Milzīgo latvāņu indē var apdegt

Ķērās pat pie cirvja Aivars Zandbergs ar nosaitētām rokām un vēderu mūs sagaida savā palātā un stāsta, ka latvāņus pļaujot katru gadu divas vai trīs reizes, tikai šogad esot tos ielaidis. «Viņi jau bija izziedējuši un kādus četrus metrus gari, tādi, kurus izkapts vairs neņem. Tāpēc es saģērbos, uzvilku zābakus, bikses, cimdus un gāju cirst ar cirvi,» savu likstu sākumu apraksta pats cietušais. Pēc tam viņš uzreiz nomazgājās, jo zinājis par augu indīgumu un vēl braucis uz jūru peldēties, taču, kad nākamā dienā devās uz darbu, sākās neciešamas sāpes. «Es domāju, ja tādas sāpes būtu jāizcieš bērnam, viņš tās neizturētu,» saka Aivars un pauž sašutumu par to, ka Rīgas centrā latvānis iestādīts kā krāšņumaugs, kā arī to, ka netiek veikti nekādi nopietni pasākumi ātraudzīgo augu apkarošanai plašos mērogos. Sula iesūcas dziļi audos Lai gan 38 gadus vecā A.Zandberga dzīvībai briesmas nedraud un līdz šim arī visi pārējie augu sulas upuri izveseļojušies, M.Savicka stāsta, ka pēc saskarsmes ar latvāņiem rodas spēcīgs ķīmisks apdegums, kurš gan atšķiras no parasta apdeguma - to pavada ļoti spēcīgas sāpes un arīdzan nieze. «Varētu pat teikt, ka tie ir tādi kā ķīmiski alerģiski apdegumi, lai gan visas pārmaiņas, kas notiek ar ādu, ir tieši kā parasto apdegumu gadījumā. Rodas ar serozu hemoroģisku šķidrumu pildīti pūslīši, apsārtums un atlobās epidermālais slānis, bet āda iegūst tumši violeti sarkanīgu nokrāsu,» stāsta ārste. Atšķirība esot tā, ka lāču stabuļu sula dziļi iesūcas audos, tāpēc, noņemot virsējo bojāto ādas slāni, kas būtu pietiekami saskarsmes gadījumā ar uguni, vēl pacientam nav līdzēts, bieži bojāti ir daudz dziļāki audi. A.Zandbergs faktiski palicis bez roku ādas un pret sāpēm un niezi nepalīdz pat vispēcīgākās pretsāpju vielas. Pavasara sākumā VAC bija vēl smagāks pacients. «Graujošs,» atceras M.Savicka. Kāds 30 gadu vecs zemnieks toreiz stāstījis, ka pieteicis karu šiem augiem - vai nu viņš, vai tie, un teju sanāca, ka latvāņi guva virsroku. Par laimi, arī tad, tiesa, pēc smagas pusotra mēneša ārstēšanās vīrs izveseļojās. Vēl viena muļķīga eksperimenta sekas «Latvāņus pie mums ieveda daļēji no Kaukāza, daļēji no Arhangeļskas 60.gadu sākumā, kad Padomju Savienībā bija izsludināta lopbarības sagādes programma,» skaidro lauksaimniecības zinātņu doktors Ivars Holms. «Tas ir daudzgadīgs augs ar dziļi ejošu, sazarotu sakņu sistēmu un ļoti lielu zaļo masu, kas arī kalpoja par iemeslu cerībām, ka, lāču stabules kultivējot, tiks iegūtas milzīgas lētas lopbarības ražas.» Diemžēl šīs gaidas, tāpat kā daudzas tā laika grandiozās idejas, nepiepildījās un savvaļā pārgājušais latvānis ātri ieņēma lauksaimnieciski neizmantotās zemes platības. Lai gan tā dzimtenē klimats krietni atšķiras, augam piemīt ļoti lielas pielāgošanās spējas un tā sēklas tālu izplatās ar ūdens straumju palīdzību. Tie neaug tikai vietās, kur zeme tiek intensīvi kultivēta, jo, lauku aparot, saknes tiek ieraktas zemē un pēc pāris aršanas gadiem vairs nav dzīvotspējīgas. Precīzu datu par ievesto augu izplatības straujumu un apjomiem nav, taču gan I.Holms, gan tie cilvēki slimnīcā, kuri katru gadu ar latvāņiem cīnās, stāsta, ka latvāņu skaits arvien palielinās. «Tā kā latvāņus nav iespējams iznīdēt mehāniski - pļaujot, tad vienīgais veids ir ķimikālijas,» pauž I.Holms. «Padoms tikai viens - turēties no latvāņiem tālāk, jo, ejot cauri to audzēm un aizlaužot stublājus, sula izkļūst pat caur drēbēm,» stāsta M.Savicka. Pēc saskarsmes ar šiem augiem būtu jāgriežas pie ārsta, kamēr vēl nav sākušies apdeguma simptomi. Jācenšas cietušās vietas nomazgāt, likt atvēsinošas kompreses.