MĀCĪTĀJA JAUNĀ SIEVA

Gara auto rinda stiepās arī mazajās sānieliņās. Iepretī baznīcas platajām durvīm gozējās melns un spīdīgs mersedess, rotāts baltām lentēm un puķu pušķiem. Turpat blakus daudz lielāks, bet bez rotājumiem stiepās sešu durvju limuzīns. Tikpat pilna kā mazās sānieliņas bija baznīca. Draudzes locekļi, lieli un mazi, svinīgi pacilāti bija ieņēmuši vietas gan baznīcas centrālajā zālē, gan balkonā blakus ansamblim un kamerorķestrim. Centrālajā ejā katras sola rindas galā dega pa baltai svecei. Vairāki desmiti svecīšu liesmiņu plīvoja arī uz baznīcas skatuves blakus lielajiem ziedu pušķiem. Lai arī noteiktais laiks strauji tuvojās un vajadzēja sākties ceremonijai, centrālās durvis uz zāli vēl bija ciet. Baznīca klusi zumēja kā bišu strops. Ļaudis satraukti žņaudzīja fotoaparātus un gaidīja brīdi, kad atvērsies centrālās durvis. Neviens nevēlējās nokavēt brīdi, par kuru draudzē runāja pēdējos mēnešus, - mācītājs precas! Simpātiskais un labsirdīgais Pēteris Sproģis (31) par sievu bija izvēlējies smaidīgo Martiņu (19), kura tikko kā bija beigusi vidusskolu, muzikālās kalpošanas vadītāja Māra Dravnieka meitu. JAUNAIS MĀCĪTĀJS IZVĒLĪGS Kāzu svinībās Rundāles pilī pēc laulībām baznīcā jaunajam pārim viesi rādīja pirms vairākiem gadiem uzņemtu fotogrāfiju. Priekšplānā dievvārdus saka Pēteris, un viņam aiz muguras slavēšanas ansamblī stāv mazā Marta: "Biju pavisam mazs skuķis, kad Pēteris ienāca baznīcā." Divdesmit divus gadus vecs, tikko kā atgriezies no teoloģijas studijām Filadelfijā ASV, Matejā Pēteris ienāca pirms deviņiem gadiem. Gatavs pārmaiņām, pilns entuziasma. Pēdējā vārdā pat ar mieru pāris gadus nakšņot kancelejā zem galda uz matrača, jo draudzei trūka līdzekļu dzīvokļu īrei. Kreklus Pēteris mazgāja un gludināja otra mācītāja Ainara Baštika dzīvoklī, kas atradās turpat baznīcā. Toreiz darbs viņam bija viss. Arī draudze bija ļoti atvērta un jauno puisi pieņēma kā savējo. Turpat blakus visu laiku bija arī tolaik tikai desmit gadu vecā Martiņa, viena no Dravnieku ģimenes astoņiem bērniem. Viņas vecāki Māris un Diāna aktīvi iesaistījās draudzes ikdienas darbos, īpaši muzikālās dzīves organizēšanā. Gadu vēlāk par Dravnieku ģimeni ierunājās visā Latvijā, jo Diāna kļuva par vienu no Misis Latvija 97 finālistēm. Žūrija neslēpa izbrīnu, kā tik trauslai, slaidai un elegantai sievietei var būt astoņi muzikāli izglītoti bērni. Lai arī pagājuši vairāki gadi, fundamentāli nekas nav mainījies. Abi vecāki joprojām aktīvi piedalās muzikālajā kalpošanā. Māris ir tikpat jauneklīgs un enerģisks. Diāna tikpat kopta un eleganta. Tikai bērni izauguši. Vecākajai Annai pāri divdesmit, Martai nesen palika deviņpadsmit. Zinātāji spriež - Marta izskatās kā mamma jaunībā. Slaida, tumšiem, bieziem matiem līdz viduklim, rāma, labsirdīga un vienmēr smaidīga, tādēļ visi viņu draudzīgi arī sauc - smaidīgā Martiņa. Vairākās nozīmēs izaudzis arī Pēteris. Kad Ainars Baštiks iesaistījās politikā, Pēteris oficiāli kļuva par Rīgas Mateja baptistu baznīcas draudzes pirmo mācītāju. Tā nav joka lieta, jo nepilnos desmit gados baznīca ieguvusi otro elpu. Mateju regulāri apmeklē ap 1000 cilvēku, svētdienās notiek trīs dievkalpojumi, un draudzes locekļi aktīvi darbojas vairākos virzienos. Vienīgais, par ko sievas visu laiku pusčukstus trina mēles, - Pēterim nebija draudzenes. Pamazām arī iesakņojās pirms pāris gadiem izskanējusī versija - jaunais mācītājs esot pārāk izvēlīgs. BILDINĀJUMS KĀ PĀRSTEIGUMS Šādus tādus mājienus par nepieciešamību meklēt sievu nācās uzklausīt arī Pēterim pašam. Jaunajam vīrietim brīžiem likās, ja gudro padomu teicēja nebūtu sieviete un viņš nebūtu mācītājs, "prasītos iešaut pa muti". Lai aizgaiņātu niknumu par svešajiem aizrādījumiem, kas skar tikai viņa privāto dzīvi, simpātiskais mācītājs reizēm ironizēja: "[Ar mani ir] līdzīgi kā ar Eiropas Savienību. Neviens nezina, kas tas ir, taču visiem ir viedoklis." Mācoties no rūgtās pieredzes, sākumā Marta ar Pēteri satikās kafejnīcās ārpus Rīgas. Vienkārši lai papļāpātu. Par ko tika runāts, viņi vairs neatceras, un tas jau arī nebija galvenais. Pēc pāris reizēm abi konstatēja, ka ir patīkami tā sēdēt kopā, runāt, un šī vēlme nebeidzās. Pērnā gada pavasarī, tā runājot, abi 100 km rādiusā no Rīgas apbraukāja kafejnīcas Siguldā, Bauskā, Ķekavā... Meklēt vientulību no svešām acīm viņi devās arī pēc tam, kad tuvākajiem cilvēkiem jau bija pavēstījuši par abpusējām simpātijām. Martas tēvam Pēteris uzrakstīja e-pasta vēstuli. Un saņēma atbalstu. Vēlāk atklājās, ka Martas ģimene bija nojautusi, ka gaisā kas briest, jo "mēs visi cieši dzīvojam. Trīsistabu dzīvoklī desmit cilvēki. Vēlāk vakaros nācu mājās, un tētis vaicāja - biji pie Ilzītes (tā man draudzene)? Es tikai atteicu jā. Beigās sanāca, ka nav gan Ilzīte, bet ir Pēteris." Pozitīvi reaģēja arī Pētera vecāki. Mamma Mairita novērtēja, ka Marta nāk no "labas ģimenes un zina, ka mācītāja darbs nav viegls un paņem daudz laika". Taču bija arī cilvēki, kas jautāja, ko tad viņš īsti meklējot tik jaunā meitenē. Par to bija prātojis arī Pēteris pats. Un izspriedis: "Ja man kāds pirms tam būtu teicis, ka draudzēšos ar 12 gadus jaunāku meiteni, es teiktu nē, to nedarīšu. (..) Bet nav jau tā, ka personība ir kaut kas, kas nofiksējas, kad cilvēkam ir 30 gadu." Tālāk viss jau notika vēja spārniem un bez izpušķošanas atgādina romantiskā kino scenāriju. Vasaras sākumā Marta uz trim mēnešiem devās uz kristīgo nometni ASV. Pēteris bija paņēmis divas nedēļas atvaļinājumu. Užavā pie vecākiem, ceļot šķūni, viņa prātā nobrieda plāns. Internetā sazinājies ar nometnes vadību, kurā atradās Marta, Pēteris nokārtoja, ka tur ieradīsies uz dažām dienām, un palūdza noorganizēt dažas brīvas dienas mīļotajai. Šeit pat Latvijā viņš iegādājās skaistu liliju pušķi, kas ir Martas mīļākie ziedi, un devās ceļā. Pēteris: "Pats vienmēr sludinu, ka mīlestība ir jūtas, taču pirmām kārtām tā ir izvēle." Savu izvēli viņš bija izdarījis. No sākuma Pēteris lidoja uz Čikāgu, lidostā brīnumainā kārtā viņam neatņēma ziedus, ko ASV ievest aizliegts. Čikāgā bijušais kursa biedrs Pēterim aizdeva mašīnu, un tad sekoja desmit stundu ilgs brauciens cauri vairākiem štatiem uz Ilinoisu, kur atradās Marta. "Bija jau ļoti vēls. Mums tikko bija beigusies Bībeles studija, kur vēl sēdēju kopā ar citām meitenēm. Pēkšņi atvērās durvis un ienāca... smaidīgs Pēteris ar lilijām. Noliecu galvu un teicu draudzenei - zinu, ka tev apnikuši mani stāsti par Pēteri, bet nu jau man laikam rādās." Tobrīd Marta vēl nezināja, ka šortu kabatā Pēterim ir saderināšanās gredzens ar trim maziem briljantiņiem. Par Pētera patiesajiem nodomiem viņa uzzināja dienu vēlāk Čikāgā, kas mācītājam šķiet viena no skaistākajām pilsētām pasaulē. Viņi aizbrauca uz ezerā iebūvēto molu un pacēlās gaisā ar panorāmas ratu virs Čikāgas, Pēteris Martai uzdāvināja gredzenu un lūdza kļūt par viņa sievu. Marta piekrita nedomājot. NEBAIDA MĀCĪTĀJA SIEVAS LOMA Kad centrālās baznīcas durvis atvērās, pūli pāršalca čuksti. Iedunējās ērģeles. Aiz mazajiem bērniņiem, kas kaisīja trauslus ziedus, jauno līgavu ieveda tēvs. Kuplā princeses kleitā, ziediņiem matu sprogās un baltu plīvuru - līgava izskatījās apburoša. Mazliet apmulsis baznīcas priekšā viņu sagaidīja Pēteris un divi mācītāji - Ainars Baštiks un Pētera krusttēvs no citas draudzes. Notiekošo iemūžināt metās vismaz pieci fotogrāfi. Viņu vidū arī sirma kundze zaļā mētelī ar rozā bereti galvā - kāda draudzes locekle, kas ar savu "ziepju trauku" vienmēr bildējot baznīcas notikumus. Neiztika arī bez aizkustinājuma asarām un kabatlakatiņu burzīšanas. Atšķirībā no tradicionālajām kāzām baznīcā nevēdīja ziedu smarža, jo jaunais pāris bija piekodinājis ziediem paredzēto naudu ziedot misijai Pakāpieni. Kopā sanāca prāva summa - ap 300 latu. Pēc stundu garas ceremonijas, kurā tika mīti gredzeni un doti solījumi būt kopā priekos un bēdās, no baznīcas prom devās jau mācītājs ar kundzi. Viņi ir laimīgs pāris un neslēpj, ka tā jūtas. Marta ik pa laikam piekārto Pētera matus vai saņem viņa plaukstu, Pēteris noglāsta sievas muguru. Pēteris: "Mūsu attiecības varēja turpināties, jo Marta manī ieraudzīja arī cilvēku, ne tikai mācītāju." Martu nebaida pienākumi, ko uzliek vārds "mācītāja sieva". Viņa apzinās, ka brīvdienās vīrs piederēs draudzei, arī darbdienās. Taču jaunajai sievietei tas nav nekas īpašs, jo kopš bērnības tieši tā dzīvojuši viņas vecāki. Daudz laika skumt nesanāks arī pašai, jo Marta plāno stāties Latvijas Mūzikas akadēmijā. Lai gan beigusi mūzikas skolā vijoles klasi, ar mūziku saistīt dzīvi viņa izvēlējās tikai pēdējā vidusskolas klasē. Jau kopš bērnības Marta plānoja apgūt zobārstes profesiju, jo padevās un patika ķīmija un matemātika. Kad 11.klasē viņa no 500 dalībniekiem ieguva pirmo vietu Unibankas rīkotajā reklāmu konkursā, parādījusies doma par dizaina studijām Latvijas Mākslas akadēmijā. Galu galā par mūziku izšķirties viņai palīdzēja mamma, sakot, ka ir "lietas, ko var iemācīties vēlāk, bet mūziku - tieši šajā vecumā". Patlaban Marta mācās dziedāt pie operdziedātājas Andželas Gobas. Pēc ceremonijas baznīcā mācītājs ar kundzi devās uz svinībām Rundāles pilī, kur pulcējās ap 200 aicināto viesu. Tā kā baptistiem nav pieņemts dejot, balle tika iesākta ar svinīgu polonēzi, kas arī bija vienīgā deja. Starp daudzajiem apsveikumiem un uzrunām (bez alkohola) Marta veltīja vīram pašas sacerētu mīlas dziesmu. Muzikālu dāvanu viņa saņēma arī no saviem vecākiem, kad mičošanas laikā Pēteris viņai noņēma plīvuru. "Cilvēki no tevis spriedīs par mani, bet no mums - par draudzi," pagriezies pret sievu, kādā brīdī ierunājas Pēteris. Marta tikai pamāj ar galvu. Viņa ir gatava būt mācītāja jaunā sieva.