Mazs putniņš gāž lidmašīnu

Tā stāstu varētu sākt veca kaija lidostas tuvumā, nogurusi no jauno kaijēnu tincināšanas par bīstamajiem, rēcošajiem putnveidīgajiem lidojošajiem objektiem, kuri ik dienu manāmi turpat līdzās, un to, kāpēc cilvēki viņus visādi no šejienes izdzenā. Un beigt stāstu ar to, ka tagad cilvēks nereti debesīs atstāj veselu kaudzi naudas kā maksu par dzinējos bojāgājušiem putniem. Putni un aviācija sadzīvo ne visai. Tāpēc arī Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorija šogad pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma pētījusi kaijveidīgo putnu kolonijas, lai armijas varbūt pat ļoti bīstamie un draudīgie lidaparāti, plānojot maršrutus, varētu izvairīties no dzīvo lidoņu pulcēšanās vietām. Ne mazas problēmas putni sagādā arī civilajai aviācijai. Latvijā vienīgā zināmā lidaparāta avārija pēc sadursmes ar putnu gan notikusi vēl 70.gados, kad avarējis kāds padomju armijas iznīcinātājs. Tiesa, ziņas par to ir visai skopas, jo tolaik ar tādām lietām neplātījās. Putns maksā miljonu «Viņi, kas saviem spēkiem nespēj atrauties no zemes augstāk, kā to atļauj pašu dibens, tagad pēc mūsu ģīmja un līdzības izgatavo arvien sarežģītākas ierīces, ar kurām nu plēsīs debesis pušu kā traki, neskatoties, kas viņiem lido apkārt, bet, jo ātrāk viņi lido, jo vairāk spiesti rēķināties ar mums,» droši vien sacītu vecā kaija, uzknābdama kādu reņģes galvu. Kad cilvēks savus lidaparātus kustināja uz priekšu tikai ar propelleriem, lidmašīnu un putnu lidojumu ātrumi vēl bija samērojami, sadursmes starp tiem retākas un īpaša konflikta dažādu lidoņu starpā nebija. Tie sākās līdz ar reaktīvo lidmašīnu parādīšanos. Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs profesors Jānis Vīksne, pie kura palīdzību militāristi meklējuši jau padomju laikā, atceras, ka toreiz pēc sarunas ar viņu kāds Baltijas kara apgabala virsnieks sacījis - nu būšot jāpārplāno visi iecerētie mācību lidojumi. Toreiz bija ieplānoti zemi lidojumi gar Rīgas līča rietumu piekrasti, un labāku vietu, kur lidmašīnu ietriekt putnos, augusta vidū nemaz nevarot atrast. Arī ornitoloģijas laboratorijas šīsvasaras pētījumos jānosaka tieši vietas, kur būtu bīstami zemie lidojumi. Šogad apzinātas Latvijā daudzskaitlīgākās kaijas - lielā ķīra un retāk sastopamās, taču prāvākās sudrabkaijas - kolonijas. Vēl būtu jāapzina lielās kolonijās ligzdojošo krauķu jeb sējas vārnu, kas pārsvarā sastopamas Austrumlatvijā, apmešanās vietas, stāsta J.Vīksne. Droši vien vecā kaija protestētu, bet putnu labākie draugi no zemi minošām būtnēm - ornitologi saka, ka cilvēks šajā konfliktā cieš lielākus zaudējumus, vismaz materiālus. Protams putns pēc sadursmes ir beigts, norāda J.Vīksna, kopumā populācijām sadursmes ar lidaparātiem ļaunumu nenodara, jo tās nav tik biežas - kādi daži desmiti gadā. Lai arī putnu sadursmes ar lidaparātiem mēdz beigties arī ar traģiskām aviokatastrofām, visbiežāk tiek sabojāti lidmašīnu dzinēji, un tas arī nemilitārām lidsabiedrībām izmaksā visai dārgi. «Jo lielāks putns un lielāks ātrums lidmašīnai, jo sadursme var būt smagāka. Tās sekas var būt, sākot no asins pleķa un beidzot pat ar dzinēja maiņu, kas izmaksā no kādiem 200 tūkstošiem līdz pat miljonam latu,» lēš Civilās aviācijas administrācijas gaisa kuģu ekspluatācijas daļas inspektors Andris Blumbergs. «Statistiku par to, cik daudz šādu negadījumu notiek, gan pateikt nevaru.» Izdzenāt grūti Lai arī putnu lidojumu rekordi sasniedz pat astoņu kilometru augstumu, visbiežāk tie lido daudz zemāk, un sadursmes notiek, lidmašīnām paceļoties vai nosēžoties. Tāpēc aviācijas speciālisti vēro ne tikai mākoņus, bet arī putnus debesīs. Ja tos pamana, tad jādomā, kā dabūt nostāk no lidaparāta ceļa. Ideāls risinājums pagaidām nav atrasts. «Pasaulē cīņai pret putniem tiek izmēģināti dažādi varianti, sākot ar medniekiem un beidzot ultraskaņu,» stāsta A.Blumbergs. «Putnus mēdz baidīt ar petardēm, taču pēc kāda laika tie pierod un mierīgi lasa savus tārpiņus, kad turpat līdzās sprāgst petardes. Nezinu, cik tas ir efektīvi, taču citreiz lidmašīnas dienas laikā lido augšā un nosēžas ar ieslēgtiem starmešiem. Kādreiz uz lidmašīnām uzstādīja raidītājus, kas izplatīja putnu signālus, taču tiem mēdza būt arī pretējs efekts - mums uzbrūk, tad jāmetas virsū.» Esot novērots, ka visbiežāk putni saduras ar lidmašīnām, kurām ir visklusākie dzinēji. Rīgas lidostā putnus, ja tos pamana, mēdz dzenāt gan ar īpašu automašīnu, no kuras tiek atskaņotas putnus biedējošas skaņas, gan signālraķetēm. Tomēr problēmas neesot tik lielas, kā būtu, ja tiktu realizēta pirms vairākiem gadiem pavīdējusī iecere būvēt izgāztuvi Kleistos, pret ko lidosta bijusi spiesta iestāties tieši putnu dēļ, stāsta Rīgas lidostas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Andorijs Dārziņš. Lidostas arī pašas par sevi ir visai pievilcīgas putniem, bet tas, ka to tuvumā ārpilsētā nereti atrodas izgāztuves, sagādā īpašas problēmas. Getliņu izgāztuves tuvums Rumbulas militārajam lidlaukam arīdzan esot bijis viens no padomju laika putnu un lidmašīnu konfliktu cēloņiem, stāsta J.Vīksne. Sudrabkaijas, kas barojās Getliņos, šķērsām pāri pacelšanās un nolaišanās ceļam lidoja uz Daugavu un sadūrās ar lidmašīnām. Tiesa, sadarbība ar padomju armiju nebija visai veiksmīga, jo no ornitologiem tikai prasīti padomi, bet informācija, kas ļautu tos dot precīzākus, liegta. «Krieviem ir tāds teiciens «skaitīt vārnas», ko lieto, lai apzīmētu kādu bezjēdzīgu nodarbi,» saka J.Vīksne, «taču ir brīži, kad vārnu skaitīšana ir ekonomiski pamatota. Zinot putnu kolonijas mērogus, barošanās teritorijas plašumu, barošanās vietas un aerodromus, kartēs var iezīmēt paaugstināta riska zonas, kurās jāuzmanās. Droši vien kara apstākļos tādas netiek ievērotas, bet miera laikā no tām mēģina izvairīties.» Beigu beigās izdevīgi gan putniem, gan cilvēkiem.