Mana skola - Čiekurkalna tirgus

Gribēju ar savām šuvējām, ar saviem modeļiem iedzert šampanieti.» Šeila piedalījās jau pagājušajā festivālā, bet šoreiz viņa uzdrošinājās pārsteigt. «Tādus uztraukumus vēl nebiju piedzīvojusi. Tas ir tāpat kā uzrakstīt slepenu mīlestības vēstuli un ielikt rakstāmgalda atvilknē. Otrā rītā to ir izvilkuši kolēģi un skaļi lasa. Tāda pat sajūta ir, kad rādi tērpu lielai auditorijai. Visi skatās, komentē, kritizē.» Šeilas tērpus uznācienā Varbūt tā demonstrēja brālēns Emīls, viņas meita Anna, kolēģes dēls Mārcītis, šuvēja un kliente. Neprofesionāli modeļi. Pati Šeila to nosauc par baigo pašdarbību. Mēģinājuma laikā viņa visam gribējusi atmest ar roku, jo uz Operas skatuves modeļi pazuda. «Manu mazulīti ar palielināmo stiklu nevarēja ieraudzīt. Kājas ļima, tērpi pinās. Es raudāju. Domāju - cauri, kur es lienu. Visiem citiem tērpus demonstrē profesionāli modeļi.» Taču tā tomēr nebūs Šeila, kas viegli atkāpsies. Viņa saprata, ka izgāzties nevar. Šeila izmērīja skatuvi, dzenāja Emīlu sešas stundas pa mazo darbnīciņu. Tagad viņa saka, ka laikam varētu būt režisore kādā mazā teātrītī. «Sēdēju pirmajā rindā un lūdzu Dievu, lai Emīls neapgāžas, uzkāpjot uz tērpa, lai mans bērniņš nesāk skaļi raudāt.» Konkurss beidzies, jāstrādā Savu šuvējas un modes dizaineres karjeru Šeila smejot salīdzina ar seriālu Vienkārši Marija. «Ir cilvēki, kam patīk rēķināt, kam patīk sportot. Man mammīte bija uzdāvinājusi reprodukciju albumus, un es tos šķirstīju. Bildītēs saulrieti, koki, aitiņas. Viss tik krāsains un jauks, es raudāju, cik tas bija skaisti. Bet, vecajos labajos laikos ieejot audumu veikalos, viss apkārt - melns, pelēks. Atceros, ka vienreiz ar mammīti iegājām veikalā, kur deva drēbi šausmīgi košā krāsā. Izstāvējām garu rindu un nopirkām. Nesen izvilku to drēbi un konstatēju, ka tā krāsa ir duļķaini zaļa,» stāsta Šeila. «Man ļoti patika zīmēt. Vēlāk jau pati sev šuvu, sacūkājot mammai dārgas mantas. Mana skola ir Čiekurkalna tirgus. Ar brāli šuvām, lipinājām klāt firmas zīmes. Tā bija kolosālākā prakse.» Par to, ka vajadzētu iegūt labu izglītību, Šeila piedomā. Viņa sāk skaitīt, ka akadēmijas pieci gadi prasīs gan naudu, gan laiku. «Man jāsaņem spēki.» Kopš pagājušā gada ir Šeilas brīnišķīgo tērpu darbnīca, un tai šobrīd tiek veltīti visi spēki. Kas ir viņas klienti? «Tās ir dāmas līdz piecdesmit gadiem, kurām ir darbs, vajag labi izskatīties. Nāk meitenītes, kas ir iemīlējušās, un viņām tūlīt un uzreiz kaut ko vajag uzšūt. Nāk sešpadsmitgadīgie, kurus mammas galīgi nesaprot un neviens veikals nevar neko pa prātam piedāvāt. Viņas nāk un saka - čau, Šeila!» Kur radies tik neparasts vārds? «Mammucīte bija salasījusies grāmatiņas. Man patīk. Tikai tagad šņabja veikals ir nosaukts manā vārdā.» Trakule no TV spēlēm Taču Šeilu atceras ne tikai pēc vārda. Viņa sevi spilgti parādījusi televīzijā, reiz piedaloties Pirmajā prognozē un Laimes spēlē. «Man patika. Tikai reizēm aizmirstu, ka man labi jāuzvedas. Cerēju, ka montējot izgriezīs, bet viss tika atstāts.» Kāpēc Laimes spēle? To esot izdomājusi Šeilas meita. Viņa cerēja, ka tad, kad vinnēs, varēs ceļot kopā ar mammu. Un privātā dzīve? «Bija.» Tagad? «Nava. Varu darīt to, kas pašai patīk, bet skumji.» Pie priecīgākas tēmas atgriežoties, turpinām sarunu par tērpiem. Šeilai ir savs viedoklis: «Tie, kas mazliet šuj, tiem arī ir laiks un patikšana sev darināt apģērbu. Tie, kas šuj citiem, tie vienmēr ir nabadzīgāk apģērbti. Es tagad ne pati sev šuju, ne arī dzīvoju sev. Pirmais gads biznesā nav viegls, un man jāapgūst grāmatvedība. Kad pamostos, man kvītis acu priekšā rādās. Vajadzētu vēl šuvējas, vajadzētu paplašināties.» Uztaisīt modes skati? To viņa vēl nevarot atļauties. Šeila uzskata, ka tādam pasākumam ir vajadzīgs sponsors. Kādu kleitu viņa pati sev vēlētos? Izrādās, ka Šeilas acu priekšā ne tikai kvītis rādās, bet arī kleitas. «Pirmais - kostīms fuksiju krāsā, buklē ar mirdzumiem. Tam klāt puķainas kurpes. Cepure! Ar strausu spalvām. Tās plīvo. Un nagi - rozā! Tagad man tādi nolupuši, nav laika, jo diegi jāknibina ārā... Eju, un visi uz mani skatās. Daži droši vien dusmojas. Ir tādi, kas smejas. Otrs... Tā ir meitene ar basām kājām, kas, piemēram, apceļo Latviju. Vajag raupju audumu. Tērpam jābūt ar «šķirbiņu», lai redz nosauļoto ādu. Tā ir brīvība. Mati plīvo.»