Liepājas posts un suģestija

Jau 1797.gada detalizētākajā pilsētas plānā redzama ielu struktūra, kur tās ved uz ostu, skaidro G.Silakaktiņš. Liepājas pašvaldība ir apstiprinājusi vairāk nekā divsimt vēsturiski un arhitektoniski vērtīgāko ēku sarakstu. Tie nav oficiāli atzītie kultūras pieminekļi, tās ir īpaši vērtīgas būves. Īpašnieku pienākums ir šīm ēkām saglabāt un atjaunot vēsturisko fasādes dekoru, nosaka domes lēmums. Tomēr tikai rets nams iegūst jaunu dvēseli un seju, tikai retumis vietā nāk pavisam jauna arhitektūra. Šīs vērtības, ja nav kārtīgu saimnieku, pakāpeniski, bet strauji nomaina gruvešu kaudzes. Atļauti vai neatļauti daudzas mājas tiek noārdītas un legāli vai nelegāli pārdotas pa gabaliņam, pa šķēpelei, pa ķieģelītim vien. Pagaidām par savu Liepājas namu atjaunošanu spēj rūpēties vienīgi profesionāļi - arhitekti vai būvuzņēmēji, maz ir pietiekami turīgu cilvēku, kas spēj ieguldīt naudu pilsētas vēsturei nozīmīgā ēkā. Jaunais īpašnieks vectēva mājā Garāmgājēja prieks par atjaunotu un greznu namu atšķiras no vecas mājas iemītnieka skata. Viņa ikdiena vecajā graustā ir skarba. Notecējušas sienas, caurs jumts, čīkstošas grīdas, izpuvuši logu rāmji. Arhitekts Uldis Maisiņš specializējies veco namu atjaunošanā. Viens no tādiem, kas arī bija lemts sagrūšanai, ir viņa paša biroja MB ēka Palmu ielā 6. «Ir komplicētas lietas, piemēram, koka kāpnes. Tikko atjaunotajā mājā Rožu ielā 26 mēs tās izārdījām, bet, kad vajadzēja tās šaurajā telpā salikt atkal kopā, namdari nevarēja saprast, kā tās ir montētas. Ko reiz uzbūvējis cunftīgs kāpņu meistars, to tagad nevar dažās dienās apgūt. Galdnieks, kurš kāpnes bija taisījis, neko citu savā laikā nav strādājis. Tagad viendien taisa durvis un logus, citdien - kāpnes. Pa īstam nespēj to apgūt. Mācīšanās dēļ vien ir vērtīgi strādāt ar vecajām būvēm,» uzskata U.Maisiņš. Viņš stāsta, ka tad, kad pilsētas apbūves veidošanās process bija nepārtraukts, kā tas bija līdz Otrajam pasaules karam, pastāvēja amatniecības ģildes un skolas, kurās meistars nodeva zināšanas zeļļiem, tika pārmantoti arī darba paņēmieni, tādēļ saglabājās pilsētai raksturīgās detaļas, izveidojās pilsētas stils. Tas saglabājies arī gadsimta sākumā, kad sākās ļoti aktīva celtniecība ar jaunām tehnoloģijām. «Amatnieki, mācoties strādāt pa jaunam, vilka līdzi celtnieku rutīnu, kas noturēja pilsētu savā veidolā. Tagad amatnieki, atjaunojot vecās ēkas, gribot negribot iziet cauri visiem būvniecības posmiem un uzsūc sevī to, kā ir strādājuši vecie meistari,» saka U.Maisiņš. «Mēs pašlaik pabeidzam četru dzīvokļu mājas pārbūvi. Tādām mūsdienu prasībām atbilstošām pārmaiņām, izbūvējot nepieciešamos inženiertīklus un labierīcības, jārēķinās ar 120-150 tūkstošiem latu, tas varētu atmaksāties 10 vai 15 gados,» stāsta U.Maisiņš. «Ja cer, ka hipotekārā kreditēšana būs striķītis, aiz kura izvilkt pussagruvušās mājas, tad rūpīgi jāizstrādā biznesa plāns. Kas māju apdzīvos? Kam to izīrēs, cik dabūs atpakaļ? Tie ir lieli nezināmie. Viss ļoti atkarīgs no ekonomikas attīstības valstī un pilsētā, no Liepājas speciālās ekonomiskās zonas veiksmīgas darbības. Pieprasījums pēc dzīvokļiem vecajās ēkās, šķiet, ir lielāks nekā jaunajās. Pašlaik Liepājā tikai dažas mājas atjauno. Kas notiktu, ja šopavasar Rožu ielā tā nebūtu vienīgā atjaunotā māja, bet būtu piecpadsmit tādu?» U.Maisiņš atzīst, ka, atjaunojot vai pārbūvējot vecās kultūras pieminekli, jāveic arhitektoniskā vai mākslinieciskā izpēte un tas sadārdzina izdevumus par 15 procentiem. Taču nodokļi, kuriem pašvaldība varētu dot atlaides, viņaprāt, ir niecīgi. Tas ir saistīts ar īpašuma novērtēšanas sistēmu. «Normāla nekustamā īpašuma tirgus nav, neparādās īstā cena. Ja cena ceļas, tad aug nodokļi. Tikko iedarbosies tirgus mehānisms, daudzi no pašreizējiem īpašniekiem nespēs nodokļus maksāt, un tad īpašums būs jāpārdod,» prognozē arhitekts. Viņš uzskata, ka šādu pilsētvidei vērtīgu namu īpašniekiem vajadzētu kaut vai psiholoģisku stimulu. Pašvaldība piešķīrusi līdzekļus - 150 latu - vienā gadījumā, atceras G.Silakaktiņš. Tas bijis Kungu ielas 16.nama - vietējās nozīmes arhitektūras un mākslas pieminekļa mākslinieciskās izpētes darbiem. «Jaunā pilsētas dome toreiz tikko bija sākusi darbu, un tas bija ļoti labs žests,» saka G.Silakaktiņš. «Pilsētas privatizācijas fondā ir pārāk maz naudas, tāpēc pašvaldība nevar kreditēt namīpašniekus,» nesen presei sūrojās Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks. Tomēr, kā Diena jau rakstīja, nupat dome maiju izsludinājusi par spodrības mēnesi un pirmoreiz rīko konkursu Sakoptākais nams, kurā tiks godalgoti sešu māju īpašnieki. «Kad īpašnieks uzzina, ka mājai vajadzētu veikt arhitektonisko izpēti un tā maksātu 2500 latu, viņš saķer galvu, prasot, vai par viņu smejoties, jo nevarot pat notekcaurules nomainīt,» stāsta U.Maisiņš. Viņš atzīst, ka mazvērtīgos namus nav jēgas remontēt. Īpašniekam ir jāizlemj. Ja var uzbūvēt labāku, izskatīgāku ēku, kas iederas apbūvē, tad ir vērts no jauna. Ja jaunā būve ir primitīvāka, tad labāk ir sakārtot un remontēt veco ēku. Kur visa iela ir saglabājusies, arī trotuāri un bruģis, tur būtu jēga turēties pie principa, lai iela paliek kā vēsturiskās apbūves komplekss. Pieminekļa īpašnieku priekšrocības Liepājā tas ir vienīgi atbrīvojums no zemes nodokļa. Pilsētas centrā, A zonā, tie ir 1,5 procenti no zemes kadastrālā novērtējuma, un tas ir diezgan daudz, tā ir dārgākā Liepājas zeme. Atlaidi piemēro pēc Būvvaldes un pieminekļu aizsardzības inspekcijas dotajām izziņām. Bet ir vajadzīgs pierādījums, ka cilvēks rūpējas par pieminekli, vajadzīgi konkrēti darbi - jānostiprina pamati, kaut jāaizsit tukšie durvju caurumi, lai sveši cilvēki netiek iekšā. Tas attiecas gan uz valsts, gan uz vietējās nozīmes pieminekļiem. Katram kultūras pieminekļa īpašniekam vai lietotājam ar pieminekļu inspekciju ir jānoslēdz līgums, tajā ir norādīti konkrēti ierobežojumi. Pašreiz līgumi ir noslēgti ar astoņpadsmit valsts nozīmes kultūras pieminekļu īpašniekiem vai lietotājiem. «Inspekcijai savukārt ir pienākums apgādāt īpašnieku ar visu vēsturisko materiālu, kas ir tās rīcībā,» stāsta G.Silakaktiņš. Tomēr esot vairāki subjektīvi iemesli, kāpēc īpašnieki paši to nepieprasa, vai otrādi - inspekcija neizpilda savus pienākumus. Saglabāt - viegls padoms U.Pīlēns, savulaik pilsētas galvenais arhitekts, tagad - uzņēmējs, arī Liepājas SEZ valdes priekšsēdētājs, joprojām arī viens no trim Arhitekta U.Pīlēna biroja arhitektiem, atzīst: «Ir vēl viena problēma. Karostā visa zeme ir pašvaldībai. Turpretī pilsētas centrā ir saadītas tādas sīkas rūtiņas, ka nevienu nopietnu investoru nevar dabūt iekšā, jo vairāk par 600 kvadrātmetriem zemes viņš nevar dabūt, visas teritorijas ir privātīpašnieciski sagraizītas.Tik blīvā apbūvē dabūt investoru ir bezcerīgi. Lielāki investori, kas varētu strādāt kvartālveidīgi, nevar to izdarīt, jo ir juridiskas bremzes.» Viņa atbilde uz jautājumu, vai pilsētai ir īpaša politika veco koka māju saglabāšanā, ir jaunu - rindu māju būvniecība nolaistākajos rajonos. Viņaprāt, tas vecajam centram netraucēs. «Liepājā ir reāli saglabāt vērtīgāko no koka apbūvēm plus dažus arhitektūras pieminekļus. Visām šīm mūra ēkām ir koka pārsegumi, tie dzīvo 100 gadu un ne vairāk. 80-90 procenti Liepājas ir saistīti ar koka apbūvi. Skandināvijas valstis ar savu budžetu var atļauties saglabāt 5 procentus koka apbūves,» komentē U.Pīlēns. Ēkas kļūst par upuri Šogad vien Liepājā degušas vienpadsmit neapdzīvotas mājas. Iespējams, pēc 10 gadiem Liepāja izskatīsies stipri citāda - vēl vairāk tukšu laukumu haotiski un patvaļīgi nograuto māju vietā, īpaši vecajos strādnieku rajonos - Ezermalā, Jaunliepājā. Tomēr ir iespējami arī izņēmumi. Māja Zāļu ielā 31 bija tāda pati strādnieku mājiņa. Tās tagadējā īpašniece vairāk aiz sentimentālām jūtām ņēmās atjaunot savas vecāsmātes māju. Trīsarpus gadu pamazām to pārbūvēja, cilvēki nepārtraukti dzīvoja iekšā, brīžam vienā galā, brīžam otrā. Tagad tajā ir septiņi dzīvokļi un veikals. Pagalma labiekārtošanu un gāzes katla izbūvi veica par īres līdzekļiem. «Lētajos rajonos pašas greznākās bija ieejas durvis. Namīpašnieki sacentušies, kurš vairāk paspīdēs,» stāsta U.Maisiņš. «Padomju laikos būvēja no jauna, veco Liepāju atstāja novārtā. Tā ir laime nelaimē. Ja tai pāri būtu gājis kapitālais remonts sociālisma izpratnē, tad visas vecās krāsnis būtu izjauktas, vecās durvis būtu izmestas, ieliktas kaut kādas finierenes. Plānojums vecajās mājās ir neērts. Toreiz būvējot, bija mērķis uztaisīt pēc iespējas vairāk dzīvoklīšu, rūpnīcas auga kā sēnes, visiem strādniekiem vajadzēja kur dzīvot. Tā ir laikmeta seja.» «Liela mēroga pasākumiem šie rajoni nav domāti,» apgalvo U.Pīlēns. «Pilsētā ir vismaz pāris simt māju ar aizsistiem logiem. Vēl Karostā līdzīgā situācijā, tikai bez logiem, ir mūra apbūve. Kur sākam sakārtot apbūvi, tur atduramies pret sasteigto privatizāciju. Šī ir mūsu bēdu ieleja. Šeit ir tikai nojaukšanas vērtība. Ar nokrāsošanu vien nav līdzēts. Apakšā ir tas pats nopuvušais koks. Vienīgi Jūrmalas parka rajona pilsoniskajā daļā mājokļi ir tirgus vērtībā.» Nedaudz citādi domā G.Silakaktiņš: «Jaunliepājā, strādnieku daļā, parādās vienkāršība, no laukiem ienākušā latviešu zemnieka domāšana. Protams, ir arī mazvērtīgas mājas, bet kopumā tā ir mūsu pagātne. Tā ir koka apbūve, par kuru Ziemeļeiropa trīc un dreb. Koka ēkas arvien biežāk kļūst par upuri nihilistiskajai domāšanai, unificētai eirodomāšanai.» Viņš piebilst, ka joprojām pienācīgi nenovērtēta ir arī Karosta ar krievu jūgendstilu. «Kā rakstīja avīze Kotļin 1908.gada decembrī, kad atklāja jūras virsnieku sapulces ēku, Karosta ne par matu neatpaliek no Pēterburgas ārpilsētas apbūves,» stāsta G.Silakaktiņš. Interese un izdevīgums Būvuzņēmējs Ivars Kesenfelds gan Brīvzemnieka ielas 53.nama pārbūvē (tagad - veikals Māja), gan vecā Cirka pārbūvē (Vecā ostmala 22, kur būs būvmateriālu lieltirgotava) pats ir darbu pasūtītājs un izpildītājs. Viņš atzīst, ka tas ir interesantāk, nekā kaut ko jaunu būvēt. No otras puses - tā bijusi vienīgā iespēja šo vietu dabūt. Te kopā esot interese un izdevīgums. Vecais Cirks ir būvēts kā siļķu brāķis. Tas nav arhitektūras piemineklis, tomēr vecā apbūve. Divdesmitajos gados šeit izveidoja pilsētas cirku, pēc kara te bija šautuve, vēlāk noliktava. Ivars Kesenfelds stāsta, ka viņa princips ir maksimāli saglabāt visu veco. Šajā ēkā 75 procenti no vecajām konstrukcijām esot labas. Turpretī Mājā nomainījuši 85 procentus veco konstrukciju. U.Maisiņš atzīst, ka tas būs Liepājai vērtīgs ieguvums, cilvēki redzēs neapslēptas un saglabātas vecās būvkonstrukcijas. Tas būs ļoti labs paraugs, kā vienkāršas būves var pārveidot un iekārtot tā, ka tās maina iespaidu par sevi. «Tur visus pēdējos gadus bija ļoti žēlīgs skats, dakstiņi izbiruši, ūdens nepārtraukti tecēja iekšā. Ar to profesionālis parāda vecās apbūves patieso vērtību un iespējas. Vecās ēkas ir sliktā stāvoklī, tomēr ļoti bieži ne tik sliktā, kā izskatās. Es nekādi nepiekrītu, ka koka mājas var dzīvot tikai simt gadu.»