmetnē. Pavēru telti, tur bija ļoti piedūmots, tumšs,» atceras Teo. «Man kāds krieviski teica: «Nāc iekšā, dēliņ.» Tad es iegāju iekšā. Tur sēdēja viens tāds melnīgsnējs jakuts ādās. Viņš man teica, lai nāku tuvāk, sēžos.» Jakuts uzlicis roku uz viņa pieres. «Tad notika tāds kā brīnums. Es aizvēru acis, bet redzēju, kā pa manu seju līda dzirksteles. Viss sagriezās, un es kaut kur ļoti ātri lidoju, nevarēju nekā nofiksēt. Tad tā griešanās kļuva lēnāka, es saskatīju kalnus, neparastas celtnes. Es nokļuvu vienā no tām. Un tad es sajutu, ka izskatos pilnīgi citāds. Biju dzeltenās rases pārstāvis, sarkanās drēbēs, blakus man bija kāds cilvēks, kas man ļoti laipni smaidīja. Izvadāja pa to vietu un izrādīja to. Tad pēkšņi sienas sāka šūpoties un krist virsū griesti, baļķi, no apakšas nāca tvaiks. Viss sāka griezties, es atkal ieraudzīju tumsu. Kad atvēru acis, sēdēju tajā pašā čumā.» Viņš jautājis vecajam jakutam, kas noticis. «Tu redzēji to, kas tu biji agrāk. Un tas cilvēks, kas smaidīja, biju es,» viņš sacījis. Kad jautājis, kā sauc vietu, kur bijis, jakuts atbildējis, ka Tibeta. «Toreiz man tas absolūti neko neizteica. Kad atvadījos un izgāju no čuma, pamanīju, ka zeme pret sauli bija pārvietojusies pa 180 grādiem. Man likās, ka es tur pavadīju kādas 10, 15 minūtes, bet bija pagājusi vesela diena,» atceras Alens. Mājās visi bijuši uztraukušies, jo tundrā bija manīti lāči. Vecais jakuts bija šamanis un kļuva par Teo Alena pirmo skolotāju. Puika mācījās vairākus gadus. Dienu, nedēļas - cik nu ilgi kuro reizi jakuti savas čumu nometnes uzslējuši, nākdami mainīt ādas pret tabaku, adatām, alkoholu. Mājās viņš pavaicājis, lai parādot kartē, kur ir Tibeta. «ASV vietā bija uzzīmēta tāda liela atombumba, PSRS vietā - sirpis un āmurs, bet kaut kur uz dienvidiem - divas sakrustotas rokas. Savējie! Tā man mamma pastāstīja, ka Tibeta ir kaut kur Ķīnā,» viņš atminas. Šaubas par šamanismu viņam nav bijušas nekad. «Es zināju, ka saskaros ar kaut ko tādu, ar ko agrāk neesmu saskāries. Taču zināju, ka tas ir noslēpums, kas saistīts tieši ar mani,» atceras Teo Alens. TUVOŠANĀS LATVIJAI Ģimene nolēmusi tuvoties Latvijai un pārcēlusies uz rietumiem - Irkutsku pie Baikāla ezera. Tur esot valdījusi agresīvāka noskaņa, dzīvojuši cara laikā izsūtīto noziedznieku pēcteči, arī dekabristu pēcnācēji. Kad pēc pamatskolas beigšanas Teo izlasījis par iespēju iestāties militārajā skolā Piejūras apgabalā, viņš nekavējoties izmantojis šo iespēju kā ieganstu, lai tiktu prom no mājām. Braucis trīs diennaktis ar vilcienu, nokārtojis eksāmenus un iestājies. Taču uzreiz arī pateicis, ka nepaliks skolā, jo braucis tikai apskatīt pasauli. «Tie virsnieki bija vienkārši pārsteigti, kā tā var rīkoties,» atceras Teo Alens, taču biļeti atpakaļ tomēr iedevuši. Atpakaļceļā viņš izkāpis vairākās pieturās un pavadījis dienas, tās iepazīstot. Kādā netīrā, nolaistā pilsētā Ulanudē viņš sastapis savu otru skolotāju - lamu Cerenu. «Tad es sapratu, kādēļ esmu šo ceļojumu veicis un kādēļ man gribējies aizbēgt no mājām.» Šis mongolis bijis ne tikai šamanis, bet arī budisma ideju pārņemts. «Šamanismam pietrūkst plašāka pasaules skatījuma, loģiskas sistēmas, jo tas līdz galam neatbild uz jautājumu, kādēļ pasaule radīta,» skaidro šamanis. «Viņš man daudz ko iemācīja, es lasīju budistu kanoniskos tekstus. Viņš man mācīja arī homeopātiju.» Viņa mācība esot klasisks variants, kad indiešu budisms saplūdis ar Tibetas šamanismu. LIKTENĪGAIS ŽIGULIS Irkutskā Teo sācis mācīties par inženieri elektriķi, bet lama Cerens teicis, ka viņš pametīšot arī šo vietu. «Tu brauksi uz savu vecāku dzimteni un savu nākamo skolotāju atradīsi vietā, kas saucas tāpat kā vieta, kur tu piedzimi,» viņš sacījis. «Es to sapratu burtiski - mamma dzimusi Sanktpēterburgā, tātad jābrauc uz turieni,» stāsta Teo. Sākumā viņš visādi centies tikt uz Sanktpēterburgu, tas nav bijis iespējams. Tad radusies iespēja doties uz Latviju. «1977.gadā es pieteicos braukt uz Rīgu. No Rīgas atnāca patīkama vēstule, ka varu turpināt mācīties Politehniskajā institūtā, nokārtojot dažus eksāmenus. Izglītības kvalitāte, atklāti sakot, Irkutskā bija augstāka,» viņš atceras. Ilgi viņam nedeva mieru skolotāja teiktais, kas tad ir tā vieta, kura saucas tāpat kā dzimtā vieta. «Tā kā es piedzimu Transportnijas ciemā, meklēju to. Ap Sanktpēterburgu tāda nebija,» viņš stāsta. Nedaudz vēlāk viņš iepazinies ar somu žurnālistiem, kas izkārtojuši ielūgumu uz Somiju. Palicis nakti pie viena Helsinkos, viņš teicis, ka vēlas braukt uz ziemeļiem. Alens nostājies uz lielceļa un balsojis mašīnas. Apstājies kāds žigulis. Tajā sēdējis jauns vīrietis, aprunājoties un uzzinot, ka Teo Alens vakara kursos Mākslas akadēmijā apgūstot zīmēšanu, gleznošanu un kompozīciju, sacījis: «Es zinu, kur tevi vajag aizvest.» Aizvedis viņu pie kādas vecākas paziņas mākslinieces. Kad vecā sieva noklausījusies viņa stāstu, teikusi: «Es tevi aizvedīšu pie mana drauga, mūsu vietējā šamaņa.» Iesēdušies viņas mašīnā un braukuši, līdz viņš ieraudzījis zīmi - Kolima. «Kolima! Es taču piedzimu Kolimā!» viņš atcerējies. Tā arī notikusi viņa tikšanās ar trešo skolotāju somu šamani Reino. «Tagad katru gadu apciemoju viņu, pārrunājam jaunus paņēmienus,» par starptautiskajiem šamaņu sakariem stāsta Alens. TĀPAT KĀ UZ ZEMES Garu pasaulē, tāpat kā uz zemes, esot neskaitāmi šķēršļi, plaisas un upes. Tajās iekrītot, dvēsele var pazust un piedzimt par ko citu, nevis cilvēku. Teo uzdevums ir atrast šādas noklīdušas dvēseles, labot cilvēku auras, noņemt lāstus. «Šamanismā nav tādas skaidras nostādnes, bet man tika mācīts, ka ir viens galvenais dievs, kas sevi upurē un no kura ķermeņa veidojušies visi cilvēki un dzīvnieki. Bet ir arī citi dievi, teiksim, vētras, ūdens, zemes dievi. Ir ļauni gari un labi gari. Garu pasaule ir tikpat plaša kā cilvēku pasaule: ir gari, kurus pazīstam, un gari, kurus nepazīstam. Galvenais princips - nedrīkst ņemt no šīs pasaules vairāk, nekā pašam vajag,» stāsta Teo Alens. Viņš saspringti raugās man nedaudz garām, acīs sastingst stiklains skatiens, un pēc īsa brīža es uzzinu savas auras krāsas. Alens runā lādzīga pusaugu puikas tonī, tomēr viņa acis neļauj man pilnībā atslābt. «Reliģiju veido standartizēti aksesuāri - viens galvenais sludinātājs, kanonisks teksts. Šamanismā tā nav. Tā ir arhaiskāka garīgās domāšanas un prāta forma. Nomaļš tundras ciemats nav valsts, kur nepieciešama reliģija. Cilvēkiem pietiek, ka viens no viņiem var veltīt vairāk laika kontaktam ar garu pasauli, kā atlīdzību saņemot zivis vai medījumu,» gluži akadēmisku lekciju lasa Teo Alens. Ja kādā ciematā piedzimst zēns vai meitene ar attiecīgajiem priekšnosacījumiem, viņš kļūst pat šamaņa mācekli. «Galvenais ir palielināts jūtīgums, spēja saredzēt smalko pasauli un nonākt transa stāvoklī, kas ir nepieciešams, lai varētu darboties smalkajā pasaulē,» stāsta Teo. Fotografēšanas laikā viņš dūc un rūc. Tā esot viņa dziesma - katram šamanim ir tāda. ASTRĀLIE HULIGĀNI Rīdziniekus un jakutus nomāc dažādas vainas. «Pilsētnieki ir izglītotāki, artikulētāki savās vajadzībās. Jakuts bieži atnāk un klusē. Tu jautā, kas uz sirds. Viņš atbild, ka jūs esat šamanis, jums jāzina,» smej Teo Alens. «Jakuti jautā par veselību, kontaktiem ar mirušajiem, mazliet par nākotni - cik tad viņam vēl atlicis? Pilsētnieki vairāk interesējas par partneru izvēli, karjeru, protams. Jakuti jau par partneriem īpaši nevar vaicāt, jo tur nav daudz ko izvēlēties. Ja ir septiņi astoņi jauni puiši ciemā, skaidrs, ka viņi apprecēs kādu no tām deviņām desmit meitām.» Pilsētās neesot arī tās pašas problēmas. «Sibīrijā ir vairāk astrālo huligānu, mājas garu. Pilsētā ir ļoti liels elektromagnētiskais lauks - ģeneratori, mobilie sakari, elektrotīkls, trolejbusi. Tas traucē garu frekvencēm,» skaidro šamanis. Pilsētā vairāk nākas ārstēt tā saucamo dvēseles pazušanu. Tas esot tad, kad cilvēks pārāk koncentrējas uz kādu mērķi un zaudē kontroli pār sevi. Pašam Teo Alenam pilsētnieka kaites ir saprotamas. Viņš dzīvo kā jebkurš ierindas latvietis - brauc ar mašīnu uz darbu Rīgā, runā pa mobilo telefonu, reizēm peras pirtiņā, audzina bērnu un netraucēti strādā, jo atšķirībā no plašās Sibīrijas Rīgā vērā ņemamu konkurentu nav.