Ne vilks būs paēdis, ne kaza paliks dzīva

Attieksmē pret kultūru valdība un resori, jo īpaši Finansu ministrija, joprojām īsteno diktāta politiku, kas deformē un gausina demokrātiskas kultūrpolitikas izveidošanos. Patvaļīgi traktē fonda funkcijas Saeimā 1995.gadā pieņemtajās Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs ir noteikts, ka «Kultūras ministrija veido un koordinē valsts kultūrpolitiku», bet «Ministru kabinets atbild par kultūrpolitikas pamatnostādņu īstenošanu valsts struktūrās». Nekur nav paredzēts, ka FM vai atsevišķiem tās darbiniekiem būtu dotas ekskluzīvas tiesības pašiem noteikt kādas mākslas nozares vai kultūras jomas finansēšanas vai nefinansēšanas lietderīgumu. Tāpēc kuriozi izklausās FM darbinieku nodomi patvaļīgi traktēt Kultūrkapitāla fonda funkcijas, paredzot, ka tam būs jāaizpilda pamatbudžetā ar gudru ziņu ieviestie robi - jāpiešķir finansējums filmu uzņemšanai, mākslas darbu iepirkšanai u.c. vajadzībām, kurām būtu jāsaņem regulārs līdzekļu iedalījums no kultūras budžeta. FM valsts sekretāra vietniece Dienā publicētajā rakstā paziņo: «Ministrijas definīcija ir attīrīt pamatbudžeta bāzi no lietām, kas ik gadus būtu jaunas diskusijas objekti. Mūsu mērķis ir, lai tajā paliktu tikai tās jomas, par kuru nepieciešamību viss ir skaidrs un nav jāuzdod jautājumi». Naivi un īsredzīgi definēta, ne ar kādiem valsts kultūratbildības jautājumiem neapgrūtināta nostāja. Vienīgais mērķis - attīrīt pamatbudžetu no visām tām pozīcijām, kas ļautu Kultūras ministrijai nedaudz operatīvāk iedarboties kultūras un mākslas aktuālo procesu ietekmēšanā, ne tikai būt par finansējuma novadītāju dažu valsts institūciju infrastruktūrām un darbinieku algām. Pieņemot valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes, Latvija ir apliecinājusi gatavību attīstīt tā dēvēto arhitektonisko kultūrpolitikas modeli, kuru izmanto dau-dzas Eiropas valstis. Tajā dominējošā loma resursu un valsts ieguldījumu sadales plānošanā ir KM un ekspertu padomju lēmumiem. obligāts priekšnoteikums pieņemtajiem lēmumiem ir plašas sabiedrības diskusijas, kā arī ikgadēju statistikas datu un kultūras institūciju sniegto ziņu analīze. Normālās valstīs ar šo datu un ziņu analīzi, ar finansēšanas principu rekomendāciju izstrādi nodarbojas kultūras ekonomikas un menedžmenta speciālistu dienesti vai pat veseli kultūras ekonomikas institūti. Pie mums, valdībām mainoties, netiek nodrošināta pat pieņemto nostādņu turpināmība. Par nacionālo kinomākslu atbild valsts Šobrīd FM tiekšanās «attīrīt» kultūras pamatbudžetu, apzināti radot tajā robus, nepārprotami saistās ar Kultūrkapitāla fonda darbības sākumu. Ir vilinoši kaut vai daļēji kompensēt KKF nākamgad piešķiramo diezgan prāvo līdzekļu apjomu, mēģinot noteikt, kādas līdz šim pamatbudžetā ietvertās pozīcijas varētu pārbīdīt KKF atbildībā. Diem- žēl valdības pārstāvji aizmirst, ka ne viņiem, ne FM ierēdņiem nav tiesību noteikt vai ietekmēt šī fonda nozaru padomju lēmumus, liekot finansēt tādas pozīcijas, kurām jāparedz finansējums pamatbudžetā, piemēram, mākslas filmu radīšanu. Ir nepiedodami, ka valsts amatpersonu izteikumos tiek apzināti sajaukti divi pilnīgi atšķirīgi kultūratbildības līmeņi un divi dažādi finansēšanas veidi. Par nacionālās kinomākslas attīstību kā kultūras industrijas nozari ir jābūt valstiskai atbildībai, jo īpaši tāpēc, ka šī joma ir svarīga arī starp-valstu saskarsmēs. To nedrīkst izslēgt no pamatbudžetā paredzētā finansējuma. KKF var sadalīt šai nozarei projektu konkursu kārtībā papildu līdzekļus neparastākiem radošiem pieteikumiem, mazākiem individuālo autoru vai studiju projektiem u.c. radošo procesu atdzīvinošām vajadzībām. MK un FM paustā nostāja ir tieši pretēja Eiropas Padomes ekspertu ieteikumam veltīt lielāku vērību nacionālo kultūras industrijas nozaru attīstīšanai Latvijā. Var paredzēt, ka KKF padome, finansu resursus starp nozarēm procentuāli sadalot, nepieļaus to, ka nesamērīgi liela līdzekļu daļa būtu piešķirama lielo mākslas filmu uzņemšanai, atraujot finansējumu citu nozaru projektiem. Šoreiz var nebūt tā, ka vilks būs paēdis un kaza paliks dzīva. Tiem, kas svītros filmu uzņemšanas un kino industrijas attīstīšanai nepieciešamo finansējumu no pamatbudžeta, būs jāatbild par šīs nozares likvidēšanu uz ilgāku laiku. Diemžēl valsts kultūr-atbildība mūsu valsts pārvaldes praksē ir vēl neapgūts un nesaprasts jēdziens. KKF jādarbojas neatkarīgi Sākotnēji Kultūrkapitāla fondu, tāpat kā Igaunijā, bija iecerēts finansiāli veidot, bāzējot to uz vienu no pamatbudžeta neatkarīgiem papildus ieņēmumu avotiem - uz akcīzes nodokļu daļām no azartspēlēm un no alkohola un tabakas. Šādu fondu izveides ideja un jēga arī citās valstīs tiek skatīta tā, lai tas veidotos par ekspertu pārziņā esošu, elastīgāku valsts līdzekļu sadales veidu, caur kuru iespējams novirzīt finansējumu aktuālajām jaunrades un kultūrdarba vajadzībām, arī individuāliem un grupu projektiem, visām tām darbībām, kurām ar to izpildes termiņiem ir grūti iekļauties gada ciklā un saņemt finansējumu no pamatbudžeta. Dažādās kultūrpolitikas jautājumiem veltītās starptautiskās konferencēs ir uzsvērts, ka prognozējot iespējamo finansējumu no šādiem fondiem un paredzot arī privāto sponsoru ieguldījuma iespējas, nekādā ziņā nedrīkst kultūras budžeta resursu plānojumos uz šo alternatīvo avotu rēķina samazināt kultūras un mākslas nozarēm nepieciešamo finansējuma daļu pamatbudžetā. Ir svarīgi, lai KKF darbotos patiešām neatkarīgi, uz papildu finansu resursu bāzes. Diemžēl mums Latvijā to tā, kā bija iecerēts, īstenot neizdevās. Šādu koncepciju pieņēma un saprata iepriekšējā A.Šķēles vadītā valdība, Saeimas deputāti to akceptēja pirmajā balsojumā. Valdības deklarācijā tika ierakstīts, ka atbilstoši šādai sākotnējai koncepcijai KKF darbosies kopš 1998.gada sākuma. G.Krasta valdītajai valdībai, rēķinoties ar finansu ministra R.Zīles kategorisko nostāju pret alkohola un tabakas akcīzes nodokļa 5,9% daļas novirzīšanu KKF, izdevās atcelt iepriekšpieņemtos lēmumus un pilnīgi sagrozīt gan šī fonda finansējuma noteikumus, gan konceptuālo ievirzi. Aizkavējot KKF likuma pieņemšanu un mainot tā saturu, tika panākts, ka apmēram 2 milj. latu, kuriem saskaņā ar sākotnējo likuma variantu jau 1998.gadā vajadzēja nonākt KKF rīcībā, kultūrai netika atvēlēti. Tika pieņemts un likumā ierakstīts lēmums, ka, tikai sākot ar 1999.gadu, domātā daļa no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa 2 miljonu latu apmērā tiks aizstāta ar šāda paša apjoma līdzekļu papildu piešķīrumu no valsts budžeta. Līdz ar to tika nostiprināta KKF turpmākā atkarība no valdības lēmumiem. FM ierēdņi un arī premjers nav uztvēruši KKF kā neatkarīgu, lemttiesīgu ekspertu vērtējumiem pakārtotu valsts finansējuma sadales veidu, bet gan ir iedomājušies, ka nu viņu pārvaldīšanā būs divas kabatas kultūrai - pamatbudžets un KKF. Maldīgs ir priekšstats, ka, izsvītrojot no pamatbudžeta kādai nozarei nepieciešamo finansējumu, to varēs automātiski paredzēt šīm vajadzībām no KKF. Šī fonda ideja būs pilnīgi sagandēta, ja kāds mēģinās pakļaut tā darbību valstsvīru rīkojumiem. KKF likums to gan nepieļauj, bet, kā redzams, tas neizslēdz šādus rīkojumus. Šobrīd ir svarīgi atbalstīt kinomākslas radošo darbinieku, Kultūras ministrijas un arī sabiedrības prasību neizslēgt filmu nozari no pamatbudžeta. Sabiedrībai jāprasa, lai kul-tūras ministrei un KM speciālistiem tiek dotas tiesības pamatot un pierādīt reāli nepieciešamajām pamatbudžeta pozīcijām vajadzīgos finansējuma apjomus. Noraidāma ir kādu ierēdņu iedomāšanās, ka viņi varētu atļauties patvaļīgi svītrot no pamatbudžeta kādas mākslas vai kultūras nozares pamatvajadzībām nepieciešamo finansējumu. Arī pamatbudžetam jābūt elastīgāk un reālajiem procesiem atbilstīgāk veidotam. Atbildību par kultūras reālu, katra perioda uzdevumiem un vajadzībām atbilstošu strukturējumu, par budžeta sadaļu sasaisti ar valsts kultūrpolitikas mērķiem un programmām nevar aizstāt ar finansistu resoriskajiem sapņojumiem par nemainīgām skaitļu rindām kultūras pamatbudžetā.