Mode, nauda un līķis

Tam iemesls ir slepkavība, kad 1995.gadā no algota noziedznieka lodēm mira Mauricio Guči - Gucci impērijas mantinieks un, diemžēl, arī izputinātājs. Šonedēļ Milānā sākās tiesa, kur kopā ar iespējamajiem slepkavām uz apsūdzēto sola sēž arī Mauricio atraitne - Patrīcija Redžāni. Viņu arestēja pirms gada, vainojot slepkavības pasūtīšanā. Ģimenes tradīcijas Guči ģimenes problēmas Itālijā ir tikpat pazīstamas kā viņu modes nama izstrādājumi. Gucci impērijas sākums ir 1906.gadā Florencē izveidots pieticīgs zirglietu veikals. Tā īpašnieks Gučio Guči mudināja savus dēlus uz konkurenci, solot, ka uzņēmīgākais mantos veikalu. Šī sāncensība ģimenē saglabājās arī nākamajās paaudzēs, līdz 80.gados sāka klīst runas pat par dūru palaišanu, kad tiek pārdalīti dzimtas īpašumi. 70.gadu sākumā Gucci modes namu pārvaldīja jau sirmojošais Rudolfo Guči. Viņa vienīgais mantinieks bija Mauricio, kurš 20 gadu vecumā satrieca savus tuviniekus ar paziņojumu, ka gatavojas precēties ar veļas mazgātavas saimnieces meitu. Mauricio iepazinās ar Patrīciju 1970.gadā kādā deju vakarā. Viņa bija tā, kas uzaicināja jaunekli uz deju. Viņš atteicās. «Es ienīdu Mauricio, kad pirmoreiz viņu satiku. Rupjš un arī ģērbās slikti. Bet tad viņš ieņēma galvā, ka viņš man ļoti patīk, lai gan tā nebija taisnība. Drīz sapratu, ka viņš ir kā traks pēc manis,» - tā vēlāk kādā no daudzajām intervijām stāstīja Patrīcija. Rudolfo par visu varu centās izjaukt precības. Patrīcija turpina: «Mēs sākām satikties, bet viņa tēvs bija kategoriski pret to. Viņš mani dēvēja par zelta meklētāju.» Tiesa, viņas skolas laiku draugi atceras, ka jaunībā Patrīcijas vienīgais mērķi esot bijis ieprecēties bagātā ģimenē. Vēlāk viņa kļuva slavena ar teicienu: «Labāk raudu rolsroisā nekā laimīga vizinos ar divriteni.» Lai mazinātu saspringumu, Patrīcijas tēvs aizsūtījis meitu ceļojumā pa Eiropu, sakot: «Ja pēc atgriešanās tev vēl būs siltas jūtas pret Mauricio, tad viss kārtībā.» Mauricio katru dienu viņai sūtījis telegrammas un rozes. Atgriešanās dienā pie viņas mājas piebraucis rolsroiss, no kura izkāpis Mauricio ar rožu pušķi. «Es pieņēmu bildinājumu,» atceras Patrīcija. Lai gan, Mauricio tēva mudināts, pat Milānas arhibīskaps mēģinājis atrunāt jauniešus no precībām, viņi salaulājās 1972.gadā. Drīz sācis izpausties sievas īstais raksturs - viņa bijusi valdonīga un viegli spējusi ietekmēt Mauricio, kurš zaudēja māti piecu gadu vecumā. Lai gan laulātā pāra attiecības neesot bijušās diez ko labas, par vienu gan Patrīcija žēloties nevarēja - viņas izklaidēm vīrs naudu nežēloja. Un pārmest pieticību Patrīcijai nu nekādi nevar - ceļojumu laikā viņas bagāžā bija vismaz simt somu. «Pat ejot pusdienās, viņa piesprauda brošu 150 tūkstošu dolāru vērtībā. Dzimšanas dienās uz galda bija šampanietis un austeres, bērnus izklaidēja profesionāls triku meistars. Viņa bija samaitāta,» stāsta kāds Mauricio draugs. Mantojuma dalīšana Problēmas vēl vairāk samilza 1983.gadā, kad mira Gucci saimnieks. «Mauricio pārvērtās dienas laikā,» atceras Patrīcija. «Viņš vairs neuzklausīja manus padomus.» Rudolfo testamentā novēlēja dēlam 50% no Gucci impērijas, kuras kapitālu tolaik lēsa ap 800 miljoniem dolāru. Taču tas Mauricio šķita par maz. Viņš izmeta no uzņēmuma valdes savu tēvoci un sāka cīņu par pārējo 50% Gucci akciju atņemšanu saviem brālēniem. Nākamais upuris bija sieva. Kādu dienu divus gadus pēc tēva nāves Mauricio iesēdās savā privātajā lidmašīnā un devās uz Florenci, un Milānā nekad vairs neatgriezās. «Vispirms mani vadīja tēvs, bet vēlāk - tu. Nekad neesmu juties brīvs,» viņš esot skaidrojis sievai. Taču par promdošanos viņš gan nepaziņoja pats. «Sinjora Guči, jūsu vīrs vairs neatgriezīsies,» Patrīcijai šo ziņu no vīra nodeva ģimenes ārsts. Visos sīkumos šis stāsts iekļuva ASV žurnālā People. Tas arī rakstīja, ka biežāk lietotais mīļvārdiņš sievai bijis La Strega, kas latviski nozīmē ragana. Saniknotie Mauricio brālēni apsūdzēja impērijas mantinieku testamenta viltošanā. Neklusēja arī Patrīcija, tiešajā TV pārraidē paziņojot, ka Mauricio ir blēdis. «Vai jūs saprotat, ka, atzīts par vainīgu, jūsu vīrs nonāks cietumā?» jautājusi žurnāliste. «Viņš to ir pelnījis!» atcirtusi briljantiem rotātā Patrīcija. Viņa publiski sauca savu vīru par plānprātīgu impotentu. Patrīcija noraidīja piedāvāto šķiršanās līgumu kā šķīvi pelavu. (Kādā avīze rakstīja, ka Mauricio solījis miljonu dolāru.) 90.gadu sākumā Patrīcijai atklāja smadzeņu audzēju. Kad viņa atkopusies pēc operācijas, esot ieradies Mauricio, kura pirmais teikums bijis: «Atnācu pārliecināties, vai tu jau esi mirusi.» Vismaz tā tikšanos atstāsta pati Patrīcija. Vēl vairāk Patrīciju satracinājis jaunums, ka Mauricio gatavojas precēties ar kādu satriecošu blondīni, interjeristi, kas jau pārvākusies dzīvot pie Mauricio. Drīz vien Patrīcija aizgūtnēm daudziem stāstīja, ka labprāt redzētu savu vīru mirušu. Aukle, kas strādāja pie Guči, apgalvo, ka Patrīcija lūgusi sameklēt kādu algotu slepkavu. Kāds cits mājkalpotājs apgalvo, ka vēl kopdzīves laikā Patrīcija runājusi, ka gatavojas piebērt indi vīra šampanietim. Trīs lodes mugurā 1995.gada 25.marta rītā, kad Mauricio kāpa pa kāpnēm pie sava biroja, viņam no mugurpuses uzbruka slepkava, raidot trīs šāvienus. Uzbrucējs iesēdies tumšzaļā Renault Clio un pēc līkumošanas pa vienvirziena ielām pazudis. Izvērtējot nozieguma apstākļus, izmeklētāji secināja, ka tur nav darbojies profesionāls slepkava. Uzbrukums vairāk atgādināja nervoza amatiera rosīšanos. Tika pārbaudītas dažādas versijas - mafijas atriebība, biznesa partneru nelabvēlība. (Jau divus gadus pirms nāves Mauricio bija pārdevis savus 50% Gucci akciju arābu sabiedrībai Investcorp. Viņa brālēni savu daļu šai firmai bija pārdevuši jau krietni agrāk, cerot, ka tas glābs modes namu no draudošā bankrota.) Patrīcijas pirmā reakcija, uzzinot par vīra nāvi, ne tuvu nebija skumja. «Daži cilvēki nomirst miegā, daži mirst uz ielas, bet dažiem ir tā privilēģija tikt nogalinātiem.» Gandrīz divus gadus pēc slepkavības izmeklētājam piezvanīja kāda anonīma persona, solot sniegt vērtīgas ziņas. Tā pastāstīja, ka kādas mazas viesnīcas portjē Ivano Savjoni esot izpļāpājies par to, ka viņš un vēl trīs vīrieši organizējuši slepkavību. Policijai par pārsteigumu, Savjoni pēc aresta drīz vien atzinās un piekrita sadarboties ar policiju. Lai iegūtu pierādījumus, policija nolēma izmantot slepenu aģentu, kurš uzdotos par algotu slepkavu no Kolumbijas. Savjoni mašīnā tika ievietotas noklausīšanās ierīces, kad viņš tikās ar saviem partneriem, ar kuriem pastrādāja noziegumu. 1997.gada 31. janvāra rītausmā policija vienlaikus veica reidus Milānā un Neapolē. Patrīcija tika arestēta un apsūdzēta vīra slepkavības pasūtīšanā. Aizturēto vidū bija arī viņas draudzene zīlniece Pina Auremma, kas palīdzējis sameklēt slepkavas. Savjoni apsūdzēja slepkavas nolīgšanā, Benedeto Seraulo - slepkavības izdarīšanā un Oracio Čikalu - par slepkavas aizvešanu no nozieguma vietas. Izmeklētāji apgalvo, ka Patrīcija slepkavām samaksājusi 350 000 dolāru. Taču atraitne to noliedz, sakot, ka vīrieši paši nolēmuši nogalināt Mauricio un tikai tad nākuši pie viņas izspiest naudu. «Tā ir taisnība - bieži kladzināju, ka vēlos redzēt savu vīru mirušu. Taču, ja kāds būtu piedāvājis plānu viņa iznīcināšanai, es to nekad nebūtu akceptējusi,» Patrīcija stāstīja avīzei Corriere della Sera. Sabiedrība viņas teiktajam lāgā netic, un apveltījusi bagātnieci ar iesauku Melnā atraitne. Elegantā cietumniece Gaidot tiesu, San Vittore cietumā Milānā Patrīcija ir netipiska ieslodzītā. Mugurā vairs nav lepnas kažokādas un nemirdz dārglietas. Taču arī savā kamerā viņa spējusi saglabāt kinoleģendas Elizabetes Teilores izskatu - viņas frizūra ir gaumīgi eleganta, - tā raksta ziņu aģentūra Reuters. Par diezgan niecīgu summu viņa salīgusi divas citas kameras biedrenes par kalponēm. Tās mazgā Patrīcijas drēbes, gatavo spageti. Kad draugi jautā, ko atnest uz cietumu, viņa atbild: «Grāmatas. Bet tikai tās, kurām ir laimīgas beigas.»