Latvijas TV pāriet uz projektu finansējumu

Vai var teikt, ka ar minētajām pārmaiņām reformas LTV ir beigušās? Reformas LTV noteikti nav beigušās. Noslēdzies pirmais posms, bet nākamais ir saistīts ar cilvēku piesaistīšanu konkrētiem projektiem un šo projektu realizācija, sākot no septembra. LTV ir gana iespaidīgs medijs, lai par pārmaiņām būtu daudz baumu, tādēļ mans darba princips - būt pēc iespējas atklātākam un informēt par notiekošo. LTV paziņoja, ka atlaidīs 30% darbinieku, kas ļautu samazināt izdevumus par 400 000 latiem. Kad Olafs Pulks kļuva par ģenerāldirektoru, arī viņš teica, ka samazinās darbinieku skaitu, taču radikālas izmaiņas viņam nebija pa spēkam. Arī tagad - jūsu sākotnējie paziņojumi beigušies tikai ar 100 000 latu ietaupīšanu. 100 000 lati tiek ieekonomēti uz algām, taču 200 000 latu ietaupām, samazinot izdevumus par apkalpojošo sfēru. Ieekonomējas nauda, piemēram, par videomontāžu, kur atbrīvotie darbinieki strādājuši, par benzīnu, kas lietots izbraukumiem, tā kopā ietaupot 300 000 latu. Darbinieku skaita samazināšana nav pašmērķis, bet līdzeklis, lai ieviestu kārtību. Nebūtu loģiski, ja bez argumentācijas atlaistu cilvēkus un tikai gaidītu, ka situācija atrisināsies. Ir pabeigts pirmais posms, taču tas nenozīmē, ka mēs apstāsimies pie skaitļa 160. Izveidojusies situācija, ka LTV darbā skaitīsies cilvēki, kam reāla darba vairs nav, bet kurus arodbiedrība nav ļāvusi atbrīvot. Par ko viņi saņems algu? Mēs sistēmu pārkārtosim tā, ka darbinieki vairs nesaņems štata algu par to, ka atnāk uz darbu, bet atlīdzību saņems par padarīto darbu. Ja nav darba, nav arī algas. Tātad - veidojas projektu komandas, un tad izrādīsies, ka ir cilvēki, kas nav iesaistīti nevienā projektā? Jā, redaktors būs projekta vadītājs, kas sadarbībai izvēlēsies konkrētus cilvēkus, viņš strādās kā producents, kas pilnībā atbild par projektu. Un tad izrādīsies, ka ir cilvēki, ko neizvēlēsies neviens projekta vadītājs. Viņi būs bez darba, arī bez samaksas. To nevar saukt par štatu samazināšanu, bet reāli darba viņiem nebūs. Šie cilvēki noskaidrosies, kad būs pilnīga tāme, cik izmaksā raidījuma veidošana. Vai redaktoram, kas ir projekta galvenais šefs, būs pakļauti arī tehniskie darbinieki? Tā būs komanda, kas veidos konkrēto raidījumu. Ieinteresētiem jābūt visiem. Ja, piemēram, raidījums izmaksā 700 latus, producents ir ieinteresēts par šo naudu uztaisīt labu raidījumu. Ja tāds nebūs, pēc kāda laika tas tiks noņemts no ētera, un visa komanda paliks bez darba. Tā ir normāla konkurence. Cik būs projektu vadītāju un kā tie tiks atlasīti? Līdz rudenim būs zināmi raidījumu redaktori, kas atbildēs par projektiem. LTV ir 10 redakcijas, katrā vidēji 6 redaktori, kopumā apmēram 60 redaktori, kas sāks darbu. Projektu ir vairāk, un vienam producentam būs jāstrādā pie vairākiem. Vai tas nozīmē, ka izzudīs pašreizējās redakciju robežas? Jā. Biju plānojis samazināt redakciju skaitu līdz 6, bet mākslīgi to nevar izdarīt. Tas notiks līdz rudenim, kad būs pilnīgi skaidra pārgrupēšanās un piesaiste konkrētiem projektiem. Kad LTV pilnībā pāries uz projektu finansējumu? Jau tagad ir visi priekšnoteikumi, taču kopējais iesniegto projektu skaits ir lielāks, nekā varam finansēt. Daudzi līgumi ar neatkarīgajiem producentiem noslēgti līdz 31.maijam, tādēļ ar 1.aprīli nevarējām pilnībā attīrīt tīklu, kā to būtu gribējuši. No 1.aprīļa veicām pirmās izmaiņas, un uz projektu finansējumu varētu pāriet no 1.septembra. Vēl viens iemesls, kādēļ uzreiz nevaram pāriet uz jauno sistēmu, ir tehnikas dalīšana projektiem. Plānotāji it kā vajadzīgi, jo viņi sadala resursus, bet mēs labi zinām, ka tiem, kas dala resursus, ir izdevīga dzīve, jo viņi ir vajadzīgi visiem. Es gribētu, lai resursi būtu aprēķināti un uz gadu piesaistīti konkrētiem projektiem. Esmu izveidojis darba grupu, lai varētu aprēķināt noslodzes stundas un piesaistīt tehniku konkrētiem projektiem. Diemžēl pretdarbība ir šausmīga. Kamēr nav piesaistes konkrētiem projektiem, ir neefektīva sistēma - uz vienu montāžu pieci videoinženieri, katrai - maiņas priekšnieks. Viens cilvēks montē, viens - rezervē, viens - maiņas priekšnieks. Tomēr tie, kas atbild par videomontāžām, uzskata, ka darbinieki ir pārstrādājušies, no tehnikas nāk starojums. Bet tie ir padomju laiku normatīvi, tagad tehnika kļuvusi modernāka. Te ir grūta cīņa - cilvēki ilgi strādājuši LTV, viņiem ir autoritāte. Piemēram, videotehnikas daļas vadītājs ir ieinteresēts, lai viņam ir 64 nevis 20 darbinieki. Tad ir lielākas manevra iespējas un pats lielāks priekšnieks. Operatori, piemēram, tagad strādā pēc stundu likmes, un tas nozīmē progresīvu apmaksu. Kamēr bija t.s. cietās algas, viņi nebija ieinteresēti strādāt, jo maksāja visiem vienādi. Daži operatori ir pieprasītāki, tiem jāmaksā vairāk Mans mērķis - panākt, lai tāpat strādātu visas apkalpojošās struktūras. Bet lēnām viss kārtojas, to pierāda pirmais solis. Visi teica - nevar atlaist 266 darbiniekus, tā būs katastrofa! Ir atlaisti 160, un es domāju, ka no 1.aprīļa neviens programmā pat nav pamanījis, ka kaut kā palicis mazāk. Mums nav dažu raidījumu, piemēram, jauniešiem domātā Eks, nebūs Laikmeta pieskārienu, bet visas tēmas - kultūrvēsturiskās, izglītojošās, izklaidējošās - palikušas pietiekami lielā apjomā. Tas tikai norāda, ka, samazinot štatus par 160 cilvēkiem, mēs būtiskus zaudējumus programmai neesam radījuši. Bija teikts - atlaidīs 260, tika atlaisti 160. Tātad visi domā, ka ir vēl kādi 100 cilvēki - atlaišanas kandidāti. Vai nedrošība nav kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu, kas cilvēkiem var radīt problēmas? Ir, bet tā nav nedrošība, ka kaut kur ir lieki 100 cilvēki, bet gan nedrošība brīdī, kad jāsāk strādāt pa jaunam. Jebkura jauna lieta cilvēkiem, sevišķi tiem, kas ilgu laiku strādājuši pēc vienas sistēmas, rada nedrošību, vai viņi spēs piemēroties jaunajai. Vai redaktoru - projektu vadītāju izvēli neiespaidos korporatīvās saites? Es to ņēmu vērā un rūpīgi analizēju arī pie atlaišanas, tādēļ varbūt izpelnījos pārmetumus, ka vilcinos. Tā nebija vilcināšanās, bet izsvēršana, sākot no juridiskajiem līdz personīgajiem faktoriem, jo dažiem cilvēkiem LTV ir mūža lieta, viņiem nekā cita nav - tikai darbs LTV. Man bija jāizvērtē, vai atlaižamais tomēr nevarētu strādāt kādā citā daļā. Vai jūs domājat, ka struktūrvienības vadītāji, iesakot atlaižamos cilvēkus, nevarēja ar kādu izrēķināties? Domāju, ka nē. Esmu dzirdējis stāstu, ka Bērnu programmu daļas vadītājs it kā esot izrēķinājies ar Elitu Margu, likvidējot programmu Eks. Es runāju ar Elitu Margu, teicu, atvaino,tu LTV esi vajadzīga. Bet, ja esi LTV seja un zvaigzne, tad nevari strādāt citos saziņas līdzekļos. Viņa izvēlējās radio. Tas bija vienīgais gadījums, par kuru dzirdēju, ka notikusi izrēķināšanās. Kādi bija kritēriji, pēc kuriem tika noteikts, kurš raidījums jālikvidē? Galvenais kritērijs - raidījuma periodiskums. Ja raidījums redzams reizi divās nedēļās vai mēnesī, protams, jādomā, ko ar to darīt. Tādā gadījumā tam jābūt īpaši ekskluzīvai precei, orientētam uz īpašiem gadījumiem. Otrais kritērijs - darbietilpīgums. Mums jāsamazina izmaksas, un, ja vienādas kvalitātes raidījumu izmaksas atšķiras, izvēlējāmies lētāko. Trešais kritērijs bija tēmu dubultošanās. Raidījumus, kas dublēja citu raidījumu tēmas, noņēmām. Raidījumi dublējās tāpēc, ka bija pieskaņoti nevis sabiedrības, bet veidotāju vajadzībām. Aptuveni 30% raidījumu izveidoti tikai tāpēc, ka cilvēkiem gribējās iet kadrā, vai arī vajadzēja jaunu raidījumu ar skanīgu nosaukumu. Tipisks piemērs - Slieksnis, ko veidoja Vilnis Meliņš. Tas tika radīts kā raidījums par sociālajām problēmām, bet beigās no sociālajām tēmām attālinājās par 99 grādiem. Vai, atsakoties no raidījumiem, ņēmāt vērā reitingus? Reitingus var ņemt vērā, bet tie ir atkarīgi no vietas, kurā raidījums ir programmā. Reitings darbdienā pulksten 19.00 būs augstāks nekā pulksten 16.00. Jaunajā projektu sistēmā raidījuma reitings būs tieši saistīts ar laika joslu, kurā tas atrodas. Ja raidījums pulksten 16.00 parādīs labākus rezultātus nekā tas, kurš ir 19.00, priekšroku dosim pirmajam. Un kā ar daudziem neinteresantiem raidījumiem, par kādu, piemēram, bija kļuvusi Vakara intervija, katru otrdienu labā laikā? Radošajai apvienībai Labvakar, kas raidījumu veido, līgums ir līdz 31.maijam, un pēc šī datuma raidījuma vairs nebūs. Mums bija vairāki portretinterviju raidījumi, kas dublējās - mainījās dekorācijas un raidījuma vadītājs, bet bieži bija vieni un tie paši intervējamie. Šādu raidījumu liktenis ir izlemts, tāpat kā jauniešu raidījumu liktenis. Skaidrs, ka veidot speciālu raidījumu jauniešiem, kur vēlreiz stāsta par tām pašām tēmām, kas jau tiek darīts izklaides raidījumos, spēlēs, nav īpaši lietderīgi. Jaunieši skatās visu programmu, tādēļ svarīgi, lai programma būtu moderna, skatāma arī jauniešiem, lai piesaistītu jauno paaudzi. Mums nevajag, piemēram, vienu kristīgo raidījumu, bet jārunā par kristīgām vērtībām, ka tām vispār jādominē sabiedrībā. Sadalīt visus raidījumus tikai makšķerniekiem, ticīgajiem, bērniem - tās ir muļķības, tā nekur pasaulē nenotiek. LTV ir un paliks monopols autorraidījumos, jo komerctelevīzijas nekad netaisīs oriģinālraidījumus. Raidījumus gribu izveidot pēc sarežģītības pakāpes un iedalīt pirmās un otrās kategorijas raidījumos. Pirmajiem būs labāks atalgojums un tehnika. Reizi pusgadā notiks pāratestācija, un, ja komanda būs palaidusies slinkumā, tās vietu ieņems otrās kategorijas raidījums. Un kāds būs otrais kanāls? Es to sauktu par kanālu jauniem, dinamiskiem cilvēkiem. Lai tādu radītu, nepieciešams 1 000 000 latu. LTV to nav. Pašlaik jāstrādā esošā finansējuma ietvaros, jāpārstrukturē, ieviešot jaunas joslas, kas neprasa papildu līdzekļus. Jaunajā variantā varētu būt daudz tiešraižu, informācija no Latvijas novadiem, integrācijas programma un katru vakaru sporta raidījumi. Ja pastāv tāds projekts, vai tas nozīmē,ka nav pamata runāt par drīzu LTV2 privatizāciju? Nē. Ēters ir Latvijas nacionālā bagātība. Mēs varētu privatizēt 2.kanālu, bet Latvijas auditorija ir 2,5 miljoni iedzīvotāju. Lai televīzija varētu normāli izdzīvot, auditorijai vajadzīgi 7 miljoni. Mums ir LNT un TV3 Latvija, un trešā komerctelevīzija nav dzīvotspējīga. Nevajag taisīt komerctelevīziju. Var privatizēt, tā teikt, ar sabiedriski politiskiem mērķiem un izmantot pirms vēlēšanām. Pašvaldību un Saeimas vēlēšanas ir reizi četros gados. Kā dzīvot visu pārējo laiku? Kas kanālu finansēs? LTV 2 uzturēšanai gadā vajag 3 miljonus latu. Privatizēt varētu, bet es nezinu nevienu organizāciju, kas var izsviest 3 miljonus latu par uzturēšanu. LTV par abiem kanāliem gadā nopelna 2 miljonus latu. Roku uz sirds liekot, varu teikt, ka tas ir ļoti neizdevīgs bizness. Un runāt, ka LTV nav vajadzīgs 2.kanāls, ir bezatbildīgi. Turklāt masu saziņas līdzeklis, kas spēlē vienos vārtos un pauž vienas grupas intereses, nekad nebūs populārs un neiegūs auditoriju, kas ir neatkarīgam saziņas līdzeklim. Bet kā vērtējama sistēma, ka neatkarīgajiem producentiem tiek piešķirts raidlaiks, ar kuru privāta kompānija var operēt, piesaistot reklāmas? Man tas nepatīk, un, sākot strādāt LTV, esmu deklarējis, ka gribu to pārtraukt. Tagad mums ir vajadzīgie aprēķini, un es ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt - lai pilnībā nodrošinātu sabiedriskās televīzijas raidīšanu divos kanālos, LTV trūkst 3-4 miljoni latu. Te vajadzīga valdības un Saeimas izšķiršanās, ko darīt tālāk - vai samazinām nacionālā pasūtījuma apjomu, pasakām, ka nevaram veidot tik daudz kultūras, bērnu un informatīvās programmas, vai izšķiramies par nepopulāro soli - abonentmaksām, vai arī - par finansējuma palielināšanu. No visām Baltijas valstīm mums ir vismazākais finansējums, kaut gan vienīgajiem ir divi nacionālie kanāli. Es esmu divu kanālu apraides aizstāvis un pretojos tam, ko runā par 2.kanāla privatizāciju. Eiropā Lietuva un Igaunija ir vienīgās valstis, kurām ir tikai viens sabiedriskais kanāls. Atgriežoties pie neatkarīgajiem producentiem, vai Labvakar ir vienīgais, kuram bija labvēlības statuss? Nē, LTV sadarbojas ar 11-12 producentu grupām, no kurām šāds statuss bija četrām. Tās nemaksāja par ētera laiku, saņēma reklāmas minūtes un ražoja produktu. Tādi ir noteikumi iepriekš noslēgtajos līgumos. Producenti piedāvā savas cenas un LTV vai nu pērk no viņiem raidījumus, kas būtu normāli, vai arī, ja nespēj samaksāt, dod reklāmas laiku. Man tas, protams, nepatīk, jo es uzskatu, ka LTV reklāmas laiks ir LTV un visas sabiedrības īpašums, bet žurnāltipa raidījumus, kā piemēram, Tādi esam, paši izveidot nespējam. Mums tam nav papildu līdzekļu, tāpēc mēs viņiem dodam reklāmas laiku, bet viņi mums - raidījumu. Ja viņi spēj taisīt raidījumus, piesaistot reklāmu, kādēļ to nevar LTV? Tas zināmā mērā varētu būt saistīts ar subjektivitāti. Pirms diviem gadiem, kad tika slēgts līgums ar Labvakar, viņiem bija reklāmas līgums ar Philips, kas LTV «pa tiešo» reklāmu nedod. Tagad Philips sadarbojas ar kādu reklāmas aģentūru. Mums līgumā ierakstīts, ka neatkarīgie producenti nedrīkst piedāvāt zemākas reklāmas cenas, nekā tās ir LTV. Tas LTV nodrošina reklāmas klientus. Diemžēl Latvijā reklāmas tirgū pastāv subjektivitāte. Piemēram, ja man pieder dzērienu ražotne, un ir izvēle, iet uz LTV un reklāmu izvietot starp raidījumiem, vai aiziet pie drauga Jāņa, kas taisa raidījumu un teikt - naudiņu dodu tev, bet tu man dod nedaudz atpakaļ. Esmu dzirdējis, ka Latvijas reklāmtirgū pēdējā laikā tā notiekot. LTV, vismaz es, nekad nepiekritīšu praktizēt dubulto grāmatvedību vai daļas naudas atdošanu par to, ka tu nāc pie manis reklamēties. LTV bija šāda situācija, bet es pret to cīnos. Barteru nebūs. Kopš ienācu LTV, visi pēdējo divu gadu līgumi tiek pārslēgti un barteri, kas bija viens no galvenajiem pārmetumiem auditā, tiek novērtēti naudā. Tātad korupcija divu privātuzņēmēju starpā, kam blakus vēl nāk slēptā reklāma. Un tas viss notiek ēterā, kas pieder Latvijas nodokļu maksātājiem. Ir uzsākta pamatīga cīņa un neatkarīgie producenti, ieskaitot Labvakar, reizi mēnesī par slēpto reklāmu saņem manis parakstītus rēķinus par lielām summām. Trīs cilvēki seko līdzi raidījumiem un fiksē slēpto reklāmu vai gadījumus, kad ir aizdomas par to. Pats noskatos strīdīgos gadījumus, un izrakstām rēķinu - atvainojiet, jums līgumā ir 5% reklāmas, bet bija vairāk sižetu, ko mēs uzskatām par reklāmu, maksājiet papildu naudu LTV! Viņi maksā? Pašlaik notiek cīkstēšanās, juridiska sarakste, varbūt ka drīz pirmās lietas aizies līdz tiesai. LTV reklāmas daļas sadarbība ar vietējiem klientiem pieaug. Sistēmu var sakārtot, ja reklāmu uzskaitām naudā un rakstām rēķimus, un to jau nu gan es sakārtošu. Kāpēc reklāmas nevar pārdot tikai LTV un no neatkarīgajiem producentiem pirkt raidījumus? Daļa reklāmdevēju neatnāk uz LTV koruptīvo iemeslu dēļ. Lielās aģentūras - un tās veido 80% LTV reklāmdevēju - nesadarbojas ar producentiem. Runa ir par mazajiem uzņēmējiem, kas veido šos 20%. Producenti no kopējā reklāmas budžeta, kas ir 2 miljoni, pārdod 15%-17%. Sestā daļa no 2 000 000 arī ir pietiekami daudz. Tas ir pietiekami daudz, bet es nevaru vienā dienā pārtraukt attiecības ar neatkarīgajiem producentiem, jo mums tas raidījums ir vajadzīgs uzreiz. Ja es rīt pasaku - atvainojiet, es jums vairs nedodu reklāmas laiku, viņi prasīs - tev to raidījumu nevajag? Vajag! Bet, ja pasaka, ka no 2000.gada nedos reklāmas laiku? Esmu deklarējis, ka no 2000.gada mums ar neatkarīgajiem producentiem ir tikai naudas attiecības. LTV pirks raidījumus. Salīdzinot ar LNT, LTV reitingi ir zemi. Reklāmas tirgū medijam vajadzīgs varbūt tikai neliels atrāvums auditorijas izmēros, lielākā daļa ienākumu plūstu uz to. Sabiedriskajai TV jāapmierina sabiedrības intereses, veidojot nekomerciālu programmu, un jākonkurē tirgū. Ja veidosim tikai patriotiskās programmas, nedabūsim reklāmas, ja rādīsim tikai seriālus, nevarēsim nodrošināt nacionālo pasūtījumu. Mūsu uzdevums ir piesaistīt skatītāju. Jātaisa labi raidījumi, un nāks reklāmnauda. Igaunijā sabiedriskajā TV vispār nav reklāmu. Komerctelevīzijas maksā sabiedriskajai TV par to, ka valsts TV atstājusi reklāmtirgu. Jā, pagājušajā gadā šī shēma strādāja, bet, sākoties krīzei reklāmtirgū, viņiem vēl joprojām nav noslēgti līgumi, un komerctelevīzijas, kas bija rēķinājušās ar noteiktiem reklāmas ieņēmumiem, sabiedriskajai TV samaksāt nevar. Sabiedriskajai TV būs atkal jāiet reklāmas tirgū, bet, ja gadu esi bijis no tā ārā, tikt atpakaļ, maigi izsakoties, ir pagrūti. Bez tam Igaunijas valdība pagājušajā gadā TV budžetu palielināja par apmēram 25%. Mūsu - tikai par 3%. Ir vēl viena iespēja - abonentmaksas. Te ir liela pretestība, jo to uztver par jaunu nodokli. Pirms gadiem 10 mums likās pilnīgi absurdi, ka par gāzi jāmaksā abonentmaksa. Bet viss maksā tik, cik maksā, un mēs cilvēkiem nevaram mālēt ciet acis un teikt, ka viss tiek dots par velti. Abonentmaksām ir jābūt ļoti saprātīgām, caurspīdīgām, pārskatāmām, ar elastīgu atlaižu sistēmu, ar iespējām cilvēkiem deklarēt - ja nav televizora, var nemaksāt. Ir jābūt sistēmai, kas ir skaidra un saprotama jebkuram. Un kā tās pārvaldīt? Piemēram, reizi gadā var samaksāt abonentmaksu kopā ar komunālajiem maksājumiem. Tie varētu būt kādi 10 lati gadā no ģimenes. Abonentmaksas ieviešana būtu jāskaidro - lai cilvēki apjaustu, ka tā sabiedrībai dod garantiju, ka informācija nav atkarīga no politiķiem un finansiāli ekonomiskajiem grupējumiem. Nepietiekamā finansējuma dēļ mēs esam spiesti meklēt ne tikai tradicionālos reklāmas veidus, bet pat runāt ar ražotājgrupām, lai likuma ietvaros sponsorē kādu raidījumu. Jautājums - kā to publiski uzrāda. Ja ražotājs ir gatavs maksāt par raidījumu, apakšā jābūt titriem, kas norāda finansētāju. Tā ir problēma Unibankas ziņām, ka šādā veidā netiek deklarēts. Es Ziņu dienestā esmu pateicis, ka būs sods, ja redzēšu, ka raidījumu ietekmē sponsori. To pat īsti nevar izkontrolēt. Ja liek titrus, kadrs kļūst nebaudāms, tādēļ ar skaņas un vizuālo signālu atdalām apmaksātos sižetus sākumā un beigās. Situāciju atrisinātu abonentmaksas. Vai taisnība, ka Televīzijas un radio centram LTV maksā vairāk nekā komercstacijas? Tā ir, jo LTV ir lielāka aptveramība un energoietilpība. Rūpēties par infrastruktūru, šajā gadījumā - par informācijas novadīšanu līdz tālākajiem Latvijas nostūriem, ir valsts uzdevums. Valsts investīcijas nepieciešamas, lai atjaunotu raidītājus, kas ir nacionālā bagātība. To nevar darīt uz programmu veidošanas rēķina, naudu centram novirzot caur LTV, kā tas notiek tagad. Līdzekļi jāinvestē centrā, nomainot raidītājus, releja līnijas, ieliekot optiskos kabeļus. Tāda investīciju programma ir iesniegta, diemžēl nav guvusi atbalstu. Vai ir plāns, kā samazināt izdevumus par ēku? Atbrīvojusies kvadratūra, ko aizņēma atlaistie 160 cilvēki. Mums ir daudz telpu, kas nav izmantojamas tikai tāpēc, ka māja būvēta padomju laikos un nav domāts par ventilāciju, apkuri, elektrību. Esam izstrādājuši projektu, lai pielāgotu darbam telpas, kas tam nav domātas. Problēma ir naudā. Tikko iegūsim līdzekļus, ko investēt šajā plānā, daļu telpu varēsim izīrēt kā ofisus. Šī nauda varētu segt ēkas uzturēšanas izdevumus, kas ir ap 390 000 latu gadā. Jau tagad izīrējam telpas, pelnot ar to 55 000 latu gadā. Vai līdz 2000.gadam lielās izmaiņas būs pabeigtas? Līdz rudenim. Ārvalstu speciālisti plānoja, ka tik liels uzņēmums kā LTV no viena finansējuma veida uz projektu finansējumu var pāriet līdz 2002.gadam. Mums nav tik daudz laika, un jāmēģina to pagūt vienā gadā. Un kāds labums no pārmaiņām būs Latvijas tautai? Latvijas tauta precīzi, bez šaubīšanās zinās, ko sagaidīt no LTV, ka LTV ir stabila vērtība, kas piedāvā informācijas, izklaides, izglītības raidījumu apjomu noteiktā laikā un kvalitātē. Mūs vairs nemīl tikai tāpēc, ka esam LTV, mūs vajag iemīlēt tāpēc, ka tiešām esam labākie.