Latvijas vēstures fakti un vēsture

Tādēļ vēstures faktu izmantojuma korektums aizvien paliek uz to lietotāja sirdsapziņas. Laikraksts Diena 20.novembrī publicēja apjomīgu somu žurnālista un rakstnieka J.Rislaki rakstu Rokas augšā! Latvieši nāk! Domājams, raksta autora nolūks varēja būt atgādināt latviešu lasītāju auditorijai, kas nupat kā bija nosvinējusi savas neatkarīgās valsts proklamēšanas gadadienu, ka tie bija tieši latvieši, kas aplaupīja banku Krievijas impērijas Somijas lielkņazistē, nodarbojās ar bumbu gatavošanu Somijā, atradās to militāro formējumu rindās, kas apdraudēja Somijas neatkarību 1917.-1919.gadā. Tā vien šķiet, ka tas ir kārtējais atgādinājums: «Skat, kādi ļaundari tomēr jūs, latvieši, esat bijuši pasaules vēstures arēnā!» Šī publikācija laikrakstā Diena arī aktualizē Latvijas XX gs. vēstures jautājumus, kas allaž rosina diskusijas un viedokļu dažādību. Tādēļ vēlreiz skarams problēmloks, kas saistīts ar: 1) mūsu Latvijas vēstures zinātnes šodienas situāciju un esošo vēstures literatūru; 2) mūsu vēstures apziņu un izpratni. Sabiedrībā jau vairākus gadus pamatoti dominē uzskats, ka mums trūkst vēstures literatūras - gan zinātnisku pētījumu, gan populāru izklāstu, gan jaunu mācību grāmatu, un tādēļ mums arī nav pietiekošas un pareizas informācijas un zināšanu par valsts vēsturi. Taču nedrīkst arī noliegt to, ka tomēr eksistē visai plašs Latvijas vēsturei veltītas literatūras klāsts, lai gan tā autori ir pie dažādām vēstures skolām, politiskajām pārliecībām un valstīm piederoši vēsturnieki. Tāpat fakts ir arī tas, ka arī šodienas Latvijā pastāv vēstures zinātne. Latvijas vēsturnieku darbā norit jaunu zināšanu uzkrāšana, jaunu vēstures avotu pētniecība, pētniecības tematikas paplašināšana, citas (pārsvarā rietumu) vēstures rakstīšanas metodes apguve, tāpat arī daudz-slāņaināku un daudzšķautņaināku vēstures procesu iztirzājumu un interpretāciju pielietojums. Acīmredzamākā liecība tam ir universitāšu mācību programmu saturs, vēsturnieku publikācijas trijos (!) Latvijā iznākošajos specializētajos zinātniskajos vēstures žurnālos, dalība starptautiskos projektos un konferencēs, kā arī pēdējos gados iznākušās monogrāfijas un vēstures avotu krājumi. Tātad arī tagad Latvijas vēstures zinātne attīstās, lai gan ne vienmēr pa gludu un augšupejošu ceļu, bet zinātnei pa gluži dabisku, pretrunām un atziņu meklējumiem raksturīgu ceļu. Atgriežoties pie J.Rislaki raksta, jāatzīst, ka autors, domājams, arī ir vēlējies lasītājus iepazīstināt ar kaut ko ļoti sensacionālu. Lai gan vēstures fakti par latviešu kaujinieku darbību 1905.gada revolūcijā, nenoliedzami, ir interesanti, tie šodien vairs nav uzskatāmi par novitāti Latvijas vēstures izklāstos. Neieslīgstot dziļos Latvijas vēstures historiogrāfijas ekskursos, manuprāt, atgādinājuma vērtas ir dažas 80.gados iznākušās šai tēmai veltītās grāmatas. 1981.gadā krievu valodā un 1985.gadā latviešu valodā tika izdots V.Šteinberga biogrāfiskais pētījums Čarlzs Skots no Latvijas. Grāmata vēstīja par kurzemnieka Kārļa Jansona neparasto likteni - iesaistīšanos 1905.gada notikumos, emigrācijas gadiem ASV un Kanādā, darbu PSRS diplomātiskajā un izlūkdienestā. V.Šteinberga pētījums, kurā izmantoti Latvijas, Krievijas un Lielbritānijas arhīvu materiāli, kā arī plašs citu gan publicēti, gan nepublicēto avotu klāsts, detalizēti vēsta arī par notikumiem Helsinkos 1906.gadā (turklāt jāpiebilst, ka arī šoreiz bankas epizode neparādās Latvijas vēstures literatūrā pirmo reizi). Šajā grāmatā, kas nākusi klajā 17 gadus pirms J.Rislaki raksta publikācijas, jau aprakstīta latviešu sociāldemokrātu kaujinieku bruņotā akcija - bankas aplaupīšana Helsinkos, kuru savās interesēs arī provocēja Krievijas impērijas politiskās policijas Sevišķā nodaļa. Arī V.Šteinbergs savā pētījumā tikai minējis interesantos faktus par kaujinieku bankā atstāto konservu kārbu ar sardīņu paliekām bumbas vietā, J.Čokes iebarikādēšanos policijas telpās, J.Lutera zaļi krāsotajiem matiem u.c. Nenoliedzami, 80.gados latviešu sabiedrībā daudz plašāku rezonansi nekā V.Šteinberga pētījums par LSDSP un vēlāk VK(b)P biedru K.Jansonu guva Z.Skujiņa romāns Gulta ar zelta kāju, kurā rakstnieks, stāstot par Vējgalu dzimtas likteņiem, meistarīgu savu varoņu likteņstāstos ievijis faktus no K.Jansona īpatnējā dzīvesgājuma un, protams, arī Helsinku notikumus. Šī tēma bija pētījuma vērta ne tikai LKP vēsturniekam V.Šteinbergam, bet arī rietumu zinātniekam. 1983.gadā angļu valodā Melburnā tika izdota F.G.Klarkes grāmata Malduguns: Pēteris Gleznotājs un anticariskie teroristi Lielbritānijā un Austrālijā. Tas ir pētījums, balstīts uz Lielbritānijas un Austrālijas arhīvu materiāliem, par politiskajiem bēgļiem no Krievijas impērijas Baltijas guberņām pēc 1905.gada revolūcijas, kuri Londonā izveidoja grupu Liesma. Tās sastāvā pārsvarā bija LSDSP biedri, kuri tad arī īstenoja pārdrošas uzbrukumu operācijas un radīja nopietnas raizes Skotlendjardam. Grāmatas centrā ir grupas līderis Pēteris Piaktovs jeb Pēteris Gleznotājs. Pētījuma autoram viņš tā arī paliek noslēpumaina persona, kuras īstais vārds un vēlākās gaitas nezināmas. Tādēļ jāpiebilst, ka Latvijā vairākkārt ir izskanējis viedoklis, ka šajā grāmatā aprakstītā persona ir gleznotājs Ģederts Eliass. F.G.Klarke savā pētījumā mēģina arī analizēt situāciju un skaidrot cēloņus, meklējot tos Baltijas specifiskajā sociālajā vidē, kāpēc šāda bruņota grupa radās un kādi motīvi šos cilvēkus mudināja veikt kriminālnoziegumus. Tas ir arī šajā darbā pats vērtīgākais. Atsevišķi, no kopējās vēstures gaitas konteksta izrauti fakti var lieliski kalpot politiskām un diplomātiskām spekulācijām, sensācijām un dažkārt arī sižetam aizraujošam piedzīvojumu romānam vai kinofilmai. Ne velti patiesi interesantos 1905.gada revolūcijas kaujinieku darbības notikumus un šo cilvēku likteņus savos darbos ir izmantojuši mūsu iecienītākie bestselleru autori V.Lācis, G.Cīrulis, A.Imer-manis, A.Bels un Z.Skujiņš. Turpretī vēstures zinātnes galvenais uzdevums nav klāstīt sensācijas, bet gan iztirzāt un analizēt vēstures procesa kopsakarības, meklējot atbildes uz daudziem: «Kāpēc?» Tādēļ Latvijas vēstures izpratnē daudz nozīmīgāk par fakta izklāstu, ka Helsinkos latviešu grupa aplaupīja banku, ir atrast cēloņsakarības, kāpēc šajā politiskajā situācijā bija cilvēki, kas to veica? Tāpat arī - kāda ir šī konkrētā notikuma vieta starp daudzajām citām 1905.gada revolūcijas norisēm? Gribu arī apgalvot, ka 1905.gada revolūcijas notikumi šodienas Latvijas vēstures apziņā nav guvuši savu vietu. Tie pieder pie tā saucamajām neērtajām tēmām. Iemesls tam ir iepriekšējās desmitgadēs LPSR vēstures koncepcijā aktīvi ekspluatētais apgalvojums, ka 1905.gada revolūcija bija 1917.gada Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas mācību stunda. Citāda bija nostādne 20.-30.gados. Piemēram, F.Zālītis mācību grāmatā Latvijas vidusskolām, kuras pirmais izdevums nāca klajā 1921.gadā un no kuras dzimtenes vēsturi apguva visas Latvijas Republikas skolēnu paaudzes, rakstīja, ka mēs varam «1905.gada nemierus pieskaitīt tām daudzajām asiņainajām brīvības cīņām, kas beidzot noveda pie patstāvīgas Latvijas valsts». Tagad parasti mēs gan vairs neakcentējam šo sakarību. Iespējams, ka tas ir aplami. 1905.gada revolūcija ar Latvijas valstiskuma idejas pirmajiem aizmetņiem sava laika politiskajā dzīvē, ar pirmo plašo tautas demokrātisko pašdarbību XX gadsimtā aizsāk to vēstures procesu dinamiku, kas izveidoja pirmo patstāvīgo Latvijas valsti. Latvijas politiskais darbinieks F.Cielēns, kurš arī bija 1905.gada revolūcijas dalībnieks, 1930.gadā rakstīja: «Gadu simtus latvju darba tauta bija bijusi kāju pamesls un izmantošanas objekts svešiem kungiem un svešām varām. Un nu, 1905.gadā, latvju darba tauta sacēlās, lai pati veidotu savas politiskās vēstures likteņus savu mērķu sasniegšanai. Latviešu tauta 1905.gadā kļuva no bezvēstures tautas par vēstures tautu. Šī atmoda uz savas vēstures veidošanu politiskās pašdarbības un cīņas ceļā - tā 1905.g. revolūcijas galvenā nozīme.» 1905.gada revolūcijas, kurā iesaistījās savam laikam pārsteidzoši liels iedzīvotāju skaits, cēloņi meklējami toreizējā Latvijā dzīvojošo vidējo un zemāko sabiedrības slāņu sociālās un nacionālās attīstības ierobežotībā. Latvijas iedzīvotāju, īpaši latviešu, vairākums neredzēja pastāvošās politiskās un sociālās sistēmas ietvaros iespējas sevis pilnvērtīgai pašrealizācijai. Tas arī bija galvenais motīvs plašajam tautas protestam, un tobrīd šķietami vienkāršāk un ātrāk bija mēģināt mainīt veco sistēmu, to varmācīgi laužot un nīcinot. Jāatceras, ka to Latvijas iedzīvotāju kopumu, kas 1905.gadā nostājās pretī Krievijas impērijas pārvaldes un kārtu sistēmai, kā arī vietējās baltvācu elites īpaši privilēģētajam sociālajam un saimnieciskajam stāvoklim, veidoja dažādu politisko uzskatu, interešu, dzīves pieredzes, izglītības un paaudžu cilvēki. Tādēļ dažāds bija arī viņu uzsāktās cīņas mērķu un metožu redzējums. Nenoliedzami, viņu vidū bija arī cilvēki, kas iestājās par bruņotas pašaizsardzības un uzbrukumu akciju metodēm. Vēl jāpiebilst, ka XX gs. sākumā Krievijas impērijā dažādas bruņota uzbrukuma cīņas metodes par atzīstamu politiskās cīņas veidu uzskatīja trīs nozīmīgi, bet vēsturēs literatūrā neviennozīmīgi vērtēti politiski grupējumi - sociālisti revolucionāri (eseri), sociāldemokrāti un anarhisti. Arī LSDSP 1905.gada revolūcijas laikā veidoja savas bruņotās vienības. Kā savās atmiņās Laikmetu maiņā raksta F.Cielēns, 1905.gada latviešu sociāldemokrātu kaujinieku vienību dalībnieks, vēlākais Latvijas Republikas Saeimas deputāts un ārlietu ministrs, šo bruņoto speciālo kaujinieku vienību galvenie uzdevumi bija apsargāt sapulces, demonstrācijas, sodīt nodevējus, visnekrietnākos cara kalpus un nodevējus, atbrīvot arestētos cīnītājus, novērst krievu melnsimtnieku rīkotos ebreju grautiņus, rūpēties par ieroču un literatūras nelegālo iegādi un ievešanu u.c. F.Cielēns, kurš pats 1905.gada revolūcijas priekšvakarā bija ģimnāzists, uzsver vienas sociālās grupas - latviešu jaunatnes, īpaši vidusskolēnu un jauno tautskolotāju aktivitāti. F.Cielēns norāda, ka arī latviešu kaujinieki, kas nāca no dažādiem sociālajiem slāņiem - zemnieku, strādnieku, rūpnieku un ierēdņu ģimenēm, bija gados jauni, pat viņu vadītājiem gadu skaits sniedzās tikai nedaudz virs 20. Viņu lielai daļai bija arī lemts palikt mūžiem jauniem un beigt savas gaitas «mocekļu nāvē». Šie cilvēki ar savu dzīvi lielā mērā vienlaikus paliek apliecinājums vienas paaudzes ideālismam, pilnvērtīgākas dzīves centieniem, maldiem, tra- ģēdijai, ne tikai faktiem, kas stāsta par uzbrukumiem policijas ēkām un bankām. Rakstnieks Jānis Akuraters savā 1905.gada revolūcijas atmiņu grāmatā Dienu atspīdumi, aprakstot savas bēgļa gaitas Somijā un slēpšanos no policijas kopā ar teroristu grupu dalībniekiem, atzīmēja: «Visi šie teroristi, kurus prokurori vēlāk savos apsūdzības rakstos apzīmēja par «izvirtuļiem» un histēriķiem, bija dziļi jūtīgi, maigi un gara aristokrāti. Un varbūt tikai tādēļ viņi bija kļuvuši par teroristiem, jo dzīvot Krievijā nebija citādi priekš viņiem nekādas nozīmes.» Tomēr gribu piebilst, ka šī raksta mērķis nav slavināt teroristiskās un bruņotās laupīšanas cīņas metodes, kuras mūsdienu sabiedrībā pamatoti tiek uzskatītas par dzīves drošības un kārtības apdraudējumu, morāli un tiesiski neattaisnojamiem vardarbīgiem aktiem. Tā nolūks ir tikai aizrādīt, ka mūsu vēsturi veido tik dažādi laikmeti, politiskās un sociālās situācijas, cilvēku centieni un mērķi. Tādēļ nereti, runājot par pagātni, korektāk būtu vēstures faktus un personas neapzīmogot ar izkārtni «melns» un «balts». Ne vienmēr visu pasaules vēsturē var mērot ar viena standarta mērauklu. J.Akuraters, rakstot par 1905.gada revolūcijas cīnītājiem, arī uzsvēra: «Eiropā brīnās par Krievijas revolucionāru nežēlību un atentātiem. Eiropas pilsoņi to nespēj saprast tādēļ, ka viņiem nava ne jausmas par to beztiesību un cilvēka apziņas un gribas pazemošanu, kāda bij Krievijā cara valdības laikos. Tā ir cilvēces garīga vergu valsts.» Protams, vienkāršāk vēsturē ir nosodīt kādai tautībai piederošos, nekā analizēt laikmetu un sabiedrību. Arī XX gs. sākuma latviešu nelaimēs, ja mēs to vēlētos kādreiz darīt, varētu sākt vainot dažnedažādus cittautībniekus. Skaitīt nobendētos un nomocītos 1905.gada revolūcijas dalībniekus Terioku un Abo cietumos Somijā. Meklēt Latvijas Republikas neatkarības ienaidniekus plašā tautību spektrā, sākot no krieviem un vāciešiem un beidzot ar ķīniešiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka XX gs. cilvēki un pat tautas kļuva par īpašu, tam laikam pirmreizēju politisko procesu objektiem. Tādēļ t.s. vēsturiskās vainas uzlikšana uz tautu pleciem, iztrūkstot sabiedrības un konkrētā laikmeta analīzei, ir uzskatāma par visprimitīvāko vēstures traktējumu. Vēsture savā būtībā ir stāsts par tik daudziem un dažādiem cilvēkiem, kuri visi kopā un katrs atsevišķi, kā nu prata un kā viņiem bija iespējams, izdzīvoja savu dzīvi.