Mūsu hokeja virsotnes otrpus «dīķa»

Laikam nesaprata... Kā tas sākās Ja neskaita Haralda Šnepsta spēlēšanu Nacionālajā hokeja līgā un dažu citu pavisam maz zināmu latviešu izcelsmes amerikāņu ripas dzenāšanu popularitātes un meistarības ziņā zemākās līgās, pirmā kārtīgā latvisko asiņu iepludināšana viņzemju hokejā sākās tikai 80.gados. Pa perestroikas puspavērtajām durtiņām otrpus okeānam kopā ar vairākiem citiem padomju hokeja skolas «misionāriem» izdevās izspraukties Helmūtam Balderim. Ar PSRS čempionāta un «lielās sarkanās mašīnas» (PSRS izlases) slavas starpniecību pāri okeānam 80. un 90.gadu mijā tika pārvizināts Rīgas Dinamo zieds (Irbe, Ozoliņš, Vītoliņš, Kerčs), un pāris gadu laikā Latvijas hokeja audzēkņu migrācija uz Ameriku kļuva masveidīga. Turklāt brauca un brauc gan vīri īstākajos hokeja gados, gan jaunuļi, kas tikko atstājuši skolas solu. Pašlaik, pēc Dienas rīcībā esošajām ziņām, dažādās Ziemeļamerikas hokeja līgās vien strādā (daļa arī mācās) trīs duči Latvijas hokejistu. KāpĒc viŅi aizbrauc Par vecajiem būtu puslīdz skaidrs. Par spīti hokeja milzīgajai popularitātei Latvijā, pietiekami kvalitatīvu un labi apmaksātu darbu šeit profesionāls hokejists atrast nevar. Kāpēc braukt uz Ameriku, ja var palikt Eiropā? Vairākums mūsējo uzskata, ka vietu kādā no Vecās pasaules komandām var mierīgu sirdi nopelnīt arī karjeras norietā, tā teikt, mierīgas vecumdienas tuvāk mājām. Bet, kamēr esi jauns un gribi izsisties līdz pasaules hokeja virsotnēm, visu iespēju zeme Amerika tam ir labākā vieta. Jaunie? Vai visi Latvijas hokeja treneri vienā balsī saka - pie mums ar jaunatnes vecuma spēlētājiem māk strādāt nebūt ne sliktāk kā Amerikā. Pierādījumi? Jau vairākus gadus pēc kārtas Latvijas junioru izlases vadība sūkstās, ka ne viens vien no «amerikāņiem» atbrauc mājās kā liels varonis, bet izrādās, ka vakarējais līderis dzimtenes ledu skrāpējušajam vairs netiek līdzi... Taču tas jau Amerikas «zelta meklētāju» skaitu nemazina. Ja esi karavīrs, domā par ģenerāļa uzplečiem. Ja spēlē hokeju, sapņo par NHL. Visvieglāk līdz savam sapnim tikt, esot tam cieši klāt. Amerikā un Kanādā hokejam (tāpat kā citiem profesionālajiem sporta veidiem) ir izveidota savdabīga piramīda - neskaitāmas jauniešu līgas, kurās labākie nopelna vietu universitāšu komandās vai reģionālajās junioru līgās, no kurām savukārt savus nākotnes kadrus nolūko profesionālo klubu skauti. Pasaki, kurā lĪgā tu spĒLĒ, ... un es pateikšu, kas tu par hokejistu. Tuvu tam, bet ne pilnīga taisnība. Visi Amerikā spēlējušie vienprātībā teic - lai kāds meistars tu būtu, tur nav iespējams izsisties uz augšu bez labas devas veiksmes un apstākļu sakritības. Jā, arī biznesa mākas, neļaujot aģentam pārdot sevi par grašiem pirmajam pretimnācējam. No teju duča Latvijas junioru vecuma hokejistu «pirmās šķiras» junioru līgās pašlaik spēlē tikai divi - Arvīds Reķis (OHL) un Aleksandrs Andrejevs (WHL) Kanādā. Teorētiski tieši viņiem ceļš uz pieminētās piramīdas virsotni varētu būt visgludākais. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, piemēram, Andrejevu savā paspārnē jau ņēmuši un pirmssezonas debitantu treniņnometnē izmēģinājuši Fīniksas Coyotes (NHL) vadītāji. No otras puses, tas drīzāk ir tikai avanss, kuru Amerikas hokeja etaloniem atbilstošajam puisim būs sūri grūti jāatpelna. CeĻā uz virsotnĒm Izlaižot svētdienas amatierkomandu līmeni, kur vīri nāk paslidot un pagrūstīties uz ledus no darba brīvajā laikā, pirmā pusnopietnā profesionālā līga meklējama Teksasā. Tur pirms pāris gadiem galvenokārt hokeja popularizācijas nolūkos (protams, ne jau bez biznesa plāna!) tika radīta Rietumu profesionālā hokeja līga (WPHL). Klubu atrašanās vietas ir kompaktā teritorijā, līdz ar to zemas izmaksas, tiesa, arī mazas algas un zems spēles līmenis. Taču ir kaut nelielas cerības tikt augšup nopietnākā sabiedrībā. To apliecina Gatis Ceplis, kurš pērn no WPHL aizspēlējās līdz mačiem otrās spēcīgākās līgas IHL čempionu sastāvā un šogad ir viens no rezultatīvākajiem hokejistiem Centrālajā līgā (CHL). Aptuveni uz viena «zara» ar CHL ir Apvienotā (UHL) un Rietumkrasta (WCHL) līga. Šīm struktūrām gan ir juridiska neatkarība, taču atsevišķiem klubiem ir noslēgti līgumi ar IHL un AHL komandām, kas savukārt audzina (skolo, pārmāca) potenciālos Nacionālās hokeja līgas spēlētājus. Turklāt vairākumā tie ir IHL un AHL klubu īpašumā (līgumattiecībās) esošie, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ uz laiku bija degradēti kādu līgu zemāk. Savukārt daudzi no šeit spēlējošajiem augstākus plānus šķietami nemaz nekaļ. Šajā līmenī jau vairākus gadus izcilniekos ir gan Igors Bondarevs, gan Aleksandrs Čunčukovs, taču nekur tālāk viņi nav tikuši (varbūt vainīgs hokejistu aģents?). Tikai šogad IHL iekarot beidzot izdevies Sergejam Naumovam, kurš divus gadus pēc kārtas tika atzīts par WCHL labāko vārtsargu... Par maķenīt nopietnāku tiek uzskatīta Austrumkrasta līga (ECHL), kurā vairumam komandu jau ir tieša saikne ar NHL. Tiesa, arī no visiem šī hokeja slāņa pārstāvjiem līdz NHL pievārtei aizsniegties izdodas tikai nedaudziem, viens no piemēriem ir mūsu pašu Pēteris Skudra. Nule, savas pastāvēšanas vienpadsmitajā gadā, līga ar pompu paziņoja par sava simtā «absolventa» debiju pasaules spēcīgākajā hokeja līgā. Tikai šosezon ECHL zvaigžņu spēle tiks pirmo reizi rādīta visā Amerikā sporta kanālā ESPN2. NHL un pie tās sliekŠŅa Visādā ziņā abas nākamās līgas - Internacionālā (IHL) un Amerikas (AHL) - jau ir ievērojami pārākas par iepriekšējām. Visupirms jau pašas spēles ziņā - šeit hokejs vairs nav tikai cīņa, kurš kuram stiprāk un precīzāk iesitīs, te jau ir kombinācijas un arī tehnika. Plus regulāras televīzijas translācijas nacionālajos kanālos, finansiāla stabilitāte, ievērojams skatītāju skaits, informācijas sabiedriskošana ar lielāko ziņu aģentūru starpniecību. Pirmajā aptuveni puse klubu skaitās neatkarīgi un saikne ar NHL tiem ir savstarpēju sadarbības līgumu veidā, bet otrajā faktiski visi ir NHL fārmklubi, būtībā - otrās komandas. Zināma atšķirība ir arī algu ziņā - labākie IHL saņem kā sliktākie NHL (līdz 200 000 USD), bet AHL vidējā peļņa ir aptuveni divas reizes mazāka. Šajās līgās ar adaptāciju jaunā vidē un vietējā hokeja spēles stilā Ziemeļamerikas iekarošanu sāka Irbe un Ozoliņš, te lielāko profesionāļu karjeras daļu pavadīja Žoltoks un Ignatjevs, te pie NHL durvīm jau klauvē Skrastiņš un Vasiļjevs, te, apejot zemākos līmeņus, nostiprinājies Astašenko. Tomēr konkurence ir tik milzīga, ka augstāk tiks tikai retais. Tā IHL līmenī jau kuro gadu palicis Grigorijs Panteļejevs, pēc spēku izmēģināšanas vismaz uz laiku Eiropā atgriezušies Cipruss un Laviņš, kurš savulaik teicās hokejista karjeras beigās kļūt par spēlētāju aģentu. Mēs varam lepoties, ka vairāk par pieciem hokejistiem NHL deleģējušas tikai septiņas pasaules valstis. Ja nu vēl parēķinātu NHL hokejistu un valstu iedzīvotāju proporcijas!