Lietuva pirmā no Baltijas valstīm paraksta robežlīgumu ar Krieviju

Jeļcins sacīja, ka PSRS laikos robežas starp padomju republikām bijušas nosacītas, bet tagad Krievija un Lietuva kā divas suverēnas valstis ir noteikušas īstu robežu, it īpaši jūrā, kur «tādas nekad nav bijis». A.Brazausks ir pirmais no Baltijas valstu prezidentiem, kurš apmeklējis Maskavu valsts vizītē kopš 1994.gada, kad no Baltijas tika izvests Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents bija apmierināts ar to, ka ir «pareizi» noteikta robeža Vištītes ezerā, kur «ir skaistas vietas un Lietuvas iedzīvotāji varēs atpūsties». B.Jeļcins paziņoja, ka Krievija garantēs Lietuvas drošību, ja to kāds apdraudēs, taču neminēja, no kā šie draudi varētu nākt un ko tad darītu Krievija. Lietuvas ārlietu ministrs Aļģirds Saudargs, komentējot Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina paziņojumu, sacīja, ka Lietuva tāpat kā agrāk saista savas drošības garantijas ar Eiropas Savienību (ES) un NATO. A.Saudargs uzsvēra, ka Lietuvas ārpolitikas prioritātes ir palikušas nemainīgas un tās vēl arvien ir integrācija ES un NATO, saglabājot labas kaimiņattiecības ar Krieviju. Ministrs atzina, ka Jeļcina paziņojums nav nekas jauns, jo līdzīgus priekšlikumus izteikuši gan Krievijas ārlietu ministrs Jevgeņijs Primakovs ANO mītnē Ņujorkā, gan Krievijas premjerministrs Viktors Černomirdins Viļņā. Kustība Trudovaja Rossija piektdien bija sarīkoja piketu pie Lietuvas vēstniecības ēkas Maskavā, protestējot pret Krievijas un Lietuvas robežlīguma parakstīšanu. Protesta mītiņš ilga apmēram stundu, un tajā piedalījās ap 20 pusmūža vecuma cilvēku. Vēstniecību apsargāja milicijas darbinieki, kuru bija ievērojami vairāk nekā piketētāju. Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība analītiķis Pols Goubls komentārā atzīmē, ka Borisa Jeļcina vēlēšanās parakstīt vienošanos par robežas demarkāciju ar Lietuvu tagad atspoguļo trīs Krievijas ārpolitikas virzienus Baltijas reģionā. Pirmkārt, B.Jeļcina lēmums rāda Maskavas pieaugošo vēlēšanos izturēties pret trīs Baltijas valstīm atšķirīgi, apbalvojot Lietuvu, kas izrādījusi vislielāko vēlēšanos sadarboties, un vienlaikus izdarot spiedienu uz pārējām divām Baltijas valstīm. Otrkārt, tas demonstrē Krievijas valdības centienus, ka tā var un attīstīs labākas attiecības ar Baltijas valstīm, ja tās izrādīs vēlēšanos sadarboties. Tas ir īpaši svarīgi Krievijas aprēķinos, jo daudzi Skandināvijā un citur Rietumos vērtē Krievijas gatavību tikt pieņemtai Eiropā pēc Maskavas un trīs Baltijas valstu labo attiecību attīstības. Treškārt, B.Jeļcina gatavība to darīt liecina par daļu no Krievijas pūliņiem attēlot Igauniju un Latviju negatīvākajā gaismā, tādējādi cerot samazināt to izredzes iestāties Eiropas Savienībā un NATO. P.Goubls uzsver, ka B.Jeļcina ļoti pozitīvā attieksme pret Lietuvu atļauj viņam izdarīt milzīgu spiedienu gan uz Igauniju, gan uz Latviju, cenšoties panākt to pozīciju izmaiņu dažādos jautājumos.