Nebīsties, cilvēka bērns!

theol. Jura Rubeņa ievadvārdiem. Tajos ieskicētas arī grūtības, ar kādām sastaptos cilvēks, kurš mēģinātu sprediķus vērtēt, jo iespējamam vērtētājam (kritiķim) pirmām kārtām nāktos sev noskaidrot, no kādām pozīcijām tiks vērtēts: no praktiskās teoloģijas, teorētiskās teoloģijas, individuālā mistiskā pārdzīvojuma klātesmes, literatūrkritiskām, vēsturiskām vai kā citādi. Šķiet, kompleksa latviešu luteriskās sprediķošanas tradīcijas izpēte un analīze vēl gaida savus veicējus. Par sprediķa ārkārtīgi lielo nozīmi un vienlaikus arī grūtībām tā veidošanā izteikušies neskaitāmi teologi. Minēšu tikai dažas rindas no padomju vergu darba nometnē nobendētā Dr. theol. Edgara Rumbas raksta Sprediķa uzdevums un sagatavošana: «Ir cilvēki, kam kulta runa izliekas vienkārša un viegla lieta. Bet neviens cits runas veids nav tik grūts, nekāds cits uzdevums neprasa gaišāku galvu, lielāku domu bagātību un tīrāku gribas enerģiju kā cilvēku pārliecināšana par Dievu un iepriecināšana ar Kristus vēsti. Šis uzdevums nekļūst vieglāks arī ar mācītāja amatā pavadītajiem gadiem, kad zināms paradums ir uzvarējis pirmo nedrošību. Laikmets garīgai runai uzstāda vienmēr jaunas pasības (Izcēlums oriģināltekstā - P.B.).» Jaunais krājums, kam iecerēts arī turpinājums citugad, tad nu liecina, kā 22 tagadnes latviešu mācītāji, vairākumā - vidējās paaudzes un jaunāki - saprot un īsteno šīs laikmeta prasības, vienlaikus ievērojot Baznīcas noteiktās perikopes (katrai svētdienai un svētku dienai ieteiktajiem Svēto Rakstu fragmentiem) un attīstot tradīciju, kam, ja skaita no Georga Manceļa Long-gewuenschte Lettische Postill... pirmizdevuma, nākamgad apritēs apaļi 350 gadi. Latviskās sprediķošanas aizsācējs Mancelis, zināms, laikmeta prasības ievēroja visnotaļ, savus sprediķus dāsni bagātinādams ar aktualitātēm. Lūk, kā viņš uzrunāja grēciniekus ceturtajā svētdienā Ciešanu laikā (Laetare): «Dažam tā naudiņa spiež maciņā, sēž krogā, dzer dienu pie dienas; naktī uzmodies, liekās atnesties alus klapi, dzer un stiep kamēr spēj, vairs ne spēdams, murkšķina kannā kā cūka drabiņos jeb draņķī. Tāds mūžam ne domā, kur jemsi maksāt?» Pārstrādāta pasaule Antons Birkerts grāmatā Latviešu inteliģence par Manceli raksta: «Kad Manceļa sprediķu grāmata bija iznākusi, tad droši vien viņa tika tūliņ lietota visās Kurzemes 70 baznīcās, jo viņa taču bija sengaidīta un citas nevienas nebija. Arī Vidzemē tanī laikā nebija grāmatas, kas viņai varētu lidzināties. Domājams, ka viņu lietoja šur tur arī pa zemnieku mājām un sētām. Un tā kā skolu toreiz Kurzemē nebija, tad viņa izpildīja arī mācības grāmatas vietu /../Ar vārdu sakot, šī grāmata sāka plašos apmēros pārstrādāt latviešu tautas gara pasauli.» Manceļa lieldarbs piedzīvoja sešus izdevumus, pēdējo 1823.gadā, kad izdevēja priekšvārdā par veco grāmatu jau sacīts, ka tā «ar tādiem veciem rakstiem un tik svešādi bij driķēta, ka ļaudis, kas tagad mācīti, tikai ar mokām to varētu lasīt un saprast». Starplaikā bija nākušas klajā vēl vairākas sprediķu grāmatas. Kā pirmā no tām minama Dundagas mācītāja Jakoba Frīdriha Bankava Latviski svētdienas darbi..., kuras pirmizdevumu (tā eksistence gan dažviet tiek apšaubīta) datē ar 1725.gadu. Bankava darbam ir vismaz astoņi izdevumi, pats esmu skatījies vēl 1885.gadā iespiesto. Ievērības cienīgs ir, sākot ar otro -1749. gada - izdevumu, atsevišķos eksemplāros atrodamais Bankava priekšvārds Mīļais latvieti!, kurā atrodams pa daļai fantastisks, pa daļai acīmredzot patiess ieskats XVIII gadsimta latvieša gara pasaulē, kurā jaucas un darbojas senie elku dievi. Priekšvārdu noslēdz pazīstamais uzsaukums: «Tu zini, kas tu bijis esi, viens pagāns, tu zini, kas tu tagad esi, viens kristīts cilvēks. Tāpēc dzīvo, kā kristītam cilvēkam pieklājas, un atstāj to vecu raugu tās elku dievības.» Ieskatam Bankava stilā fragments no sprediķa Lielajai piektdienai: «Ak, kaut tie pasaules bērni to vērā liktu, kas visai par lieku pēc laicīgām lietām dzenās. Tie tek un skrej pēc mantas, ik kā viens ērglis pēc laupījuma, un kad tie nomirst, rodās citi, kas to sēdēdami un gulēdami aprij. Te sakrāj un ne zina, kas to dabūs. Jo tā netaisna manta ne nāk uz trešu augumu, bet, kā tā nākusi, tā iet tā atkal projām. Tāpēc ir svēti tie ļaudis, kas vairāk pēc debesu lietām dzenās, ne kā pēc tās laicīgas mantas.» Visām svētdienām un svētku dienām Tālāk pieminama prāvesta, Tērbatas Sv. Jāņa baznīcas vācu draudzes mācītāja Kristiāna Dāvida Lenca Sprediķu grāmata pār tiem svētdienu un svētku evanģeliumiem... (pirmā daļa - 1764., otrā pabeigta iespiest 1767.gadā); Ārlavas mācītāja Frīdriha Gustava Mačevska Jauna sprediķu grāmata par tiem svētiem evanģeliumiem...(1793); Rūjienas mācītāja Gustava Bergmaņa 1794.gada grāmata Saņemamas sprediķu mācības uz visām svētdienām, svētkiem un svētiem laikiem...(1795); Dundagas mācītāja Georga Karla Pētera Rodes Jauna sprediķu grāmata uz visām svētdienām...(1835); Heinriha Heselberga un Eduarda Neandera Sprediķu grāmata uz visām svētām dienām... (pirmais izdevums 1844.g.). Visi minētie ir viena autora sprediķu apkopojumi. Bet jau 1856.gadā Rīgas Sv.Jēkaba baznīcas vecākā mācītāja Kristiana Augusta Bergholca apkopojumā iznāca Jauna sprediķu grāmata latviešu Lutera draudzēm, sarakstīta no citiem Vidzemes un Kurzemes mācītājiem (turpmākie izdevumi: 1859., 1862. un 1870.gadā), kas pēc uzbūves jau atgādina jauno grāmatu Iesākumā Dievs. Krājumā atbilstoši baznīcas gada kārtībai sakārtoto sprediķu autori bija plašs Latvijas mācītāju loks, starp kuriem atrodam populāros Sokolovski, Kēlbrantu, Šillingu, Mītelu, Kupferu, Braži, Bīlenšteinu, Knīrimu, Bernevicu un daudzus citus. 1864.gadā (otrs izdevums 1868.gadā) iznāca tā paša autora veidots otrs krājums ar tikpat plašu un daudzveidīgu autoru pārstāvniecību. Starp populārākajiem sprediķu izdevumiem XX gadsimta sākumā noteikti jāmin Lielauces, Vecauces un Īles draudzes mācītāja Johana Vilhelma Zakranovica Sprediķu grāmata priekš visām baznīcas gada svētdienām un svētku dienām, kas pirmizdevumu piedzīvoja 1893.gadā, pārizdota 1897. un 1902.gadā. Lai arī Ludvigs Adamovičs šo darbu piemin garāmejot - «...sarakstījis arī /../ kādu sprediķa grāmatu», tā, šķiet, bijusi visai iemīļota. Vienā Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa nodaļas eksemplārā tieši starp lappusēm, kurās lasāms sprediķis pirmajos Lieldienu svētkos, atradu kādas lasītājas reiz ieliktu tulpi, kas gadu desmitos pārvērtusies puscaurspīdīgā, trauslā herbārija brīnumā, kādreizēja pārdzīvojuma formā, kurai saturu dot spēj vien spējš Gara uzzibsnījums. Šajā lappusē lasāms: «Smagi nopūzdamies, nesam šo un to bēdu nastu, ko nevienam cilvēkam nevaram izsūdzēt, klusumā jāapslauka asaras. Un kas tu līdz šim biji pasargāts, vai tev it drīz savas raizes nevar celā rasties, kas kā liels kalns gulēs priekšā, un kur tu nezināsi, kā tapt pāri? Bet dzirdi to Lieldienas vēsti. Nebīsties, cilvēka bērns.» Dažādas noskaņas Neatkarīgās Latvijas laikā, 1923.gadā Valtera un Rapas apgādā iznāca sprediķu krājums Tuvāk pie tevis, Dievs!, kurā 39 latviešu mācītāju sprediķus bija apkopojuši Rīgas Doma latviešu draudzes mācītājs Edgars Bergs un Palsmanes-Aumeisteru draudzes mācītājs Pēteris Kleppers. Tas jau ir tagadnes darbs, kura ievadā sacīts: «Sastādītāji nav vēlējušies piešķirt krājumam sevišķu pamattoni, izcilu nokrāsu, bet, saprazdami, cik ļoti dažādi šajā laikmetā tiek sprediķots mūsu dzimtenes baznīcās, ir taisni vēlējušies atspoguļot šo domu un izjūtu dažādību!» Šos vārdus var likt arī jaunā sprediķu krājuma ievadā. Lasītāju gaida tikšanās ar ļoti dažādiem tagadnes Latvijas mācītājiem, kuru darbs ne vienmēr ir ārpus draudzes plašāk zināms. Pēdējos desmit gados izdoti Jura Cālīša, Gunta Kalmes, Induļa Paiča, Jura Rubeņa, iespējams, vēl kādi dažāda apjoma sprediķu krājumi, taču tagad iepazīstamo mācītāju loks ir krietni plašs, līdz ar to arī daudzveidība izteiksmē, uzrunas intensitātē, sava pārdzīvojuma sasaistē ar evaņģēlija teksta vēsti. Dr.theol.Ralfs Kokins saka: «Atslābinies, nomierinies un nemoki sevi, tapdams par to, kas tu neesi. Katrs cilvēks ir skaists un īpašs nevis tādēļ, ka atbilst kādam skaistuma standartam, bet savas neatkārtojamības dēļ. Tāda kā tu nav, nav bijis un nekad arī nebūs šajā pasaulē. Tāpēc esi, kas tu īstenībā esi - es domāju, ka tieši ar to sākas kristietis.» Lasītājiem nodotajā sprediķu krājumā tā autori nenoliedzami tiecas būt tie, kas viņi ir.