Mācēt izprast jauniešus

Apbalvots tiek arī Āgenskalna Valsts ģimnāzijas fizikas pasniedzējs Jānis Krūmiņš. Labākos skolotājus kā allaž izvēlas viņu skolēni, tie 19, kas mācību gada sākumā saņēmuši domes zelta stipendijas - paši labākie 12.klasēs gan pēc atzīmēm, gan mācību priekšmetu olimpiāžu rezultātiem. Rīgas 1.ģimnāzijā tādi ir septiņi - vairāk nekā jebkur citur. Jaunieši grib strādāt Pirmām kārtām tas ir skolēnu nopelns, saka D.Kriķis, kurš 1.ģimnāzijā māca matemātiku jau 26.gadu. Ar skolotāju tiekamies pēcpusdienā. Stundas, šķiet, jau beigušās, ģimnāzijas ēka Raiņa bulvārī ir klusa un saules pielieta. Tikai daži skolēni karina kļavu lapas vestibilā pie griestiem - rotā skolu Skolotāju dienai. «Ja jaunieši grib strādāt, ir arī rezultāti,» skolotājs stāsta. Un strādāt viņi grib - konkurss iestājeksāmenos gan proģimnāzijā - uz 7.klasi, gan ģimnāzijā - uz 10.klasi ir trīs līdz pieci cilvēki uz vienu vietu. «Tas uzreiz dod citu motivāciju, un viņi var izdarīt daudz vairāk. Tādā populārā mācību iestādē kā Rīgas Ekonomikas augstskola katru gadu iestājas kādi 30 mūsu skolas absolventi. 30 no 100 studentiem - domāju, ka tas jau kaut ko parāda,» lepojas skolotājs. Skolā nemācās tikai rīdzinieki. «No 900 skolēniem vairāk nekā trešā daļa ir no Rīgai tuvākajām pilsētām - Jūrmalas, Bauskas, Jelgavas. Ir arī no tālākām vietām, tikai tas nozīmē, ka bērnam jādzīvo Rīgā vai nu pie radiniekiem, vai jāīrē istaba,» stāsta Dainis Kriķis. Šis ir otrais gads, kopš skola ir pilnībā izremontēta - trūkst vēl tikai sporta zāles. Vienmēr teciņus Dainis Kriķis skolā strādā no 1977.gada, un viss šis laiks ir saistīts ar Rīgas 1.ģimnāziju, kādreiz ar 1.vidusskolu. «Varbūt kādus trīs gadus biju aizskrējis projām no šīs skolas, kad veidoja Rīgas komercskolu, un tad nolēmu, ka nākšu mēģināt strādāt atkal šeit,» viņš stāsta. Darbības vārdu «skriet» viņš ne tikai iepin sarunā, stāstot par sevi - arī pa skolu Dainis Kriķis allaž pārvietojies teciņus. Skolā viņš ienāca ļoti strauji. Dzimis skolotājs - par viņu sacīja kolēģi. Sauso priekšmetu matemātiku, kas parasti skolēniem iedveš šausmas, viņš mācēja pasniegt tā, ka viss likās skaidrs un pat aizraujošs. Šo īpašību skolotājs Kriķis ir saglabājis. «Skolēni un studenti ir ļoti mērķtiecīgi - ja viņus spēj motivēt, pasakot, kādēļ viņiem tas būs vajadzīgs, īpaši jau matemātika, kas varbūt viņiem nešķiet tas simpātiskākais priekšmets, tad situācija ir laba.» Skolā šai ziņā esot «drūmāk» nekā augstskolā, jo vidusskolas viela ir ļoti formāla. «Latvijā nav tā modernākā programma, kaut vai salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. Tagad skolās nemāca tēmas, kuras, pasniedzot vienkāršoti, skolēnam radītu lielāku priekšstatu kaut vai par procesiem dabā - atvasināšanu, integrāļus,» stāsta skolotājs. Lekciju pieredze Banku augstskolā, kur «matemātika ir pavisam humāna, kaut arī nosaukta par matemātiku», D.Kriķim noder arī skolā, jo izpratne par tās pielietojumu dzīvē palīdz ieinteresēt arī skolēnus. Vai darbs saista Vaicāju, kā, strādājot skolā, izdevies saglabāt azartu un optimismu laikā, kad dzīve skolotājiem nemaz nav tik viegla. «Domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, vai darbs, ko tu dari, tevi vispār saista. Man ir izdevies strādāt kopā ar kolēģiem, kas ir diezgan lieli sava darba fanātiķi. Gandarījumu rada tas, ka esi saskarē ar skolēniem un redzi, ka kopīgi ar viņiem vari kaut ko paveikt un viņi ar to ir apmierināti,» stāsta skolotājs. «Viltīgi,» smaida Dainis Kriķis un šūpojoties gandrīz nokrīt no krēsla, kad vaicāju, kas ir tā virsvērtība, ko viņš var dot saviem skolēniem. «Kad sāku strādāt, man likās, ka par katru cenu jāparūpējas, lai skolēni varētu veiksmīgi tikt galā ar iestājeksāmeniem augstskolās. No tā es noteikti neesmu atteicies. Man joprojām šķiet, ka skolā ir jāiegūst izglītība, lai pēc tam varētu mācīties tālāk. Arī tad, ja tālāk nemācās neko, kas saistīts ar matemātiku, tā tomēr palīdz loģiskāk domāt, labāk argumentēt un labāk komentēt. Taču tagad saprotu, ka svarīgi mācēt šos jauniešus, pie kuriem es ienāku stundā, kaut cik izprast un izjust tajā viņu ikdienā. Un tad jau strādāt nav īpaši grūti.» Pašam viņam bijusi tikai viena audzināmā klase, kura, starp citu, vēl joprojām ar šo faktu lepojas. Kāpēc ne vairāk? «Jau toreiz paralēli sāku strādāt par direktora vietnieku mācību darbā, arī Rīgas komercskolā un līdzīgā darbā atskrēju atpakaļ uz šo skolu. Tāpēc vairāk šādas klases nav. Tas varbūt ir mīnuss,» atzīst D.Kriķis. Pirms kādiem 20 gadiem padrūmajā matemātikas kabinetā uz skolotāja galda puķu podā vienmēr ziedēja acālija. Tiesa, vēlāk bija sāpīgi vērot, kā tā lēnām novīta uz palodzes. Tagad skolotāja Kriķa kabinets ir pilns ar krāšņi ziedošiem istabas augiem. «Tagad jau var piemeklēt visādus spokus,» viņš saka, vaicāts, vai acālijas viņam patīk joprojām. «Skolēni vienmēr ir bijuši tik sakarīgi, ka tā arī neesmu spējis saņemties un no tās skolas aiziet,» atvadoties viņš pasmaida un it kā mazliet vainīgi piebilst.