Lipskas kauja

.. pa skatuvi lēkās!» Ar to arī balets Ārijai Lipskai beidzās un sākās astoņus gadus ilga piespiedu klavieru spēlēšana. Aptuveni tā sākas un beidzas teju visi Ārijas stāsti - zaudējumi par kaut ko pārvēršas. Māksliniece, kas dažādos lokos bija pazīstama ar savām dauzonībām, ideju pārbagātību un, kāduprāt, arī nepiedienīgu atklātību, jau labu laiciņu ir it kā pazudusi no relatīvi bohēmiskajām rindām. Mainījusies pati vai mainījusi dzīvi? Tagad un jau kādu laiku Ārija ir žurnāla Ieva māksliniece, viņai ir puika Toms Gustavs, viņa tētis Gatis, 9 gadus veca kaķene Munce, lērums jocīgu lietiņu vienistabas dzīvoklī, skats par velti uz Daugavu un, protams, jaunas idejas. Ārija. Ievā pēc diviem trim mēnešiem daži attapās: «Paklau, tā tajās Santās esi tu?» Tā skaitījās skandalozākā žurnāla intervija, bet es to skandālu nevarēju īsti saskatīt. Jā, nevarētu būt arī redaktore kādam žurnālam, jo nezinu, kas ir norma, kas - ārpus normas. Tātad par to, kā mainās cilvēka dzīve. Zini, tas ir vāks! Sāku to uztvert kā karmu. Es visu saprotu, bet to, ka vispār nav iespējas radoši strādāt! Tikai naktīs. Ja labs sapnītis atnācis, ja slikts, tad nekā. Guļu piecas stundas, un nekas, organisms vairāk neprasa, pierod. Izmaiņas tātad ieradās ar Tomu? Nezinu, vai bērns ir laime. Mani ir mīlējuši, bet ne tādā līmenī, ka mīlestība var būt tik uzmācīga... Un cik tad ilgi tas var turpināties. Pāris gadu, puika izaugs un tā mamma būs pie vienas vietas. Tagad it kā būtu jāizbauda tā ārkārtīgā mīlestība. Neesmu tam gatava. Biju jau tiktāl norūdījusies - ja arī pamestu cilvēks, ko ārkārtīgi esmu mīlējusi, nemestos zem mašīnas un nekārtos, jo dzīve ir pārāk skaista, lai to beigtu mīlestības dēļ. Citreiz saku Tomam, ka iešu pēc žagara. Žagars mums ir tāds plastmasas gabaliņš. Toms skrien pa istabu, dubīti saķēris, un tad, kad viņam uzšauju pa rociņām, viņš raud: mīļā mamma, mīļā mamma... Tad gan man ir tā, ka ej kaut akā lec. Tas izskatās bezgalīgi. Ja ir bezgalīga mīlestība, tad tā ir tieši tāda. Bet tā nav panesama. Viņš ir tāds bērns, kuram jau tagad varētu pirkt suni. Visas savas mantas viņš pabaro, noliek gulēt un nekur neatstāj. Tomam vismīļākais putns ir vārna. Vārniņas viņš redz visur. Toms pļāpā pa televizora pulti: «Vārniņa, tev kājiņas nesalst?» Muld ar viņu stundām. Stāstu pasaku Kā Toms ar Icīti ielīda vārniņas ligzdā. Atlidoja vārniņa un prasīja: «Ko tu gribi ēst?» Toms nosauc putukrējumiņu. Vārniņa saka, ka viņai ir tikai sliekas un tārpi. Tomam šausmas sejā. «Garšīgas, garšīgas sliekas. Sviestiņā apceptas, ar sālīti apkaisītas.» Nedēļas nogalēs Toms tiek vests uz laukiem pie radiem un, protams, visa rodņa jautā, ko tad mīļumiņš grib ēst. Un mīļumiņš atbild, ka sviestiņā ceptas sliekas... Zini, kāda tā dzīve māksliniekiem - briesmīga. Varbūt Toms nebūs mākslinieks. Nav taču nekāds labais ģimenes tēvs kaut kāds tur gleznotājiņš. Viņam bija divi gadi, dodu viņam zīmuļus, viņš nolauž. Sataisa mazus hieroglifiņus uz sienām un viss. Paldies Dievam. Būs sportists kā tētis. Regbijists. Tas skaistākais jau nav, bet Gatim tas ir no paaudzes uz paaudzi. Vectēvs spēlēja regbiju, tēvs. Tētis vēl šuj ādu. Ja kādam vajag. Patiesībā viņš ir es. Viņš ir mamma, jo slimības lapas ņem Gatis, kad jāsēž mājās. Jā, par zīmēšanu. Kādu dienu biju nopirkusi labus akvareļus, otu. Izstāstu, ka jāmērc ota ūdenī, krāsās, iedevu papīru un aizgāju. Un bērns atnes gleznas. Tās ir tik labas... Nesen viņam bija vārdadiena, uz kuru viņš pats ielūdza viesus. Viņam šausmīgi patīk meitenes. Meitenes atnāk samta kleitās, ar rišām, un plosās tā, ka kaimiņi izslēdz gaismu, un tad viņas lec ar svecēm rokās un kliedz - ja jā, ja jā... Vasarā pie divpadsmitstāvu mājas nostājas mazu meitenīšu koris, kas kliedz: «Toooomīīņ!» Tu neesi ideālā mamma? Vakarā Toms neiet gulēt, lūdzos, lūdzos, beigās viņš saka, ka es neesmu viņa mamma. Prasu, vai mamma ir tā, kas lamājas un kliedz? Jā, tā esot viņa mamma. Lūk, kā. Man šausmīgi nepatīk audzināt bērnus. Cik labi, ka neizvēlējos skolotājas profesiju. Man jau toreiz tas likās aizdomīgi. Vienā skolā man reiz piedāvāja pasniegt zīmēšanu, bet uzreiz arī atteica. Kad ieraudzīja. Toms bija lēmums, ko tu pieņēmi? Pirmoreiz sapratu to attiecībā uz sevi, ka bērni izvēlas vecākus. Viņš izvēlējās mani. Tomiņš netika plānots. Kur nu es?! Varbūt 56 gados sāktu plānot bērnu, kad beidzot būtu bagāta un man būtu dzīvoklis. Nu netīšām. Tā gādījās, gandrīz jādomā, ka no Svētā gara... Grāmatās raksta pilnīgu nepatiesību. Tās drošās dienas nemaz nav drošas. Drošas bērniem. Vīrietis gribēja bērnu, gribēja dzīvot ar mani, un arī man tā likās. Kamēr ir brūtgāns un brūte, viss jau ir ļoti rožaini, bet mājās esmu despots. Kādam taču ir jābūt, kas vada saimniecību. Iedomājies, kā es ciešu no tā, ka jāatsakās no visa. Cilvēks, kam patika balles un uzdzīve. No visa jāatsakās. Dienas režīms - mājas, mājas, darbs, mājas, mājas. Uz kino neesmu bijusi. Toties Jaunajā gadā mums bija ielūgums uz bērnu ludziņu. Kā Adamsu ģimenītei. Man sirdsapziņa neļauj nekur vazāties. Ja ieskrienu kādā krogā, izskatos pēc maratonista. Kafiju izdzeru kā piecdesmit gramus un skrienu mājās. Vai tu daudz esi darījusi ko tādu, kas nav dzīvībai bīstams, bet ir uz piedzīvojumu satraucošās robežas? Esmu dzemdējusi. Tas gan laikam skaitās dzīvībai bīstami. Bija jau bail, bet tas bija kaut kas nezināms. Tagad man būtu bail no konkrētām lietām. Tas ir šausmīgāk. Dzemdībās vairākas reizes teicu, ka neizturēšu. Ķermenis saka, ka neizturēs, bet smadzenes smejas par ķermeni - tu jau gribot nevari nomirt. Visi, kas mēģina palīdzēt, liekas, ka traucē un uzbāžas. Ja nebūtu bijis Gatis... Viņš ir ļoti jūtīgs. Romantiķis un melanholiķis. Biju izlaidumā, kur parēdos kūkas un desmit reižu skraidīju no pirmā stāva tualetes uz piekto stāvu, kur notika svinēšana. Vairāk jau neko nevajag. Ja kādai aizkavējas tas pasākums, man ir labs padoms. Kaut kas mazāk traks? Ne tikai gliemežus esmu ēdusi, bet arī buļļa pautus. Garšoja kā starp treknu gaļu, kausētu sieru un miltu ēdienu. Tesmeni gan laikam nevarētu ieēst. Tu teici, ka pat ēst esi sākusi taisīt. Mana karstākā vēlēšanās būtu aizslēgt virtuvi un atslēgu iemest Daugavā. Gatis manus ēdienus ēd reti. Viņš uzskata, ka mani ēdieni domāti bērnam. Tie arī ir tendenciozi - kečups salds, majonēzīte arī. Visvairāk man riebjas putras. Kas tagad ir noticis ar tavām agrāk iekārtotajām kolorītajām vietām - a la Lihtenšteina Vernisāžu Jūrmalā un afrikāniskajām Karakuma sienām? Pēdējo balli Vernisāžā uztaisīju, kad atgriezos no Amerikas. Domāju, ka atbrauks desmit cilvēki, bet ieradās diezgan daudz. Tagad gan tur neesmu bijusi. Man liekas, tas bija pirms simt gadiem. Vēl joprojām draugi stāsta, ka Rīgā nav īsti vietu, kur izplosīties. Zini, es jau nemaz netiekos ar citiem, izņemot to cilvēku zem metra. Bērnu. Man ir idejas dažādās sfērās. Gribu uz Valentīndienu uztaisīt kartīšu sēriju Visā redzu tevi. Ar dažādiem dārzeņiem, kas noteikti kaut ko atgādina. (Un atgādina tie dārzeņi pilnīgi noteiktas detaļas. Īsti ārijiski.) Pārsvarā Latvijā tas ir sāpīgs jautājums. Tiek drukātas ekonomiski izdevīgas vai informatīvas lietas. Izklaide nav piedienīga. Jaunajā gadā Gatim jautāju, vai mums nav svins, lai izlietu laimītes. Viņš atrod manu alvas zaldātiņu. Traks! Viņš bija padomājis, ka ļoti labs materiāls. Tad es izspiedu kaudzi eļļas tūbiņu, tās vecās ir no svina. Vārīju uz balkona, eļļa aizdegās, viss zilās liesmās, un ūdenī palika divi pāviņi un daudz zilu oliņu. Man tomēr neliekas ticami, ka tu tā rātni dzīvosi. Protams, ka ne. Sākšu jau šogad.