Mierīga, jo sevi realizējusi

Latvijas Ģimenes centra psihoterapeite Lūcija Rutka stāsta, ka četrdesmitgadīgo māmiņu bērni parasti ir plānoti un ļoti gaidīti. Tas nozīmē: sieviete šim solim ir nopietni gatavojusies, apsverot visus audzināšanas plusus un mīnusus. Ja vien tas neizvēršas par pārspīlējumu, tieši šajā vecumā no psiholoģiskā viedokļa sieviete var kļūt par ideālu māmiņu. Nepārspīlēt rūpes Gadiem ejot, mainās sievietes attieksme pret bērnu. Divdesmit gadu veca māmiņa pret savu mazuli noteikti izturas citādi nekā četrdesmit gadu veca, jo abām ir atšķirīga dzīves pieredze. Tomēr tas nenozīmē, ka gados ļoti jauna sieviete nespētu būt lieliska māmiņa. Kā uzskata L.Rutka, sieviete, kura atļaujas bērniņu dzemdēt četrdesmit gadu vecumā, ir tam psiholoģiski nobriedusi, viņai ir lielāka atbildības izjūta. Viņa apzinās, ko spēj bērnam dot, kā vēlas viņu audzināt, un zina arī metodes, kā vēlamo sasniegt. «Ir ļoti svarīgi, lai bērniņš būtu gaidīts un sieviete tam būtu emocionāli gatava. Taču ne mazāk svarīgi ir nenonākt rūpju galējībā. Mēdz būt, ka gados vecākas māmiņas ļoti sargā savus bērnus. Šīs rūpes dažkārt pat sāk ierobežot bērna autonomiju, jo sievietei šķiet - viņa ir daudz pieredzējusi un ļoti labi zina, kas bērnam vajadzīgs. Savukārt jauno, reizēm varbūt mazliet aušīgo mammu bērnam ir vairāk vietas savai psiholoģiskajai telpai un radošajai pašizpausmei.» Vai ar māmiņas vecumu saistīta ir baiļu un rūpju intensitāte par bērnu? L.Rutka: «Tas ir atkarīgs no tā, kāpēc sieviete nolēmusi bērniņu dzemdēt. Vai tas ir tādēļ, ka divdesmit gadu ilgā laulība iegājusi rutīnā un vēl viens bērniņš ir kā «palīdzīga roka», vai arī bērniņš ir ilgi gaidīts un radies necerēti laimīgi. Šādos gadījumos, protams, pastāv iespēja, ka vecāki par bērnu vairāk uztrauksies un sargās, lai ar viņu nekas nenotiek.» Vai gados vecāku māmiņu bērniem nav raksturīgi rauties ārā no mātes autoritātes zonas? L.Rutka: «Viss atkarīgs no mātes personības īpatnībām - cik daudz viņa tiecas vadīt bērnu, kā arī no bērna rakstura. Mamma, kura ļoti vēlas būt siena»savam bērnam un visu viņa vietā izlemt un paveikt, var būt ne tikai četrdesmit, bet arī divdesmit gadu veca. Daudz nosaka arī bērna raksturs. Jo lielāka mātes vēlēšanās koriģēt, jo lielāka būs aktīva, enerģiska bērna pretestība. Var būt arī otrādi - bērns ir pieradis būt vadīts, apčubināts un tā jūtas komfortabli. Pieaugot viņš atkal un atkal meklēs šo sajūtu, netieksies uzņemties iniciatīvu, pašnoteikšanos.» Zina, kādai jābūt ideālai mātei L.Rutka stāsta, ka četrdesmit gadu vecumā vairākums sieviešu jau ir pilnveidojušas savu karjeru, atradušas vietu dzīvē un saņem labu atalgojumu. Viņas ir realizējušas sevi kā personību un jūtas daudz stabilāk, drošāk. Tādējādi viņas var vairāk uzmanības veltīt bērnam. Atšķirībā no divdesmit trīsdesmit gadu vecām sievietēm, kuras paralēli domā par mācībām, darbu, savu vietu dzīvē un bērnam spēj veltīt tikai daļu sava laika un uzmanības, četrdesmit gadu vecumā sieviete ir daudz mierīgāka. Protams, tieši tāpēc, ka daudzās jomās sevi ir jau pierādījusi, sieviete var vēlēties audzināšanā izmantot visu savu daudzveidīgo pieredzi. Viņai šķiet svarīgi izmantot visu, ko zina, lai bērns, viņasprāt, attīstītos pilnvērtīgi.» Ir liela atšķirība, vai četrdesmit gados dzimušais bērniņš ir sievietes pirmais bērns, otrais vai trešais. Ar katru nākamo bērnu sievietei šķiet, ka tagad viņa gan zina, kādai jābūt ideālai mātei. Ja šai sajūtai vēl pieskaita dzīves pieredzi un materiālo patstāvību, sievietes pārliecība par sevi aug. L.Rutka teic: ja sieviete mūsu sabiedrībā ir atļāvusies četrdesmit gadu vecumā dzemdēt bērniņu, tas nozīmē, ka viņa spējusi pārvarēt zināmus sabiedrības stereotipus. «Aizvien vairāk sieviešu izlemj bērniņu dzemdēt salīdzinoši vēlu. Tā ir vēl viena iespēja sievietei sajusties jaunai! It īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš. Sieviete, neatkarīgi no tā, vai viņai ir divdesmit vai četrdesmit gadu, sajūt to kā vienreizīgu pieredzi un, protams, šīs izjūtas psiholoģiski atjauno.» Kāda veidojas situācija, ja vecākajiem bērniem ir divdesmit gadu un ģimenē pēkšņi rodas mazulis? L.Rutka uzskata, ka viss atkarīgs no sievietes pašvērtējuma - ja viņa jūtas neērti par to, ka pašai ir tik «daudz» gadu un bērniem liela gadu starpība, viņas izjūtas var radīt apjukumu arī apkārtējos un ģimenē. Taču, ja sieviete jūtas apmierināta un laimīga, negāciju nebūs.