Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. marts
Jāzeps, Juzefa

Latvijas Valsts prezidenti: GUSTAVS ZEMGALS

GUSTAVS ZEMGALSLatvijas Valsts prezidents (1927-1930)
Zemgalietis Gustavs Zemgals dzimis 1871.gada 12.augustā Džūkstes pagastā. Tēvs Jānis bija amatnieks. Pirmo izglītību viņš ieguva Rīgā, Nikolaja ģimnāzijā, tālāko izglītību ieguva Maskavas universitātē, kur 1899.gadā beidza Juridisko fakultāti. Studiju laikā viņš piederēja pulciņam, kas toreiz grupējās ap liberāli sociālistisko laikrakstu Dienas Lapa. Pēc studiju beigšanas viņš atgriezās Rīgā, kur sāka strādāt kā zvērināts advokāts un aktīvi darbojās toreizējās nelielajās latviešu progresīvi sabiedriskajās organizācijās - latviešu amatnieku un strādnieku biedrībā "Jonatāns", "Ziemelis", "Torņkalns", Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā un skatuves biedrībā "Jaunais teātris".


Sākoties krievu-japāņu karam 1904.gadā, Zemgalu mobilizēja un kā rezerves leitnantu nosūtīja uz fronti Tālajos austrumos, kur viņš pavadīja pusotru gadu. Pēc demobilizācijas 1905.gada beigās Gustavs Zemgals atgriezās Rīgā, kas jau bija ierauta lielajā 1905.gada revolūcijas mutulī. Zemgals piedalījās jauna, mēreni liberāla un sociālistiska laikraksta Jaunā Dienas Lapa izdošanā un kļuva par šī laikraksta atbildīgo redaktoru. Kopā ar Arvīdu Bergu, Augustu Deglavu un vairākiem citiem politiskajiem darbiniekiem viņš nodibināja jaunu politisko partiju - Latviešu demokrātisko partiju. Tās statūtus un programmu palīdzēja izstrādāt aktīvs sociāldemokrāts - advokāts Ansis Bušēvics. No 1912. līdz 1915.gadam Zemgals darbojās arī demokrātiskās pilsonības mēnešraksta literatūrai, zinātnei un sadzīvei Domas redakcijā, oficiāli būdams šī žurnāla atbildīgais redaktors, kaut faktiskais redaktors bija literatūras kritiķis Ērmanis Pīpiņš.

Pasaules karam sākoties, Zemgals palika Rīgā. 1917.gada 6.martā Rīgas pilsētas galva, konservatīvais politiskais darbinieks Andrejs Krastkalns uzņēmās Vidzemes guberņas pārvaldnieka amatu. Par Rīgas pilsētas galvu 1917.gada 23.aprīlī izraudzīja Gustavu Zemgalu. Īsu laiku Zemgals bija arī Vidzemes guberņas pārvaldnieka vietnieks. Neraugoties uz revolūcijas intensificēšanos, 1917.gada rudenī Rīgas pagaidu dome atkal izraudzīja Zemgalu par pilsētas galvu. Zemgals šajā laikā darbojās Latviešu radikāldemokrātiskā partijā, kurā aktīvi darbojās arī Kārlis Kasparsons, domnieks Jānis Zālītis, Dāvis Rudzītis un citi.

Vācu okupācijas laikā Zemgals palika Rīgā un darbojās Latviešu demokrātiskā blokā. 1918.gada 17.novembrī plkst. 22 vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības telpās 8 latviešu politisko partiju un Latgales pārstāvis, Marģeram Skujeniekam prezidējot, izveidoja Latvijas Tautas Padomi, kas nākamā dienā proklamēja neatkarīgu Latvijas republiku.

Gustavs Zemgals kā Tautas padomes priekšsēdētāja otrs biedrs, priekšsēdētājam Čakstem klāt neesot, bija tā persona, kurai bija gods oficiāli atklāt 1918.gada 18.novembra pēcpusdienā Nacionālā teātra telpās Latvijas valsts proklamēšanas aktu. Tā paša gada 3.decembrī viņu ievēlēja par Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāju.

Lieliniekiem tuvojoties, Tautas Padome pilnvaroja Čaksti un Zemgalu doties uz ārzemēm aizstāvēt Latvijas valsts intereses. 1919.gada sākumā Zemgals atgriezās toreizējā Pagaidu valdības mītnē Liepājā. 16.aprīlī Zemgals atklāja Latvijas Tautas padomes sēdi. Pēc tam, kad vācieši bija apcietinājuši daļu Latvijas valdības locekļu un pārējie atradās angļu apsardzībā uz tvaikoņa Saratov, 1919.gada 13.maijā Tautas Padome Zemgala vadībā formāli grasījās atkal pārņemt politisko varu, bet Zemgalu kopā ar Erastu Biti, Buševicu, Frici Menderu un Robertu Kroderu apcietināja 1. vācu gvardu rezerves divīzijas komandieris ģen. Tīde it kā par vācu ieceltā ministru prezidenta Andrieva Niedras nolaupīšanu.

Pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 1919.gada 8.jūlijā Zemgalu atkal iecēla par Rīgas pilsētas galvu un ievēlēja par Tautas padomes viceprezidentu. 1920.gadā viņu ievēlēja no Zemgales par deputātu Satversmes sapulcē, bet viņš no mandāta atteicās, lai strādātu advokatūrā. Viņu ievēlēja arī par Zvērināto advokātu padomes priekšsēdētāju. 32 gadus viņš bija arī Latvijas amatnieku krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs.

1921.gada 15.jūnijā darbu sāka Latvijas ārpolitikas pamatlicēja un Ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meierovica kabinets. Šajā kabinetā Zemgalam līdz 1923.gada 26.janvārim bija jāveic apsardzības ministra pienākumi. Pēc tam Zemgals atkal atgriezās privātā dzīvē kā notārs Rīgā, kaut arī ne pilnīgi. Viņu ievēlēja I Saeimā Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku grupā, kur viņam bija jāaizstāj partijas biedrs Jānis Čakste, kad viņu ievēlēja par Valsts prezidentu.

Kad nomira Valsts prezidents Jānis Čakste, kas bija spējis ap sevi apvienot dažādus politiskus novirzienus, viņam līdzīgu valstsvīru politiskajā skatuvē nebija daudz. Izvērtējis dažādus politiskos darbiniekus, toreizējais ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns nolēma izvirzīt demokrātiskā Zemgala kandidatūru. Piekrītošu atbildi Zemgals sniedza tikai pēc vairāku dienu ilgas šaubīšanās. 1927.gada 8.aprīlī pēc vairākkārtējas balsošanas ar 73 pret 23 balsīm Saeima Gustavu Zemgalu ievēl par Valsts prezidentu.

Gustavs Zemgals par Valsts prezidentu kļuva 56 gadu vecumā. Kā valsts vadītājs, nebūdams lielāko politisko partiju pārstāvis, viņš spēja apvienot dažādu virzienu grupējumu un arī minoritāšu intereses. Politikā Zemgals sekoja sava priekšgājēja nodibinātajām tradīcijām un, kaut arī nebija tik pārliecinošs un izsmalcināts kā Jānis Čakste, tomēr labi tika galā ar valsts reprezentācijas pienākumiem. Par vienu no svarīgākajiem prezidenta pienākumiem uzskatīja visu sabiedrības slāņu iesaistīšanu valsts demokrātiskajos institūtos un valsts prestiža vairošanu.

Zemgala Valsts prezidenta pilnvaru laiks beidzās 1930.gada 9.aprīlī. Otrreiz kandidēt uz augsto amatu viņš kategoriski atteicās. Savas darbības laikā viņš ne reizi nebija iejaucies likumdošanas darbā, nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, nenoturēja nevienu Ministru kabineta sēdi savā vadībā un tikai vienu reizi bija nosūtījis kādu likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai, turklāt arī nevis satura, bet juridiska iemesla dēļ.

Pēc aiziešanas no Valsts prezidenta amata Zemgala politiskā darbība turpinājās IV Saeimā, kur viņu ievēlēja kā Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku frakcijas pārstāvi. Parlamentārieši Zemgalu ievēlēja par Ārlietu, Finanšu, Tirdzniecības un rūpniecības komisijas locekli. 1931.gada 11.decembrī Gustavu Zemgalu uzaicina kļūt par finanšu ministru, tomēr budžeta un citu finansu jautājumu domstarpību dēļ ar pārējiem Ministru kabineta locekļiem un Saeimas attiecīgo komisiju viņš drīz vien demisionē, turpinot darbu kā ierindas deputāts. Zemgalam bija lieli nopelni arī Baltijas tautu tuvināšanā, ietverot arī Skandināvijas valstis. 1933.gadā viņu ievēlēja par Baltijas ūnijas prezidentu. Visu savu mūžu palika pārliecināts demokrāts, bija opozīcijā Ulmaņa režīmam autoritārā perioda beigās.

Gustavs Zemgals nomira vēl brīvajā Latvijā - 1939.gada 6.janvārī Rīgā 65 gadu vecumā, apglabāts Meža kapos

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits