Nāk miegs

Savukārt citi - vienkārši atmet visam ar roku un nolien gulēt. Var uzskatīt, ka savā ziņā pēdējie ir dabas izredzētie - guļot taču nav jānopūlas ar barības meklēšanu vai bēguļošanu no negantajiem plēsējiem vai divstobru vīriem, un augām dienām var vāļāties pa migu, siltumā, drošībā un ne par ko nebūt atbildīgam. Taču uzkrātajām barības rezervēm agri vai vēlu pienāk gals, un ja ziema ievelkas - kā tālajā Ledus laikmetā - pasauli var tā arī nekad vairs neieraudzīt. Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāja vietnieks, zoologs Jānis Ozoliņš skaidro, ka daba apzināti ir izvēlējusies dažādas dzīvības nodrošināšanas stratēģijas, lai kādā jaukā vai drīzāk nejaukā dienā tā nepazaudētu visu. Turklāt stratēģijas atšķiras pat vienas dzīvnieku grupas ietvaros, piemēram kamēr vilki un lūši medījuma meklējumos brien biezus sniegus, tie paši plēsēji - jenotsuņi vai āpši savā migā griežas uz otrajiem sāniem. Gulēt var, piemēram, arī pirms tam pieēdies susuris, savukārt citam grauzējam - vāverei - daba likusi barības rezerves ziemai nevis likt pa taisno vēderā, bet gan krāt slēptuvēs un ēst tikai tās ziemas dienās. No vienas puses gulētāji ir priviliģētākā situācijā, taču tos, piemēram, pēkšņi var pārsteigt atkušņi ar lietavām un tad var izrādīties, ka guļvieta izvēlēta pašā slapjākajā vietā - dzīvnieki var iet bojā, savukārt nomodā esošie - no ūdeņiem var veikli izvairīties. J.Ozoliņš min, ka šā gada slapjais rudens no šī aspekta ir labvēlīgs, jo dzīvnieki jau laikus var izvēlēties sausākās vietas. Vienotu likumu daba nav rakstījusi arī pašiem gulētājiem. Visīstākie gulētāji, kā piemēram susuri, atdziest līdz četru grādu temperatūrai un no malas tos var noturēt par beigtiem. Jenotsuņi un pasakās daudz aprakstītie lāči siltākajos ziemas periodos var pamosties, izstaigāties un pēc tam atkal likties uz auss. Lāci var pamodināt arī izsalkums. Tā kā ogas uz zaļumi ziemas laikā nav pieejami, tas var kļūt plēsīgs un savā agresijā uzbrukt arī cilvēkam. Acīmredzot tie stāsti par cilvēku upuriem un traģēdijām taigā ir patiesi, saka J.Ozoliņš. Lācim vienkārši gribas ēst. Pēc J.Ozoliņa teiktā, iestājoties lielam salam, neaktīvi kļūst gandrīz visi dzīvnieki un aukstās dienās paliek savās slēptuvēs, lai arī cik biezs tam būtu kažoks. Tādos gadījumos darbojas aprēķins - cik enerģijas es iztērēšu, lai tiktu pie ēdamā. Īstenie gulētāji - Šie dzīvnieki pieskaitāmi pie īstenajiem gulētājiem, jo ziemas guļas laikā tiem tāpat kā abiniekiem un rāpuļiem krasi samazinās ķermeņa temperatūra, daudz lēnāka kļūst vielmaiņa, elpošana. No malas viņus varētu uzskatīt par beigtiem. Dažādu iemeslu dēļ pamodināti no ziemas miega, tie, visticamāk, vairs neizdzīvos. Sikspārņi Bieži guļ māju pagrabos. Tā kā šajā zīdītājā ir daļa no putna, atsevišķas sugas migrē uz siltākām zemēm, taču guļ arī tur, vienīgi īsāku laiku. Pēkšņa pamodināšana visbiežāk ir liktenīga, jo vienā mirklī sikspārnis var iztērēt visas uzkrātās tauku rezerves un iet bojā. Eži Tā kā pēc dabas ir vienpaši, pa vienam arī guļ, savēlušies kamolā. Migai izvēlas drošas vietas mežu izcirtumos vai mežmalās, zem zaru vai lapu kaudzēm - tā, lai netiktu klāt sniegs. Maskējies tik labi, ka nejauši uzkāpt virsū guļošajam adatu kamolam vai nokļūt plēsēju nagos ir gandrīz neiespējami. Susuri Visilgākie Latvijas guļavas. Patlaban tie jau ir miegā un modīsies tikai aprīlī, bet daži tikai - maija sākumā. Susuru ķermeņa temperatūra guļas laikā nokrīt par 30 grādiem, sasniedzot gandrīz nulli. Vairāk nekā puse susuri-pirmziemnieki nosalst, jo nezina, kas ir laba ziemošanas vieta. Snauduļotāji - Šo dzīvnieku ķermeņa temperatūra ziemas atpūtas laikā krasi nekrītas, lai arī tā ir zemāka nekā to aktīvās dzīves laikā. Pēkšņa atkušņa vai nepietiekamo barības rezervju dēļ pamodināti, vēlāk tie var iemigt no jauna un nekas ļauns ar viņiem nenotiek. Āpši un jenotsuņi Guļ savā alu sistēmā speciālā ziemas migai paredzētā vietā. Tā kā dzīvo ģimenēs, guļ vienkopus bariņā, viens otru sildot. Nav nekas neparasts, ka atkušņu laikā šos dzīvniekus tomēr var novērot pie alām. Siltums tos ir pamodinājis. Tie izstaipās, nokārto savas vajadzības un guļ tālāk. Novērots, ka gar gulētāju alām ēšanas nolūkos rosās citi plēsēji, piemēram, lūsis, taču apšaubāmi, vai tas var tikt līdz guļamistabai. Lāči Migas veido zem koku saknēm klusos meža nostūros. Lāču tēvi un mātes guļ atsevišķi. Ar mātēm kopā guļ jaunie lācēni. Milzīgās masas dēļ ne vienmēr pirms miega kārtīgi paēd, un kurkstošais vēders lāci šad tad pamodina. Tad lācis ir bīstams, jo vienīgā iespēja ziemas laikā kaut ko sadabūt ir ierastajā veģetārieša raksturā pamodināt plēsēja dabu.