Meritokrātijas augšupeja un noriets

Kurš gan nevēlētos dzīvot meritokrātijā? Tā noteikti ir labāka par plutokrātiju, kurā statusu nosaka bagātība, vai gerontokrātiju, kurā noteicošais ir vecums, vai pat aristokrātiju, kurā ir svarīgi mantotie tituli un īpašumi. Tāpēc meritokrātija šķiet vispiemērotākā, vismaz no pirmā skatiena. Taču, paraugoties ciešāk, tik vienkārši nemaz nav. Daudzi Franciju jau sen uzskata par meritokrātijas iemiesojumu. Lielākā daļa to, kuri ieņem augstākos amatus ne vien valsts dienestā un tiesu sistēmā, bet arī politikā, biznesā un zinātnes jomā, ir beiguši slavenās grandes ecoles - "dižās skolas". Daudzi pēc tam cītīgi mācījās, lai kļūtu par finanšu inspektoriem un augstām valsts amatpersonām. Taču mūsu dienās daļa iedzīvotāju raugās uz Francijas valdošajām aprindām ar aizvien lielākām aizdomām, pat nonievā tās. Francijas līderi noteikti nav imūni pret korupciju. Neērtās naudas un politikas attiecības pēdējos gados ir izraisījušas vairākus plašu rezonansi guvušus skandālus. Vairs nav skaidrs, ka Francijas augsti izglītotie līderi spēj kārtot valsts lietas efektīvāk un godīgāk par citiem. Arī Japānas meritokrātiski izraudzītā birokrātija piedzīvo līdzīgu publisku negodu. Bieži vien tieši pašu birokrātiju vaino valsts neelastībā un nepārtrauktā stagnācijā. Lielbritānijas valdība, kas cer palikt pie varas trešo termiņu, ne vienu reizi vien ir paziņojusi, ka vēlas, lai valsts būtu "meritokrātiska". Tonija Blēra acīmredzamais pēctecis finanšu ministrs Gordons Brauns īpaši vēlas iet šo ceļu. Taču britu sabiedrisko zinātņu speciālists (un Leiboristu partijas politiķis) Maikls Jangs bija tas, kurš pirms četrdesmit gadiem sarakstīja grāmatu Meritokrātijas augšupeja (Rise of the Meritocracy), kas izraisīja dzīvas debates. Viņš neaprakstīja ceļu uz apsolīto zemi, bet sniedza gandrīz orveliska mēroga distopisku redzējumu. Meritokrātija ir Orvela romāna 1984 Janga variantā. Divi Janga izvirzītie centrālie jautājumi ir aktuāli arī mūsu dienās. Pirmkārt, ja akadēmiskie sasniegumi ir caurlaide uz varu un statusu, kas būs ar pārējiem? Ko lai dara tie, kuri netiek līdz universitātei? Kā meritokrātiskā pasaulē dzīvos pārējie 50%? Kā apgalvo Jangs, viņiem būs jāaprobežojas ar zemākiem amatiem un viņi būs pat nolemti tiem bez izredzēm sasniegt augstu stāvokli vai pat tikai puslīdz ērta līmeņa amatus. Pēc viņa teiktā, tie, kuriem būs kaut mazliet spēju, veidos santehniķu un celtnieku vai citu kvalificēto strādnieku "pionieru korpusu". Tie, kuri nespēs sasniegt pat to, paliks nekvalificēto strādnieku "izpalīgu korpusā". Janga drūmā aina baisi līdzinās mūsdienu pasaulei. Jaunā zemākā šķira ir meritokrātiskās elites otra puse. Imigrantiem it īpaši ir liegtas vienādās iespējas, par kurām liek domāt vārds "nopelni". Tagad meritokrātija šķiet esam kļuvusi vienkārši par vēl vienu nevienlīdzības versiju, kas ir raksturīga visām sabiedrībām. Tā patiesībā varētu būt īpaši nežēlīga nevienlīdzības forma, jo tie, kuriem nav paveicies, nevar iebilst, ka viņiem nav laimējies vai ka celties augstāk viņiem neļāva pie varas esošie. Viņiem ir jāsecina, ka viņi personiski ir cietuši neveiksmi un viņus nevar glābt nekādi pūliņi. Tam jāpievieno vēl viena Janga aprakstīta īpašība: meritokrātija nozīmē vienīgi to, ka cita valdošā grupa aizver aiz sevis vārtus, tiklīdz ir sasniegusi savu statusu. Tie, kuri to sasnieguši, pateicoties "nopelniem", vēlas arī visu pārējo - ne vien varu un naudu, bet arī iespēju noteikt, kurš tiek iekšā un kurš paliek ārpusē. Jangs uzskata, ka agri vai vēlu meritokrātiskās elites pārstāj būt atvērtas; tās raugās, lai pašu bērniem būtu labākas izredzes nekā "pionieru korpusa" vai "izpalīgu korpusa" pēcnācējiem. Tāpat kā visas elites pirms viņiem, tās stingri nostiprinās un izmanto visus līdzekļus, lai saglabātu savu stāvokli. Nav vajadzības sekot visai Janga argumentācijai līdz pat eventuālai revolūcijai. Tomēr ir vajadzīga veselīga skepse attiecībā uz meritokrātijas pretenzijām, kas balstās vienīgi uz akadēmiskiem sasniegumiem. Šāda sabiedrība nav atbilde uz visām mūsu lūgšanām pēc godprātības un taisnīguma vai pat pēc saprātīgiem un labiem lēmumiem. Daudz labāk ir atcerēties, ka spējai vadīt ir svarīgs ne tikai pirmklasīgs akadēmiskais grāds, bet arī daudzas citas īpašības. Runājot par institūcijām, mēs nedrīkstam pieļaut, ka to, kurš tiks vai kurš netiks līdz pašai augšai, noteiktu kāds viens kritērijs. Dažādība garantē atvērtību pat labāk nekā nopelni, un atvērtība ir īstā liberālās kārtības pazīme. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate