Maniaks - kas viņš ir?

Tiesa gan, maniaku apzīmēšanai viņi lieto citu nosaukumu - sērijveida slepkavas. Sērijveida slepkavu noziegumu izpēti veic psihologi FIB Uzvedības zinātnes nodaļā. Analizējot noziedznieku raksturu, metodes un motivāciju, viņi nonākuši pie vairākiem secinājumiem. Tomēr FIB nav izdevies izstrādāt teoriju, pēc kuras vadoties sērijveida slepkavas varētu identificēt, pirms viņi izdarījuši noziegumu. Skarbie secinājumi Sērijveida slepkavu pētītājiem ir vēl citi svarīgi secinājumi. Maniaku regulārie uzbrukumi visbiežāk ir seksuāli noziegumi, kuru upuri noziedzniekam ir nepazīstami. Starp slepkavībām iespējams miera periods, kas dažkārt var ilgt gadiem. Sērijveida slepkavām pieņemams ir kanibālisms, nekrofilija un trofeju - upuru ķermeņu daļu - glabāšana. Sērijveida slepkavības raksturo vēl kas - trūkst saprātīga nozieguma izskaidrojuma un motivācijas. Tas izmeklētājus dzen izmisumā, jo jebkurai parastai slepkavībai ir iemesls - atriebība, naudaskāre vai vēl kas cits. Noziedznieki kategorijās Eksperti sērijveida slepkavas dala grupās. Amerikāņi Ronalds Holmss un Džeimss Burgers grāmatā Sērijveida slepkavības dala tos četrās kategorijās. Pirmā - tēlainie slepkavas, kas izdara noziegumu, pildot viņu pašu saklausītu balsu norādījumus. Šie acīm redzami ir psihiski nestabili cilvēki. Otrā kategorija - misijas veicēji. Tiem šķiet, ka sabiedrība ir jāatbrīvo no kādas cilvēku grupas, piemēram, prostitūtām. Trešā kategorija - hedonisti. Tie izdara noziegumus, meklējot piedzīvojumus. Ceturtā kategorija - kontroles meklētāji. Tiem patīk, ka kāds viņiem pakļaujas, patīk izjust varu pār upuri. Kas rada slepkavu? Nežēlību iemācās bērnībā, uzskata Roberts Reslers, grāmatas Seksuālā vardarbība autors. Sērijveida slepkavas nāk no dažādiem sabiedrības slāņiem un ģeogrāfiskām vietām, taču viņus vieno viens fakts - viņu ģimenes bijušas nelaimīgas. Gandrīz visi sērijveida slepkavas vēlāk atzinuši, ka kāds bērnībā viņus ir fiziski sodījis un pazemojis. Turklāt viņiem bijusi sajūta, ka sods ir nepelnīts. FIB pētījums liecina, ka 70% sērijveida slepkavu ģimenēs kāds bijis alkoholiķis, vairāk nekā pusei - kādam no vecākiem bijušas psihiskas kaites, 50% - bērnībā cietuši no seksuālas vardarbības. Pašam ciešot no vardarbības, bērnam rodas izjūta, ka ar vardarbību var kontrolēt citu cilvēku. Iespējams, viņš vispirms iesper sunim. Redzot dzīvnieku ciešam, bērnam rodas vēl spēcīgāka vēlēšanās to kontrolēt. Suns tiek sists biežāk, varbūt pat nogalināts. Bērnam augot, plašāka kļūst viņa fantāzija, kurā ar laiku var rasties ideja nogalināt cilvēku. Sērijveida slepkavu darbībā fantāzijai ir liela loma, jo viņš pirms nozieguma izdarīšanas apsver, kā to izdarīt. Ar laiku domas kļūst arvien nežēlīgākas. Pēc vienas slepkavības nāk citas, tās notiek arvien biežāk. Tajā brīdī viņu neapturēs nekādi iekšējie spēki. Sarežģītā izmeklēšana Izmeklētāji atzīst, ka maniaku noziegumus atklāt ir visgrūtāk. «Viņi ir uzmanīgi, pietiekami gudri, lai ilgstoši vazātu policiju aiz deguna,» stāsta kriminologs Džemiss Fokss. Atklāt noziegumus, kad slepkavībām trūkst racionāla izskaidrojuma, ir murgs, - tā to raksturo kāds amerikāņu detektīvs. Tāpēc visai bieži sērijveida slepkavību meklēšanā tiesībsargājošās iestādes lūdz sabiedrības atbalstu. Lai cik tas būtu nepatīkami, cilvēkiem tiek ziņots par šausminošajiem noziegumiem, aicinot atsaukties, ja kādu līdzcilvēku uzvedībā mana kaut ko neparastu. «Ir jāizdara spiediens uz slepkavu. Viņa portrets jāizlīmē pēc iespējas dažādākās vietās. Par viņu jāstāsta tik ilgi, kamēr pat alās dzīvojošie cilvēki uzzina, kas viņš ir. Un tad, iespējams, slepkavam vairs nebūs, kur slēpties,» uzskata amerikāņu policists no Sakramento Rejs Biondi. Kā pēdējo veiksmīgāko noziedznieka meklēšanu viņš nosauc modes dizainera Versačes slepkavas medības. Pēc piektās un publicitāti visvairāk ieguvušās slepkavības noziedznieku pirmais pamanīja kāds mājkalpotājs, kurš par to ziņoja policijai. «Es visvairāk kritizēju izmeklēšanas, kad policija sāk kaut ko slēpt. Labākā stratēģija - darīt zināmu sabiedrībai pēc iespējas plašāku informāciju. Ir taču labāk, ja no iespējamā noziedznieka uzmanās trīs miljoni cilvēku, nevis ja viņu meklē ducis policistu,» saka R.Biondi.