Paradoksāli, bet pelnīti, ka ar nosaukumā ietverto attieksmi raidījums iedzīvotājus uzrunāja kā valsts lietotājus, mazliet primitīvus un uz savām ērtībām ieciklējušos jūzerus, kas to vien gaida, ka valsts viņus apmierinoši iepriecinās un pārāk nesatrauks. Tomēr raidījuma intensīvās sarunas aizveda pie citām domām valsts un tās iedzīvotāju lietojuma procesā, kas nav pilnvērtīgi izmantots.
Tie paši jautājumi
Pirmajā brīdī gribējās teikt — atkal sarunas, apnicis! LTV1 programma ir pilna ar līdzīgas intonācijas runām, ar raidījumiem, kam mainās nosaukumi, bet dalībnieki tie paši. Par laimi, jaunais projekts citādi runāja par zināmo — cik ļoti mums nepatīk valsts situācija un tie, kas tajā vainojami, bet mēs labāk ilgi viebjamies nekā izrāpjamies no pašu atbildīgo rīcību apklājošās segas apakšas un kaut ko reāli darām.
Trīs raidījumi veica ceļu no niknuma un asuma pilnas attieksmes līdz apcerīgumam. Galvenie nopelni, kāpēc šīs sarunas piespieda uz apnikušajiem jautājumiem paskatīties citādi, pieder tieši Dainai Jāņkalnei. Nebija jau viegli starp pozitīvisma kampaņu reklāmistiem, politikas ilgdzīvotājiem un akadēmiķiem palikt pie saviem jautājumiem. Ja Daina nebūtu brīžiem varbūt no kāda malā stāvētāja viedokļa pat mazliet kaitinoši plosījusies, viss būtu ritējis pa veco reni — atnācām, pateicām, ko gribējām, izklīdām bez rezultāta. Dainas Jāņkalnes sarunas stils un jautājumi neļāva palikt ērtajā pozā, ko katrs no viesiem bija sagatavojies ieņemt. Daina Latvijas politikas dinozauru kluba goda biedramJānim Jurkānam jautāja, kas paša darīts, lai nevajadzētu tā zūdīties, viņa neļāva Kasparam Rolšteinam izvairīties no sarunas par atbildību, veidojot pozitīvisma kampaņas melu mākoņus, un jau pirmo sarunu pavērsa negaidītā virzienā. Raidījuma autore diezgan neērtus jautājumus uzdeva arī Artim Pabrikam par viņa darbošanās jēgu un Gintam Knokam lika pateikt, ka paša egoistiskā atziņa "dzīve ir īsa" likusi atteikties no līdzdarbošanās politikā. Asi jautājumi, veco argumentu un zināmo frāžu noraidīšana bija ceļš, kā sarunas ieripoja negaidītā un saturīgā virzienā, parādot, kurā valsts lietotāju pulkā katrs varam iekļauties.
Citādi dalībnieki
Kā lietot valsti? veiksme bija dalībnieku izvēle, izvairoties aicināt uz sarunu citu diskusiju raidījumu "štata sejas" no aktuālā politiskā procesa veidotājiem. Šādu projektu varēja glābt tikai jaunas domas, jo tās ienesa jaunu saturu jau zināmā televīzijas formātā. Viena no labākajām vietām trīs pārraižu sērijā bija, kad Kaspars Rolšteins, pats to pat nemanot, izgāzās no savas komforta zonas — esmu reklāmists, ko vajag, to arī reklamēju, lai cik kaitīgs tas būtu. Bija interesanti paklausīties, ko stāsta Dainis Īvāns, kā procesus skata filozofe Maija Kūle un kā ar savu piemēru lietot valsti aicina NVO pārstāve Rasma Pīpiķe. Tieši šie dalībnieki, Dainas Jāņkalnes izjautāti, mazliet izkustināja to sarunas stilu, kādā esam iestrēguši pēdējā gada laikā. Tas ir būtiskākais projekta ieguvums. Tas parādīja, ka arī televīzijā reizēm ir veselīgi apgriezt visu ar kājām gaisā — ļaut par politiku runāt tiem, kas parasti spriež par attiecībām, par mākslu izteikties tiem, kas līdz šim sekojuši sportam... Tā rodas domas un attieksmes svaigums, kas sapurina arī skatītājus.
Sarunas programmā bija iekļautas laikā, kad citos kanālos izklaidējoši sarunājas par sadzīvi un skatītāji mājās cep vakariņu kartupeļus. Būtu jauki, ja kaut vai dažas no trīs raidījumos izskanējušajām domām paliktu kā ievads nākamajām sarunām par mums un valsts lietojumu.