Lecīgi vai ne?

Viņi nepieder sabiedrisku cilvēku kategorijai, bet ir vairāk uz sevi orientēti. Kamēr citi autovadītāji ir apmierināti ar ģimenes dzīvi, džipu īpašnieki jūtas ļoti seksīgi, un šis braucamrīks ir veids, kā pievērst sev uzmanību, lai sāktu jaunas attiecības. Viņiem patīk kontrolēt apkārtējos, un džipa augstie sēdekļi nodrošina sajūtu, ka viņi ir galvas tiesu pārāki par citiem. Viņi ir no tiem, kas vairāk norūpējušies par sava auto ārējo izskatu nekā iekšējām ērtībām. Viņi biežāk nekā citi mīl ēst labos restorānos, apmeklēt naktsklubus un sporta pasākumus, tajā skaitā vingrošanas zāli. Uz ceļa viņi neizceļas ar laipnību pret pārējiem, izvēlas lielāku ātrumu nekā citi un vienmēr piekrīt teicienam: «Es esmu vislabākais šoferis.» Vai Latvijā ir līdzīgi? *** Jā, es «zīmējos»! Juriste Ilze Zosule, apgāžot stereotipu, ka džips ir skarbo veču mašīna, iesaka ar to braukt visām sievietēm, kas ir daudzmaz pārliecinātas par sevi: zinot, ka Rīgas ielās valda džungļu likumi, šis esot veids, kā no apkārtējo puses panākt cieņu pret sevi. «Džips ir droša mašīna: plaši logi, lieli spoguļi, var saslēgt visus četrus velkošos - stabila sajūta. Nav jāuztraucas par katru bedri, var koncentrēties priekam, ko mašīna dod. Braucot pa Brīvības ielu, džipa priekšrocības, protams, tik labi neizjūt, toties vasarā viss iet pa visu naudu: var braukt pa mežiem, var ūdensmotociklu piekabināt, salikt visus hobijus, guļammaisus, brūtgānus, suņus, kaķus un dodies jebkur,» skaidro Ilze, pabrīdinot: «Robeža, ko var izdarīt ar mašīnu, džipa gadījumā mainās: parādās bīstams kārdinājums kā tankam braukt pa pludmali vai neievērot ielas robežas.» Jā, šī ir pamanāma mašīna, viņa negrib liekuļot: «Ja grib, lai tevi ievēro, vajag braukt ar džipu - es melotu, ja teiktu, ka manā izvēlē tam nav nekādas nozīmes.» * Būt par ministru vai mākslinieku? Uzņēmēja Ligita Vilka no vienas ekscentriķu mašīnas džipa jau kādu laiku ir pārgājusi uz citu - Volkswagen vabolīti, turklāt 1967.gada modeli. Salīdzinājums? «Džips man patika. Tu brauc mašīnu plūsma, bet patiesībā krietni pacēlies virs tās, un tev ir vērtības sajūta: jā, tu esi! Ar vabolīti uzmanības tāpat netrūkst - to ir diezgan problemātiski nepamanīt, bet sajūta ir cita. Tad, kad tu brauc ar džipu, tu esi kā ministrs, kam ir pienākums, kas uzliek kaut kādas robežas, kad ar vabolīti - kā mākslinieks: brīvs un atvērts. Kādreiz tu brauc, iegrimis savās ikdienas rūpēs, bet blakus māmiņa bērniņam saka: «Skaties, skaties - vabolīte brauc!» un viņi ir ar tik laimīgām sejām, ka tu nevari nesmaidīt. Man tas vairāk iet pie sirds,» Ligita stāsta. Braucot ar savu cietoksni - džipu, viņa neesot varējusi atļauties kaut ko neielikt: rezerves ritenis, domkrats, sūknis vienmēr bijuši līdzi. Vabolītē puse no tā visa nav. Kas gan viņai nepalīdzēs - tāda maza un mīļa? * Tāds vilītis vien ir Radio SWH Bē bē brokastu persona Andris Zeibots nav ne džipa, ne kabrioleta, ne jebkāda cita auto īpašnieks. No Kundziņsalas uz darbu viņu no rītiem ved taksometrs, mājās - 33.autobuss. Dzirdot par Andra imunitāti pret autolietām («Kad veči sanāk un runā par tehniku, es stāvu un pīpēju.»), jautāju, vai viņš vispār zina, kas ir džips. «Jā,» Zeibots apmierināti atbild. «Džips ir tā kā mazs busiņš, kas izskatās pēc vecā vilīša un var braukt bez ceļa.» Andris negrib paust nekādu attieksmi pret džipotājiem - tie viņu aktīvi netraucējot, tālab, tāpat kā ar citām šajā kategorijā ierindotajām parādībām, viņam esot pilnīgi vienalga, kādas tās ir, ja vien nav bīstamas veselībai. Bīstamāki kā pārējie ritošie verķi džipi nav, un īsās sarunas nobeigumā Zeibotu pat pārņem žēlums: «Džips iet stāvus gaisā pa klints sienu, bet «korķu» laikā viņš ir tikpat nevarīgs kā kāds cits agregāts.» * Smieklīgie «ķengurķērāji» Gaisa balonu pilotam Gunāram Dukštem periods, kad ar savu džipu gribējās pie krustojumiem izrādīties, uzgāzējot un strauji atraujoties no pelēkās masas, esot noslēdzies, pat īsti nesācies. «Manā gadījumā džips ir tīrs darba zirgs, saistīts ar to, kas ar balonu notiek debesīs,» viņš rādās profesionāli bezkaislīgs. Vajadzības gadījumā (teiktais attiecas uz gaisa kuģa pacelšanos un piezemēšanos) jābūt gatavam gan nogriezties no ceļa, gan tikt atpakaļ uz tā. Šīs mašīnas priekšrocības - Latvijas apstākļos ar to var izbraukt faktiski visur. Ziemā viņa labsajūta sasniedzot kulmināciju - irdenā sniegā, nepārtraucot virzīties uz priekšu, var ienirt līdz pat mašīnas stikliem, arī nenotīrītās Rīgas ielas uz viņu neattiecas. Pret izrādīšanos pilsētas apstākļos viņš tomēr izturas skeptiski: «Gribas pasmaidīt, kad piebrauc tāda pati mašīna, bet ar melniem stikliem. Vēl trakāk - «ķengurķērājiem»...» Dukštes Mitsubishi Pajero ir minimālajā komplektācijā - ar āķi piekabes vilkšanai un kravas restēm uz jumta, bez nekādiem spožiem verķiem priekšā un pakaļā...