Metafora - nauda

.. nu, it kā jau par tām pāris olīvām. Tā viena «olīva» ir slavenā teatrāļa Roberta Vilsona operiestudējuma Aīda (autors Verdi, teātris La Monaie, Brisele, pirmizrāde 6.februārī) režisora - scenogrāfa eksemplārs, kuru taisni no Parīzes atveda, kā mīl izteikties publiciste Helēna Demakova, kāds mans labs draugs. Kā parasti skatuves dizaineram un tehnoloģiju burvim Vilsonam, šī viņa «darba grāmatiņa» jau pati ir mākslas darbs: katra mūzikas aina izkadrēta un shematiski - pedantiski - scenogrāfiski uzzīmēta, radot apjomīgu iespaidu par gatavojamo mākslas darbu. Un tās tapšanas iemesls ir nauda. Tā otra «olīva» ir ne mazāk slavenās literātes Tatjanas Tolstajas (prestižās Būkera balvas nominācija un prēmija Triumfs 50 000 USD apmērā par 2001.gadā izdoto romānu Kisj) teksts - uzsaukums - eseja žūrijas priekšsēdētājas statusā, kad Krievijas internetresurss [email protected] pērn izsludināja īsprozas konkursu ar devīzi Stāsti par naudu un laimi. Nu konkurss ir noslēdzies un zināmi (kā krievi teiktu - mērkaķa ātrumā izdotā grāmatiņā apkopoti) 30 labāko darbiņu autori. Lasu un brīnos. Bet - atkal runa ir par naudu. Kas šiem abiem spāņu gardumiem kopīgs? Tak jau, ka tevi jupis, tā naudas metafora. Varbūt vajadzētu virs Kultūrkapitāla fonda durvīm izkārt brīdinošu šiltīti Uzmanību - nikns suns? T.i. mūsu gadījumā: Uzmanību - nauda! Pavisam nesen izgadījās runāt ar Latvijā slavenu režisori, kurai kā augšminētā fonda teātra nozares pārstāvis vien to labu vēlot ieteicu - šķiet, ka KKF kā drīza obligāta prasība būs ne tikai iesniedzamajos projektos uzrādīt finansu tāmes, bet mākslinieku vai radošās grupas (teātra režisoru, scenogrāfu, komponistu u.t.t.) detalizētu izklāstu par to, kāds šedevrs tad plānojas, ja jau tik precīzi aprēķināts, cik kas maksās. Uz ko saņēmu smaidīgi daudznozīmīgu atbildi - jā, bet es taču nevaru garantēt, ka radīsies izcila izrāde (filma, glezna, balets, romāns - vajadzīgo pasvītrot...). Protams, ka nevar, un tas jau, šķiet, arī nemaz netiek prasīts. Mākslā patiesi garantēt panākumus, lai kādi tie būtu - komerciāli, mākslinieciski, kultūrvēsturiski, laboratoriski - nav iespējams. Taču teju četru gadu pieredze KKF liecina, ka tā saucamie mākslinieki ne sevišķi grib saprast šķietami elementāru lietu - arī ideja maksā naudu. Un KKF jau ir tā laimes sala, kur tieši par labām idejām to naudiņu maksā! Tāds ir fonda mērķis, projektu konkursa nolikumā rakstot sakrālos vārdus «...atbalstīt mākslas un radošos procesus Latvijā». Fonds, kura nauda nāk no mūsu visu, nodokļu maksātāju, kabatiņām, taču nav radīts, lai izsniegtu kārojamās banknotes par... detalizēti sastādītām ciparu virknēm, ko veikuši teātru (studiju, kultūras iestāžu, redakciju...) finansu speciālisti. Reizēm es pat pieļauju ķecerīgu iespēju, ka, piemēram, mūsu teātru režisoru vairums nemaz neprot rakstīt (t.i. formulēt savas domas un idejas). Žēl, bet šajos četros gados ne reizi (!) Teātra padomē neesam ieraudzījuši nedz Nacionālā, nedz Dailes teātra galveno režisoru K.Auškāpa, E.Freiberga, tāpat M.Ķimeles, M.Gruzdova, M.Kublinska, V.Lūriņa radošo ideju «autogrāfus», kaut gan viņu iestudētās izrādes ir KKF finansiāli vairākkārt atbalstītas. Tikai tāmes, tāmes, tāmes... Un pa skopai rindkopiņai par «gaidāmo izrādi», ko sacerējis konkrētā projekta iesniedzējteātra literārās daļas vadītājs. Varbūt kā pašsaprotamai «pievienotajai vērtībai» būtu jābūt faktam, ka šiem cilvēkiem taču ir t.s. vārds Latvijas kultūrā? Varbūt kā hipnotiskas maģijas spēkam jāiedarbojas vārdu savienojumam «režisors X un Čehovs» (Strindbergs, Puškins, Šekspīrs, Zālīte, Ostrovskis, Blaumanis, Lope de Vega...)? Varbūt vaina rakstītneprasmei ir paaudžu rakstura? Jo, piemēram, tā dēvētie jaunie režisori, izrādās, tīri labi izprot vārdkopas «projekta mērķis un idejas apraksts» jēgu, kad runa ir par idejas pārvēršanu naudiskā ekvivalentā... Bet kā tad Vilsons? Kāpēc viņam, pasaulē atzītam mūsdienu režijas klasiķim, nav «neērti un diskomfortabli», «cilvēka cieņu pazemojoši» (šīs ir reālas, turklāt publiskas izteikas no latvju režisoriem projektu rakstīšanas sakarā) meistarīgi un mākslinieciski noformēt savu topošo izrāžu - projektu albumus? Jo arī viņam naudu uz platīna paplātes neviens nepienes. «Katra mana izrāde vispirms sākas ar karošanu par naudu, ar cīņu par un ar producentiem, taču katra šī mokošā kauja man palīdz arvien labāk izprast, ko es kā režisors īsti gribu. Turklāt manī ir ziņkāre, laikam - aiz skopuma - uzzināt, cik kas maksā...» - citāts no Opera Now 2001.gada intervijas jau minētās Vilsona Aīdas sakarā. Bet Tatjana Tolstaja miedz ar aci: «Neba naudā laime, taču - jo naudas vairāk, jo labāk es jūtos. Tad nu nākas vien pašai kustināt smadzenītes.» Un olīvas joprojām maksā 66 santīmi bundžiņā.