Mazā Rīga

Šīs mājas saimnieka dēls apprecēja latvieti, un viņa gaida bērnu. Redzi, tajā traktorā, kas brauc mums pretim, arī ir latvietis, - norādīdams gandrīz vai uz ikvienu māju ceļa malā, mani Rašā ieved īrs Džons. Tas gan nav viņa īstais vārds. Pēc vairākkārtēja lūguma apsolīju to nomainīt. "Citādi man atkal zvanīs cilvēki no Latvijas ar lūgumu atrast darbu, taču es ar to vairs nenodarbojos," skaidro Džons. Viņam pirms pāris gadiem piederēja firma, kas Rašas un tās apkaimes pilsētiņu fermeriem palīdzēja atrast strādniekus no Latvijas. Tādēļ viņš arī ir tik informēts, kurā mājā kas dzīvo. "Godīgs, iejūtīgs, nekad nepiekrāps," - tā Džonu raksturo vairāki savstarpēji nepazīstami latvieši un piebilst, ka tādi cilvēki sastopami ļoti reti. "Pēdējā laikā paši latvieši visbiežāk izrādās cūkas, jo iegāž savējos. Apsola, ka šeit būs darbs, paņem lielu naudu un pēc tam pazūd. Pirms pāris gadiem, kad šeit bijām mazāk, savējie vairāk atbalstīja cits citu," lai izceltu Džona godīgumu, stāsta viņa bijušais klients Normunds. "Ja aģentam ir mīksta sirds, šo darbu labāk nedarīt. Cilvēki vienmēr būs ar kaut ko neapmierināti, un, ja tu visu laiku skrien un par viņu uztraucies, tad tikai patērē savus nervus, laiku un naudu," cita Džona kliente Inese skaidro, kādēļ beidzās viņa bizness. Šo stāstu sāku ar Džonu, jo valda uzskats, ka tieši viņa dēļ Rašā lielākā daļa viesstrādnieku ir latvieši. Džons tam nepiekrīt. Viņš skaidro, ka vietējā reģionā tiek saražota lielākā daļa Īrijas dārzeņu produkcijas pašu patēriņam un eksportam. Tā kā šiem darbiem grūti atrast strādniekus no īru vidus, jo jāstrādā sliktos laika apstākļos un arī atalgojums ir salīdzinoši neliels, nekas cits neatliek kā raudzīties ārpus savas valsts robežām. Vietējais policists Džo Kerolens uzskata, ka pilsētā ir ap 1500 iebraucēju. Visvairāk latviešu, pēc tam lietuvieši un poļi. "Viņa arī ir latviete," turpinot ceļu pa Rašu, Džons norāda uz ceļmalā stāvošo sievieti ar tīkliņiem rokās. "Viņa strādā lielveikalā." VECMĀMIŅAS "Iesnas mums ir parasta parādība. Visu laiku taču strādājam caurvējā, tādēļ silti jāsaģērbjas," stāsta Ilga (50), ar kuru mani iepazīstina Džons. Viņa apmulsusi tur rokās safasētu burkānu maisiņu. Jau trīsarpus gadu Ilga dārzeņu fermā Weldon Brothers stāv pie slīdošās lentes un fasē dārzeņus. Vēl pirms tam viņa pusotru gadu izturējusi sēņu fermā. Pēc profesijas Ilga ir inženiere melioratore. Par Īrijā nopelnīto naudu Rīgas rajonā izremontēts dzīvoklis, tagad dēls ceļot māju. Jūnijā un jūlijā viņa padzīvojusi Latvijā, kur tikusies nu jau ar gadu veco mazdēliņu. Atgriežoties Īrijā, viņa līdzi paņēmusi Olgu (50), mazdēliņa otru vecmāmiņu. Abu sieviešu motivācija ir līdzīga - mūsu vecumā darbu Latvijā nevar dabūt. "Šeit ir ļoti dažādi cilvēki. Daudzi ar labu izglītību, taču bez valodas zināšanām, tādēļ jāsāk te," skaidro Džons. Viņš atceras kādu inteliģentu pavecāku pāri, kas gadu cītīgi strādājuši, nopelnījuši 19 tūkstošus latu, par ko Latvijā nopirkuši māju. Šādi cilvēki gan ir mazākumā, jo ar vienu gadu parasti nepietiek. "Zini, kā ir ar to domu braukt prom - cilvēki sakrāj naudu, pasaka, ka nekad vairs šurp nebrauks, jo Īrija ir riebīga valsts. Viņi aizbrauc uz Latviju, nopērk dzīvokli un pēc trim mēnešiem ir tajā pašā peļķē, kur bija. Naudas vairs nav, bet dzīvoklim vajadzīgas mēbeles. Drīz vien viņi ir atpakaļ," skaidro jau pieminētā Inese no Rašas kaimiņpilsētas Skerijas. Ar 32 gadu veco sievieti un viņas vīru Hari (28) Džons mani iepazīstina kā ar cilvēkiem, kas šeit jau nodzīvojuši pietiekami ilgi, ir atklāti un no lielākās daļas tautiešu atšķiras ar to, ka pašiem ir savs bizness. Abi ir ļoti interesants pāris. Brūni nosauļojusies Inese apspīlētos džinsos un ar pliku vēderu ir enerģiska un patīkami tieša. Tikpat atklāts ir labsirdīgais Haris, no kura strāvo pašapziņa. Var just, ka viņam patīk būt savas celtniecības firmas priekšniekam. Viņš cenšas būt ļoti lietišķs, taču cauri spraucas puicisks bērnišķīgums, uz ko norāda apģērbs - tumši zils celtnieka kombinezons, rūtaina īru naģene un masīva baltā zelta ķēde ap kaklu un rokas delmu. Inese Īrijā ir jau piecus gadus. Pirms tam nostrādājusi divus gadus Anglijā tomātu fabrikā. "Darba apstākļi, godīgi sakot, tur bija šausmīgi," viņa stāsta. Jāstrādā bijis septiņas dienas nedēļā. Darba līgumā ierakstītais punkts liedzis strādāt virsstundas pie cita saimnieka. Arī dzīvesvietu varēja īrēt tikai no sava priekšnieka. Alga - knapi virs 100 latiem nedēļā. Inese atceras: "Kad atbraucu šeit, domāju, ka Īrija ir daļa no Anglijas. Rašā bija labi ja 10-15 latviešu. Par Latviju neviens nezināja, varēja iestāstīt, ka tā ir sala pie Sicīlijas." Ineses pirmais darbs Īrijā bija puķu veikalā, kur viņa pamazām iemācījusies valodu. Pēc tam viņa strādājusi augļu bāzē, tad vairumtirdzniecības bāzē, kas tirgo medicīnas instrumentus, līdz pirms diviem gadiem iepazinusies ar Hari. Pērn decembrī Viklovas kalnos "prom no Dublinas putekļiem" viņi apprecējās, un drīz vien pasaulē ieradies dēliņš, kam nu jau ir deviņi mēneši. Tagad Inese strādā ģimenes firmā par grāmatvedi. Savukārt Haris pirms pieciem gadiem ieradās "apskatīties, kā te ir". Viesnīcā, kurā viņš apmetās, saimnieks piedāvāja nokrāsot sienu. Tā "pamazām iepazinos ar klientiem", un drīz tika dibināta celtniecības firma, kurā pašlaik strādā 19 cilvēki: 15 latvieši un četri īri. Haris lepni izmet, ka viņam joprojām Latvijā ir sava galdniecība un to visu viņš sasniedzis ar nepabeigtu pamatskolas izglītību. Haris atklāj: "Mācības pametu 14 gadu vecumā, kad uztaisīju savu pirmo biznesu." Latviešu ģimenē dzīvo arī Ineses 14 gadu vecā meita Madara, kura šoruden jau otro gadu mācīsies Īrijas koledžā. Inese stāsta, ka "meita ir apmierināta. Atradusi daudz draugu un angliski runā labāk par mani." KĀ MĀJĀS Biznesa sākumu pirms četriem gadiem Haris atceras kā "traģikomisku, jo neviens mūs lāgā negribēja ņemt". Pagājis pāris gadu, kamēr konservatīvie īri sāka uzticēt iebraucēju vadītajai firmai savu privātmāju celtniecību. Tagad situācija ir pretēja - klienti stāv rindā. Haris atzīst: "Mēs izceļamies ar arhitektonisko piedāvājumu. Īri arī vēlas, lai būtu pēc iespējas vairāk guļamistabu, ko pēc tam uzrakstīt uz pārdošanas dēļa, ja būs tāda nepieciešamība." Hara firmas celtas privātmājas cena ir, sākot no 600 tūkstošiem eiro. Tikai nedaudz mazāk - no 200 līdz 400 tūkstošiem eiro - Īrijā maksā puse dvīņu mājas, tādēļ savus īpašumus īri iegādājas uz kredīta. Taču iebraucējiem iegūt kredītu ir gandrīz neiespējami, jo pirmā iemaksa mājas iegādei ir vismaz 20-40 tūkstoši eiro. Nepieciešama arī ķīla, jo, "kamēr tev nekas nepieder, viņi baidās, ka paņemsi aizņēmumu un pēc tam pazudīsi", stāsta Inese. Arī viņi dzīvo īrētā dvīņu mājā, taču abas ģimenes mašīnas nopirkuši, samaksājot skaidrā naudā. Pirmdienas pēcpusdienā ģimenes mājā valda liela kņada. Pie Madaras ir atnākusi draudzene no skolas. Ineses meita ir ģērbusies topiņā ar atkailinātu muguru. Viņa ir pašpārliecināta, un nav ne mazāko šaubu, - līdere vienaudžu vidū. Mazo Kristoferu nēsā auklīte - aptuveni 45 gadus veca sieviete no Latvijas. Pamazām pēc darba arvien vairāk sarodas arī firmas strādnieku. Kamēr ar Inesi ēdam saldējumu un piedzeram īru stilā pagatavotu melno tēju ar pienu, vīrieši klusi čubinās ap ledusskapi. No rokas rokā ceļo viskija pudele. Katram tiek pa mēriņam. Vīru sejas kļūst arvien sārtākas, mēles raisās. Var noprast, ka šāda iebraukšana pēc darba bosa mājās ir ierasta. Jūtos ļoti labi, kā pie savējiem. Viens no strādniekiem ir Ineses tēvs Ģirts. Viņš atbraucis vasaras sezonā pie znota piepelnīties. Viņa profesija - mūzikas skolotājs. Tāpat kā Haris, Ģirts kategoriski atsakās fotografēties, taču piekodina: "Noteikti uzrakstiet, ka šeit es nedēļā nopelnu tik, cik Latvijā mēnesī, raujoties trīs darbos." Viņa balsī var just sarūgtinājumu. Rēķinu: saviem strādniekiem Haris maksājot minimums 70 eiro dienā. Ja nedēļā strādā sešas dienas, tie ir 420 eiro jeb vidēji 260 latu. Mēnesī vairāk nekā 1000 latu. STARTA ŠĀVIENS PĒC 1.MAIJA "Pēc 1.maija ļoti daudz lietuviešu nāca uz būvobjektiem prasīt darbu. Viņi bija gatavi strādāt par 40 eiro dienā," Haris stāsta par lielo darba meklētāju pieplūdumu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Inese piebalso: "Tā vien likās, ka mašīnas stāvējušas uz robežas un gaidījušas pusnakti kā starta šāvienu. Nākamajā dienā Skerijā vien redzēju kādas sešas vai septiņas jaunas latviešu mašīnas." Iepriekšējās dienās īri man ir dedzīgi apgalvojuši, ka nav atšķirības starp īru un latviešu strādniekiem, jautāju Hara viedokli. Viņš sāk smieties: "O, un kā vēl atšķiras! Īri vēlas daudz nopelnīt un strādāt mazāk stundu. Latvietis grib daudz nopelnīt un ir gatavs daudz strādāt. Lai gan tie latvieši, kuri šeit ir jau kādus trīs gadus, kļuvuši diezgan pasīvi." Pēc pēdējā teikuma viņš smejas vēl skaļāk. Džons par šo apgalvojumu neticīgi groza galvu, taču norāda uz kādu citu būtisku aspektu: lielā iebraucēju skaita dēļ īru fermeri ir izlepuši. Viņš atstāsta gadījumu no paša pieredzes, kad "pirms pieciem gadiem kāds saimnieks man lūdza atrast desmit strādniekus. Ar vietējiem bija problēmas, jo cilvēki dzēra, kavēja darbu. Es viņam sagādāju latviešus. Pēc divām nedēļām zvanu, saimnieks ļoti priecīgs - pirmo reizi redzot, ka cilvēki tā strādājot. Taču paiet laiciņš, un viņš atlaiž no darba latviešu meiteni. Prasu - kas par lietu? Izrādās, viņa dienā salasa kastīti sēņu mazāk. Tagad īri labāk ņem darbā taizemietes, jo tās pacietīgi strādā un neaizstāv savas tiesības." Pēdējais piemērs gan nenozīmē, ka Īrijas durvis ir plaši atvērtas melnādainiem cilvēkiem un aziātiem. Tieši pretēji. Konservatīvo īru izstrādātā imigrantu politika ir labvēlīga ES jauno dalībvalstu pilsoņiem. Taču labāku dzīvi grib visi. Haris un Inese stāsta par kādu pirms gada avīzē lasītu notikumu, kad ar viena ķīnieša pasi valstī iebraukuši 50 cilvēki. Shēma bijusi šāda: viens cilvēks nokārto visus nepieciešamos dokumentus, šķērso valsts robežu un dabū pasē zīmogu, ka drīkst šeit strādāt. Pēc tam pasi pa pastu nosūta nākamajam, jo eiropiešiem visi ķīnieši liekas līdzīgi. Pēc šī gadījuma uz robežas šīs tautības cilvēkus fotografē, lai ar datora palīdzību noteiktu personas identitāti. Nereti aziāti tiek vainoti arī cenu dempingā. Inese atceras, ka "agrāk pa Rašu staigāja divas ķīnietes bez angļu valodas zināšanām ar kaklā pakārtu plāksnīti - strādāšu par divām mārciņām stundā (aptuveni divi lati - aut. piez.). Likums paredz, ka nedrīkst maksāt mazāk par septiņarpus eiro stundā. Ja kāds saimnieks šo likumu pārkāpj, sods ir milzīgs." BEZ VODKAS NEIZTIKT"Latvija ir līdzīga Krētai," - tā uzskata viens no četriem Rašas policistiem Džo Kerolens (28). Ieraugot manā sejā izbrīnu, viņš nomurmina: "Nu, kaut kas uz to pusi taču ir?" Džo ir liela auguma, ar krietnu vēderiņu pāri bikšu malai un nedaudz vientiesīgu sejas izteiksmi. Pilsētā viņš strādā tikai mēnesi, viņa priekšgājējs Bobs ir devies pensijā. "Žēl, ka Bobs nepiekrita sarunai. Viņš daudziem latviešiem ir palīdzējis nokārtot dokumentus un vairākas reizes bijis arī Latvijā," nopūšas Džons, kurš man palīdzēja sarunāt interviju ar policistu. Neko īpaši jaunu no Džo gan uzzināt neizdodas. Viņš vēl nav paspējis iepazīties ar kādu latvieti un uzskata, ka mūsu tautieši smagi strādā, bet nedēļas nogalēs atpūšas. Tā kā alus krogos ir dārgs, priecāšanās parasti notiek mājās, kur, it sevišķi vīrieši, talkā ņem ko stiprāku. "Ir arī vodka," piekrīt Džo. Visbiežāk latvieši iekuļas nepatikšanās, ja īrētajās telpās uzvedas pārāk skaļi, brauc dzērumā vai arī ar neapdrošinātu automašīnu. "Lai apdrošinātu mašīnu, šeit jāmaksā slima cena," nedaudz dusmīgi nosaka Haris. Viņa hondas gada obligātā apdrošināšana izmaksājusi 3200 eiro, Ineses Reno Laguna - 2400 eiro. Vērā tiek ņemti vairāki aspekti: vadītāja vecums, braukšanas stāžs, dzimums, auto modelis. Turklāt ar mašīnu var braukt tikai viens cilvēks, uz kura vārda auto apdrošināts. To, ka tas nav tikai stereotips, pārliecinos pati īsajā pārbraucienā Hara hondā līdz stacijai. Ar kaislīgu aizrautību Haris spēcīgi uzdod gāzi un tikpat strauji arī bremzē asos līkumos. Spidometrs rāda, ka divreiz pārkāpts atļautais braukšanas ātrums. Harim acis mirdz:"Dažreiz sarīkojam kādu dragreisiņu.""Advokāts man izmaksāja 500, tiesa piesprieda 250," stāsta viens no Hara strādniekiem Mareks ar iesauku Matriks, kurš sodīts par ātruma pārsniegšanu. "Rašā katru ceturtdienu notiek publiskās tiesas sēdes, tajās izskata visus pārkāpumus," stāsta lecīgais puisis, kurš ļoti vēlas, lai viņu nofotografē. Matriks ir informēts par vietējām izklaidēm un zina pastāstīt, ka kaimiņu pilsētā Luskā ir krievu diskoklubs Stage, kur iebraucēji regulāri sakaujas savā starpā. Tur var nopirkt arī zāli un extasy tabletes. "Arī skolā pie mums slepus pīpē hašišu," sarunā iesaistās pusaudze Madara. Tādus smagus noziegumus kā slepkavības vai laupīšanas iebraucēji izdara reti. Visbiežāk savā starpā sakaujas un viens otru nogalina lietuvieši. Inese domā, tas tādēļ, ka lietuvieši uz Īriju velk līdzi pēc iespējas vairāk savējo. Arī ikdienā latvieši neturas kopā. Katram ir sava šaura draugu kopa, ar ko pavadīt brīvdienas. Inese un Haris dodas uz kino vai ar ģimenes draugiem rīko pikniku. Citi samet naudu benzīnam un brauc uz okeānu vai kalniem. Inese stāsta par kādu sievieti ap gadiem piecdesmit, kura svētdienās iekāp j kādā Dublinas autobusā, brauc līdz gala pieturai, pastaigājas un tad dodas atpakaļ. Atpūtas veidu nosaka finansiālās iespējas. Daļa arī nodzeras. Inese uzskata: "Latviešiem ir viena nelaime - viņi baidās pamest veco darbu. Daudzi kā tup uz lauka, tā tur arī paliek. Pat valodu neiemācās." MĀJĀS VĒL NE Visticamāk, Inese un Haris Īrijā uz dzīvi nepaliks, jo, pēc pašu īru domām, celtniecība kā perspektīva biznesa nozare būs vēl kādus piecus desmit gadus. Haris jau tagad domā, ko darīs pēc tam. Pēc piecu gadu prombūtnes viņš septembrī plāno ierasties Latvijā, lai sāktu būvniecības biznesu arī dzimtenē. Inese mājās nav bijusi divus gadus un tuvākajā laikā braucienu neplāno. Apkārt daudz draugu, tēvs atbraucis. Arī Madara Īrijā jūtas kā mājās. Dublinas labākos apģērbu veikalus viņa pārzina kā savu kabatu. Taču kaut kad viņi atgriezīsies. "Varbūt pēc gadiem desmit, kad Latvijā varētu būt tāds pats dzīves līmenis kā šeit. Tad brauksim atpakaļ," spriež Inese.u Nākamajā numurā: Pāris gadu nostrādājuši Īrijā, latvieši atgriežas, lai šeit mācītos dzīvot no jauna. Aviobiļeti vienā virzienā nodrošināja airBaltic