Mistērija - Kaupēns

Gadījumā ar M.Zālītes - J.Lūsēna muzikālo izrādi notikusi šāda auglīgā saslēgšanās - latviskā, žanriskā, pat filosofiskā dimensija no izrādes iedarbojas gluži hipnotizējoši. Par to liecina ik vakaru pārpildītās Nacionālā teātra zāles un publika, kas atkal, pa 10 «pēclāčplēša» gadiem nocietusies, gatava celties stāvovācijām un teju vai dziedāt himnu. Pazīstama aina. Sirsnīgi. Mīlpilni. Atjauno mītu par neiznīdējamo latviešu teātra mīlestības gēnu. Turklāt šis nu ir laimīgs gadījums, kad ne kripatu nav jākaunas no izrādes «lokālās lietošanas» - beidzot mums ir viena, tikai Latvijas kontekstā un latviešiem domāta izrāde. Jo Kaupēn, mans mīļais! telegrāfiski dzejisko vēsturisko kontekstu līdz serdei saprast var tikai šejienei piederīgais. Un patiesi - elektrizētajam saviļņojumam, kādu izjūt cilvēku kopums, kas kāri tver Kaupēna stāstu, ir izteikta nacionāla krāsa. (Cits stāsts, analīzes vērts, ir tas «spoguļa attēls», par kuru runā M.Zālīte, un tas attiecībā uz latviešu tautu ir vairāk nekā traģisks. Bet par to lasiet topošajā Teātra Vēstnesī!) Iedomājieties uz mirkli, vai jūs aizrautu līdzīgā 70. gadu arhaiskās teātra režijas estētikā veidota žanra spēle, ja tajā, piemēram, albāņu valodā, tiktu ilustrēts kāda Maķedonijas slepkavnieka dzīves un noziedzīgās darbības «īsais kurss»? Es pilnībā apzinos šāda hipotētiska jautājuma provokatīvo dabu, taču - iedomājieties gan! 2. Teātrī ar šādām izrādēm dzimst ticības un noderības svētīgā enerģija, kuras dēļ tas gatavs iet uz barikādēm augstās mākslas un sava skatītāja dēļ. Un liepājniekiem pat visas pilsētas kontekstā tas bijis sevišķi aktuāli - nu teātri uzlūko kā no jauna piedzimušu. Un... Problēma - kas sekos tālāk? Vai teātris, atrodoties uz Kaupēna triumfa viļņa, apzinās, cik daudz atbildības turpmāk sagaidīs prasīgais un nežēlīgais skatītājs no Liepājas kompānijas? Jā, jā! - solis starp publikas mīlestību un neattaisnoto cerību diedzēto naidu ir tik maziņš... Papildu atbildība, ko radījusi viena atsevišķi ņemta izrādes veiksme, domāju, liek teātra mākslinieciskajam virs-vadonim Jurim Bartkevičam un viņa enerģiskajai domubiedrei - teātra direktorei Marutai Pāvelsonei bezmiega naktīs burties un štukot, kā nenotērēt Latvijas publikas dāvāto ticības avansu. Neapskaužu viņus - pie Kultūras ministrijas «dziļās kultūras cilvēku» ņaudulīgās nevarības naudas «izdauzīšanā» kultūras vajadzībām. Kaut nu pašas patriotiskās Liepājas biznesa verenie apzinātos, kādai tikko dzimušai vērtībai nedrīkst ļaut iznīkt! Jo, atkārtošu - teātris kā kopums ir noticējis sev! Šī ir reta dāvana. 3. Izrādes aumaļainā popularitāte «plašās tautas masās», kritikas «iznireļus» ieskaitot, var veidot arī tādu kā vainas kompleksu. Kad neviļus, gribot negribot iezogas aizdomas par smalku konjunktūrisku ožu, precīzu kultūrmārketinga trāpījumu un izdabāšanu publikas gaumei. Un, liekot roku uz sirds, jāatzīst, ka visi minētie fui no nīgra skatītāja puses attiecībā uz Kaupēnu nemaz neliekas aiz matiem pievilkti - taču tas būs skats iz greizo spoguļu karaļvalsts. Bet! Bet! Mākslas darbu vērtējot, būtiskāk ir just to trauslo mērvienību, kas piešķir lidojumam spārniņus, virssajūtu, un jābūt precīzam, izsverot plusus un mīnusus, kuru vairāk un ku-rus - plusus vai mīnusus - mākslas vai savu ideju skeleta apaudzēšanai ziedot... Še citēšu rakstnieci Andru Neiburgu: «Ja izrāde iedarbojas, tad tā ir notikusi.» Rezumējot savus kaupēniskos mīnusus, šaubas un kvalitātes, secinu, ka - iespējams, konkrētā latviešu mākslas darbā pirmoreiz! - mans izrādes atklājums, mana Kaupēn, mans mīļais! jēga ir izsakāma tik fantastiski banālā un vienkāršā frāzē. Proti, šī izrāde IR PAR TO, ka Noziegums Nepaliks Nesodīts. Domāju, šajā visatļautības un vērtībkritēriju haosa laikā tā pat nav atziņa. Tas ir filozofisks vispārinājums, kategoriskais prasījums manai Latvijai. Jābūtības Latvijai. Par spīti Māras Zālītes, ceru, neviļus pasprukušai frāzei par to «spoguli». Jo šī luga nav nekāds dzīves spogulis, tā ir kādas idejas traģēdija, materializējusies dzejas karkasā. Un vairākas dzejas rindas šķiet Dzejas dievam no mutes izņemtas! Kad tu pilnīgi fiziski sajūti - ā, tas ir jauns, nebijis, nekur vēl... Visbeidzot. Uzskatu, ka Ivars Stonins Kaupēna lomā pārliecinoši pierādīja, ka ļaunums ir agresīvs no dabas. Permanenti. Turklāt Ivars ar šo lomu pēc ilgāka laika atgādināja, ko nozīmē ziedoties savam aktiera talantam. Cik tas ir grūti un šķīstoši.