Maigi zirnekļi kaut ko savā nodabā pesteļo

xxxx

Viņš nekad nespļāva, ne fiziski, ne kaut kā citādi un kur nu vēl kādam virsū.

Labi, saprotu, ko Juus sakaat. Bet ne jau Njurbulja deelj taa piemineeshana notiek - piemineeshana notiek taapeec, ka mees veel aizvien lasaam vinja dzejas un vinja atcereeshanaas sagaadaa mums prieku (nu tiem, kas atceras). Un tie staasti par un ap vinju ir taadi forshi un labas emocijas izraisoshi. Njurbulim, zilos duumos izkuupeejusham, tieshaam nospljauties par to. Nez vai tas slapjums, kas man shodien uzpileeja nebuus bijis Njurbulja spljaaviens? he he he

Es rosināju likt viņam mieru, ko gribētu sagaidīt arī es, kad būšu pārcēlies uz citu(varbūt labāku?) pasauli. Nedod Dievs, ka man rastos vēlēšanās, ka mani kāds piemin , tad gan es saprastu ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Aivaram tieši tāpat. Mēs reiz ar viņu par to runājām "bārā" pie Konventa sētas pretim Lombardam.. Tas bija tāds grausts, kur koridora galā , brīnumainā kārtā, bija saglabājies atejas pods(podu vēlāk kāds nospēra, palika tikai skalojamā kaste) ar skalojamo kasti, ko toreiz piekabināja augšā, lai tas veselīgais ūdenskritums būtu spēcīgāks. Tad nu tajā kastē, kas , bojājuma dēļ tecēja nepārtraukti glabājās glāze "graņjorka", nofenderēta no gāzētā ūdens automāta, jo tur parasti baudīja Trīskārtīgo, Bērzūdeni vai , ja laimējās dabūt Svežostj, par sešdesmit kapeikām pudelīte, un garšoja , pasvītroju garšoja tas pēc svaigā, skujām. Glāze tekošajā ūdenī lieliski atbrīvojās no iepriekšējās parfimerijas smakas. Nu lūk, toreiz Aivars teica, ka viņam nospļauties, ko par viņu runā un runās. Starp citu man arī. Tāpēc man šķiet, ka nav vērts.

kursh tad saka, ka sevishkjaaku - vinja dzimshanas dienu atceras un vinju ar labu vaardu piemin. Vai tad Juus Senais kungs aiziedams uz kaada Jubilejumu klaigaasiet - Redz, man un citiem Kazas draugiem arii ir jubilejs kaut kad shogad, sveiciet mani tagad arii un nesiet man daavanas. Protams Njurbuli vinja 'Kazas' gados es nezinaaju, par taadu Angli utt. neko dzirdeejusi pat neesmu, bet es vinju pazinu jau kaa vecu onku pati buudama veel tikai tiinja gados. Tas jau vinju nepadara mazaak par Njurbuli, ka vinjsh bija vecs. Tad pastaasti kaut ko forshu par Njurbuli no tiem Kazas laikiem - ar prieku paklausiishos un nez vai Njurbuls par to apvainosies, ka par vinju staastus staasta.

Tā nu nepavisam nav. Tad kad mēs klaiņojām pa Vecrīgas svarīgām vietām, mēs nemaz tik seni nebijām. Man vienīgi nepatīk un šim arī, ka nu kādu pataisa par kaut ko sevišķāku par citiem.

vai tad Njurbulim vispaar kaut kas nepatika? ja nu vieniigi kaut kas maaksliigs un uzspeeleets. vinjsh ar jaunajiem tikpat labi maaceeja paseedeet kaa ar tiem senajiem. Tev tikai vinju gribas visu sev patureet, egoistiskais Senais. bet Njurbulis redz nevienam nepieder. BAAA

tur jau taa lieta, ka Njurbulis necentaas buut tiikams. Par to mees vinju miilam, ka vinjsh bija tieshi taads kaa bija un nekad nekad nemakshkjereeja komplimentus.

Ņurbulis pats sevi dēvēja kā īstens spāņu grands: Oparts Poparts Gokarts Bonaparts Neibarts.

vispār Ņurbulis pats sevi uzskatīja nevis par cilvēku - dzejoli, bet vismaz par Eposu:)

Bravo, Egil Zirni! jūsu raksti sestdienā man kā labs konjaks!

Bija okei pie Oikas, Herr Žiguļevič!

Par jūsu salkanajām muļķībām visvairāk izņirgātos pats Ņurbulis. Jo viņš staigāja otrādi - ar kājām pa debesīm, bet uzslavas turēja par lamuvārdiem. Jūs nespējat savā īsprātiņā aptvert, kas ir Ņurbulis, jo viņš nevaid miris, bet ir itin visur laikā un telpā - tālab jau izkaisījies Rožu laukumā. Ņurbulis ir dzīvs pekstiņš un trimpelēšana ir viņa substances sinonīms. Smieklīgas ir tagadējo miroņu, kas tēlo dzīvos, pūliņi saķemmēt, piegludināt, nolakot Ņurbuļa tēlu - lūk, tieši tādi centieni ir visklajākā necieņas izpausme! Jūs rakstāt "Dzīves laikā rūgtais kauss ir iztukšots". Kādas muļķības - Ņurbulis nekad nav bijis traģiska personība! Gluži pretēji - viņš sevī iemiesoja, prieku bezbēdu jautrību, drastiskumu, ņirgāšanos par esošajām "pamatvērtībām". Ņurbulis nāk no antīkās mitoloģijas - viņš varētu pozēt Rubensam, kas gleznojis apreibušos bārdainos āžkājus - satīrus un silēnus. Tie tīrrocīši, kas Māra Čaklā vārdiem sakot, par ideālu kardiogrammu iedomājas taisnu līniju, var pilnsašutumā brēkt par Ņurbuļsivēntību pieminēšanu, bet, ticiet man, bez tām nebūtu arī šā unikuma, ko saucam par Ņurbuli. E.Zirņa raksts visumā atbilst ņurbuļgaram, piešūt tam "ārkārtīgu necilvēcību" var tikai tas, kam nav ne mazākās jēgas par īsteno ņurbulismu un izgājušgadsimta pekstiņreālijām. P.S. Arīdzan es nebiju Ņurbuļjubilejā, kas norisa Oikas miteklī, jo sen mitinos tālajā svešatnē. Bet ja tajā jubileumā "veidojās pavisam citāds dzejnieka tēls", kā jūs minat, tad neko zaudējis netiku. Vienīgais zaudētājs varētu būt pats Ņurbulis - tāds tīri nomazgāts, ar apcirptu bārdu, varbūt pat šlipsi un baltiem spārniņiem. Tfū!...

Par mirušiem parasti saka to labāko vai neko. Šis raksts bija ārkārtīgi necilvēcīgs pret dzejnieka tuviniekiem, Neibarta dzejas cienītājiem. Dzīves laikā rūgtais kauss ir iztukšots, varbūt dzejnieka jubilejas reizē var parunāt par kaut ko citu. Starp citu, Zirņa kungs nepiedalījās ārkārtīgi jaukajā jubilejas pasākumā O. Vācieša muzejā. Tur draugu, dzejas cienītāju atmiņās veidojās pavisam citāds dzejnieka tēls - asprātīgs, savdabīgs, savā ziņā ķecerīgs un ļoti talantīgs.

Nekāda draudzība nav bijusi, bet būt kompānijās un saietos ir gan. Un teikšu - iespaids ļoti netīkams. Varētu jau turēt to pie sevis (aut nihil, aut bene), ja vien rakstā priekšplānā - un kā nopelns, ieguvums vai gandrīz varoņdarbs - netiktu interpretēta permanentā šmiga (kas, protams, permanenta varēja būt tikai uz āru, kad pasaule redz un apbrīno - tas jau arī minēts...). Ne pirmais, ne pēdējais, kas reizēm staigāja ļaudīs ar slapju bikšpriekšu, un ne jau par to viņu pieminam. Bet par brīnišķīgajiem garadarbiem, neparedzami košo un krāsaino izteikšanos, dzejiskas dvēseles piespiestu dzīvošanu `dubļos un tvaikos`.