Locīt vai nelocīt - tāds ir jautājums

" Jautājums mazliet nelatvisks, atbilde ļoti latviska. Šo gadījumu atcerējies, es ieeju iekš www.filmas.lv. Meklētāja lodziņā ierakstu iekš. Dabūju 14 izrakstus. Lasu (meklēto vārdu izceļu): "Nu gluži kā pats Bonds no cietuma Korejā i e k š Die Another Day", "kā izrādās i e k š T3", "nesen vēl redzēts i e k š The Bourne Identity". Hm, labi jau arī tas, bet īstenībā ceru uz ko citu. Un galu galā tiešām neviļos. Te tas ir: "Jā, datorspēlē šādi izgājieni neizraisa izbrīnu un pieder pie lietas, bet i e k š kino..." Interneta meklētāji ir labs palīglīdzeklis lingvistiskiem vērojumiem, hipotēžu pārbaudīšanai. Tagad es ieeju iekš Google. Lodziņā rakstu: "Iekš eiro". Nedabūju nevienu izrakstu. Acīmredzot tādu lietojumu vēl nav. Nav vismaz internetā. Taču, iespējams, drīz būs. Tāpat kā, iespējams, būs priekš eiro. Iespējams. Katrā ziņā Valsts valodas centra direktors Agris Timuška Dienas korespondentei izteicies, ka vajadzības gadījumā VVC Latviešu valodas ekspertu komisija varētu pieņemt lēmumu, kurā nelokāmo vārdu eiro apstiprina par literārās valodas normu. Tātad skatīsimies, ko Google rādīs pēc pusgada, pēc gada. Valodas ekoloģijā ir tāpat kā dabas ekoloģijā - kur kaut kā pietrūkst, rodas kompensācija. Ne vienmēr līdzvērtīga, ne vienmēr ilgtspējīga, bet rodas. Vieniem prievārdi, citiem locījumi Precīzi sakot, nelokāmajiem lietvārdiem latviešu valodā locījumi ir, tikai tajos visos ir vienāda galotne un vienāds arī vienskaitlis un daudzskaitlis. Latviešu valodā (lietuviešu arī) nav tādu locījuma prievārdu, kādi angļu valodā ir of, for, in un into, poļu valodā dla un w vai krievu valodā ĒĪ¾ (dļa) un ' (v). Ar prievārdiem iekš un priekš mūsu attiecības ir visai sarežģītas. Līdz šim latviešu valodas normatīvajās vārdnīcās par prievārdu iekš norādīts, ka tas ir novecojies vai vismaz ar stilistiski ierobežotu lietojumu. Laiku pa laikam gan ir izskanējis ieteikums ar nelokāmiem lietvārdiem šo prievārdu atzīt arī literārajā rakstu valodā, taču rakstītāji un tulkotāji to lietojuši rezervēti - katrā ziņā daudz, daudz retāk nekā, piemēram, ciešamās kārtas palīgverbu tikt. Vēl mazāk prievārdu iekš saudzējuši literārie redaktori. Parasti meklētas citas iespējas, kā lokativizēt nelokāmos lietvārdus. Lokatīvs (kur? kamī?) un datīvs (kam?) - tie ir divi locījumi, kuru mums saskarsmē ar nelokāmiem lietvārdiem sevišķi pietrūkst. Ar vairākiem bieži lietotiem nelokāmajiem lietvārdiem mums pat ir izveidojušies īpaši spēles noteikumi. Piemēram, bez prievārda tos pārsvarā lietojam tikai nominatīvā (kas?), ģenitīvā (kā?) un akuzatīvā (ko?), kur uz vārda gramatisko jēgu teikumā norāda vārdkārta. Vārdu auto, kas daudz piesaukts diskusijās par Eiropas naudas vārda formu, labprāt lietojam tādās konstrukcijās kā brauc ar auto, sasita auto vai auto sacīkstes, bet, ja vajag datīva vai lokatīva formā, izvēlamies vārdus mašīna, automobilis, autiņš (brauc autiņā). Vārda kino vietā pēc vajadzības var lietot vārdus kinomāksla, kinematogrāfija, kinoteātris, kinofilmas izrāde (protams, arī ķinītis), vārda radio vietā - radiouztvērējs, radiofonija, radiofons, radiotehnika, radiostacija, radiostudija. Ne kino, ne foto, ne radio, ne auto paši par sevi nav termini. Ne jau dīkas iegribas, bet gan lietošanas ērtuma dēļ mums ir baroks, nevis baroko (itāliski barocco), freskas, nevis fresko (itāliski un angliski fresco), impresāriji, nevis impresario (it., angl. impresario), konti, nevis konto (it. conto, vāciski konto), libreti, nevis libreto (it., angl. libretto), scenāriji, nevis scenario (it., angl. scenario), soprāni, nevis soprano (it., angl. soprano), terceti, nevis terceto (it., angl. terzetto), torsi, nevis torso (it., angl. torso). Šī apzinātā vai neapzinātā locīttieksme, protams, skārusi ne tikai tos aizgūtos vārdus, kuri cilmes valodā beidzas ar -o. Tāpat jau mums ir alejas, nevis alēe (fr. alle), atašeji, nevis atašē (fr. attachē), biroji, nevis biro (fr. bureau), filejas, nevis filē (fr. filet), kafejnīcas, nevis kafē (fr. cafē), klišejas, nevis klišē (fr. clichē), kupejas, nevis kupē (fr. coupē), šosejas, nevis šosē (fr. chaussē), tranšejas, nevis tranšē (fr. tranchēe), trofejas, nevis trofē (fr. trophēe), turnejas, nevis turnē (fr. tournēe), želeja, nevis želē (fr. gelēe). Arī iepriekšējā Eiropas Savienības nauda ECU jeb ecu (no European Currency Unit jeb Eiropas valūtas vienība), kurā ES valstis savā starpā norēķinājās līdz 1998.gadam, latviski nosaukta par ekijiem, nevis, piemēram, par ekī (pēc franciskās izrunas) vai ekjū (pēc angliskās izrunas). Par ekijiem un ne par ekī latviski sauc arī franču XIII-XVIII gs. monētas (ēcu). Lielbritānijas sīknaudas vienību penny saucam par peniju, seno sudraba vai zelta monētu ducato - par dukātu. Iesākumā bija Dienas lasītāji Pēdējā nedēļā vairākkārt publiski izskanējis, ka nelokāmais vārds eiro latviešu valodā kā vienīgais lietots kopš 1992.gada. Īstenībā tam nav tik ilgas un triumfālas vēstures ne Latvijā, ne Eiropā. Jauno Eiropas Savienības naudu par euro nosauca tikai Madrides Eiropadome (ES valstu vadītāju sanāksme) 1995.gada decembrī. Vismaz pirmo pusgadu Latvijas plašsaziņas līdzekļi arī latviešu valodā lielākoties lietoja formu euro. Šo formu plaši lietoja Latvijas bankas, un vairāku banku mājaslapās vēl 2002.gadā bija sadaļa Eiro. Taču šīs divas nelokāmās formas nav bijušas vienīgās praksē sastopamās. Piemēram, Zviedrijas radio Latviešu redakcijas raidījumos bijusi dzirdama četrējāda forma - euro, eiro, eira un eirons. Formas eirons iedibinātājs ir Zviedrijā dzīvojušais žurnālists un grāmatu izdevējs Vilnis Zaļkalns (1947-2002). No Latvijas laikrakstiem lokāmu Eiropas naudas nosaukuma formu (eirs) centies ieviest Latvijas Vēstnesis. Lokāmā forma eira lietota Varaidota Zara izstrādātajā datorprogrammā Mazā grāmatvedība, kas tapusi jaunā gadsimta sākumā. Programmas instrukcijā lasāms: "Ar jauno 2002.gadu darījumi, ko agrāk veicām vācu markās DEM, būs jāreģistrē eirās EUR; Rozā lodziņā iekrīt 400 eiras; Tiek izrēķināts, cik tas būs eirās." Vēstules, ko saņēmusi LZA Terminoloģijas komisija, kā arī interneta portālu diskusijas liecina, ka plaša latviešu daļa apzinās lokāma vārda priekšrocības. Starp citu, portāla TVNET 17.septembra aptaujā "Kā vajadzētu saukt Eiropas Savienības naudas vienību?" bija piedalījušies 2197 lasītāji, un balsu sadalījums ir tāds: eiro - 48%, eira - 45%, euro - 4% un Man vienalga - 4% (http://www.tvnet.lv/poll_archive). Patiess nav arī apgalvojums, ka sabiedrisku diskusiju par Eiropas naudas vārda locīšanu aizsāka valodnieki un terminologi. VVC Latviešu valodas ekspertu komisijā par šo jautājumu gan runāts kopš 1996.gada, taču 90.gadu otrajā pusē tā bija nodarbināta ar Valsts valodas likuma un tam pakārtoto noteikumu projektiem. Terminoloģijas komisija šo jautājumu sāka apspriest tikai pēc tam, kad, publicējot savu lasītāju vēstules, tam uzmanību pievērsa laikraksts Diena. Pirmā bija V.Apsīša vēstule Dienas 2001.gada 15.janvāra numurā (Eiro vai eira?): "Gandrīz visu ārzemju valūtu nosaukumi ir piemērojušies latviešu valodas gramatiskajām un fonētiskajām īpatnībām. Tā vācu Pfenning kļuvis par feniņu, krievu kopeika - par kapeiku, austriešu Schilling - par šiliņu, Groschen - par grasi utt. Man šķiet, ka nenodarīsim pāri ne ES, ne eiro, ja pieskaņosim šo vārdiņu latviešu valodā viegli izrunājamajai sieviešu kārtas formai. Un neteiksim, ka... pašreizējais eiro stiprums ir nosacīts, bet gan - pašreizējais eiras stiprums ir nosacīts; vai... eiro kurss pret dolāru palielinājies, labāk - eiras kurss pret dolāru palielinājies; vai - dāvā 33 miljonus eiro, kāpēc ne - eiras utt.?" Jaunās naudas nosaukumu pieņemt lokāmā formā aicināja arī ķīmiķis, LU profesors Edgars Jansons, kura vēstuli (Eiro vai eirs?) Diena publicēja 2002.gada 8. janvārī: "Tagad ir jādomā, kā mēs latviešu valodā nosauksim Eiropas jaunās valūtas pamatvienību. No presē rakstītā, radio un televīzijā dzirdētā var secināt, ka burtu kopai "eu" jau ir ieviesusies izruna "ei". Taču jāizlemj ir arī jautājums par latviešu valodai raksturīgo un domu skaidrai izteikšanai vajadzīgo vārda locīšanu. Lietvārdiem ir jābūt galotnei, un tie ir jāloka. Ja vārds beidzas ar "o" skaņu, to locīt nevar. Var ieteikt šo skaņu nomainīt ar "s" un jaunās valūtas pamatvienību saukt par "eiru" (nominatīvā "eirs"). Tad locījumi būs šādi: eirs, eira, eiram, eirā, daudzskaitlī - eiri, eiru, eiriem utt." E.Jansonam iebilda bijušais Latvijas Bankas darbinieks Ē.Vēciņš (Par eiro rakstību, 2002.g. 14.janv.): "Nav taisnība autoram, ka "lietvārdiem ir jābūt galotnēm un tie ir jāloka". Svešvārdi, kas beidzas ar "o", ir tie lietvārdi, kurus neloka, un tāds nu ir mūsu eiro. Ar šo aksiomātisko konstatējumu "problēma" ir izsmelta. Piemēram: jāatdod 15 eiro un 22 centi; paliku parādā divus (2) eiro un sešus (6) centus." (Ja vārds beidzas ar -o, tas, protams, ir nelokāms. Bet tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mūsu valodā tam beigties ar -o vai kā citādi. Piemēram, lietuviešiem ir kinas, nevis kino.) Vēl radikālāk iebilda E.I. no Francijas (Eiro vai eirs?, 2002.g. 26.janv.): "Ne viens, ne otrs! Euro pamatā ir kontinents Europa (latv. Eiropa), jo tā ir ES valstu kopējā naudas vienība. Euro rakstība ir nemainīga, vienāda visās valstīs, jo naudas zīmes ir vienveidīgas, neatšķiras Vācijā un Francijā, euro tiek izrunāts - euro! Latviešu valodā euro nevar locīt, bet jāizrunā, kā rakstīts! Pēc dažiem gadiem arī Latvija pievienosies euro zonai un mūsu valsts nauda būs euro, bet ne eiro vai eirs." Ar to sākotnējā diskusija laikrakstā beidzās. Te būtu vietā piebilst, ka pēdējās vēstules autors pauž vēl tagad plaši izplatītus maldus. Patiesība ir tāda, ka eironaudas vārda forma nav ne visās ES valodās vienāda, ne nemainīga. Madrides Eiropadome (1995) gan nolēma, ka jaunās eironaudas vārdam visās valodās jābūt nelokāmam - arī daudzskaitlī tādam pašam kā vienskaitlī. Taču jau uzreiz pret šo lēmumu iebilda Somija, pēc tam arī Francija, Portugāle un Spānija. To nerespektēja arī Anglijas Banka, kas angļu valodā daudzskaitlī sāka lietot formu euros, nevis euro. Pašlaik gandrīz visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās eironaudas nosaukumu loka tik daudz, cik vispār šajās valodās lietvārdus iespējams locīt. Izņēmums ir grieķu un poļu valoda, taču sarunvalodā un publicistikā arī daudzi poļi šo vārdu loka. Eiropas valodu daudzveidībā Eiropas Savienības oficiālās valodas cēlušās no dažādiem pasaules valodu ciltskoka zariem. Visplašāk šajā ansamblī pārstāvēts indoeiropiešu zars: piecas ģermāņu valodas (angļu, vācu, holandiešu, dāņu un zviedru), pa četrām romāņu (franču, itāļu, spāņu un portugāļu) un slāvu valodām (poļu, čehu, slovāku un slovēņu), divas baltu valodas (latviešu un lietuviešu), kā arī grieķu valoda. Trīs ES oficiālās valodas - somu, igauņu un ungāru - ir no somugru zara, bet viena - maltiešu valoda - no semītu zara (tā ir radniecīga arābu valodai, bet ar latīņu alfabētu). Kā šīs valodas atšķiras pēc lietvārdu locīšanas un vārdu saistījuma? Kas tām šajā ziņā kopīgs ar latviešu valodu, un kas atšķiras? Romāņu valodās, vācu, grieķu un maltiešu valodā lietvārdu lokāmība sarukusi līdz atšķirīgai vienskaitļa un daudzskaitļa formai. Angļu un holandiešu valodā vēl saglabājies arī no nominatīva atšķirīgs piederības ģenitīvs. Turpretī visās deviņās minētajās slāvu, baltu un somugru valodās lietvārdiem ir daudz locījumu. Somugru valodās nelokāmu lietvārdu nemaz nav, jo locījumu izskaņas pievieno nominatīva galotnei. Slāvu un baltu valodās ir iespējami izņēmumi - tā sauktie nelokāmie lietvārdi (mūsu piemēri auto, foto, kino, radio). Nobeigumā citēšu LZA TK Informātikas tehnoloģijas un telekomunikācijas terminu apakškomisijas priekšsēdētāja Jura Borzova vārdus: "Nesaskatu nekādu Eiropas problēmu turpināt eiru apzīmēt ar EUR vai to it kā apgriezto krievu . Ikdienā (veikalos u.tml.) problēmu nevar būt, jo tur parasti norāda tikai skaitļus, bet bankās un naudas maiņas punktos tāpat kā līdz šim norādīs trīsburtu apzīmējumus. Un lai tik neviens nesāk apgalvot, ka būs jātērē milzums resursu, lai pārtaisītu finanšu datorprogrammas, veidlapas u.tml. Tas vajadzības gadījumā izdarāms ar vienkāršu Find-Replace programmiņu, ko mani studenti programmēšanas nodarbībās uztaisīs stundas laikā par brīvu. Un vēl gribu atgādināt, ka pat totalitārisma laikā nevienam Maskavā neienāca prātā noteikt, kā latviski rakstāms un izrunājams rublis, turklāt uz pašām naudaszīmēm bija rakstīti gan karbovanci, gan manati u.c. radikāli atšķirīgi nosaukumi. Totalitārā valsts sabruka ne jau atšķirīgo naudasvienību nosaukumu dēļ. Galu galā valoda ir kultūras sfēra, bet to ES neregulē, tāpēc finanšu ministriem ir jāliekas vien mierā. *** Kā citur Kā Eiropas naudas nosaukumu loka dažās citās valodās (vienskaitlī) Lietuvieši euras, euro, eurui, eurą, euru, eure Igauņi euro, euro, eurot, eurosse, euros, eurost, eurole, eurol, eurolt, euroks, euroni, eurona, eurota, euroga Somi euro, euron, euroa, euroon, eurossa, eurosta, eurolle, eurolla, eurolta, euroksi, eurona, euroineni Ungāri eurķ, eurķnak, eurķtķl, eurķba, eurķban, eurķbķl, eurķhoz, eurķnal, eurķvį, eurķig, eurķkēnt, eurķval Čehi euro, eura, euru, euro, eurem, eure Slovēņi evro, evra, evru, evro, z evrom, v evru Angļi euro, euro"s Tabulas, kurās redzams, kā eironaudas vārdu loka šeit minētajās un citās ES oficiālajās un neoficiālajās valodās, atrodamas manā rakstā, kas publicēts Latvijas Vēstnesī un Valsts valodas komisijas interneta portālā (http://www.vvk.lv/index.php?sadala=216&id=647)