NKVD un gestapo sadarbības «ziedu laiks»: fakti un hipotēzes

Šī padomju un nacistu režīmu sadarbības joma nav atspoguļota pat jaunākajās vēstures mācību grāmatās. Vai Latvijā diplomēts vēsturnieks, piemēram, spēj korekti, vismaz vispārējās tendencēs raksturot NKVD kontaktus ar Trešā reiha Galveno drošības pārvaldi (RSHA) 1940.gada Baltijas valstu okupācijas sagatavošanas un norises posmā? Nezin vai. Tostarp Rietumeiropā, arī Ziemeļvalstu vēsturnieku pētījumos, ASV un Izraēlā, bet no "jaunajām" ES valstīm - it sevišķi Polijas historiogrāfijā - daudzi padomju un nacistu totalitāro režīmu drošības dienestu sadarbības aspekti jau ir guvuši korektu, uz nopietniem dokumentāliem vēstures avotiem balstītu atspoguļojumu. NKVD un nacistu drošības iestāžu sadarbības tēma pēdējos gados tiek skarta un diskutēta arī starptautiskos vēsturnieku forumos, zinātniskās konferencēs, tas bija viens no jautājumiem, par kuriem tika runāts arī 2005.gada jūlijā notikušajā Austrumeiropas pētniecības VII pasaules kongresā Berlīnē. Latvijā plašākai sabiedrībai šo padomjlaikos pilnīgi tabuizēto jautājumu pirmoreiz nesusi gaismā Kultūras Diena, publicējot pazīstamā Kembridžas universitātes profesora Džordža Vatsona rakstu Markss un holokausts - tā apakšnodaļās Gestapo draudzība ar čeku un Katiņas šausmas. Gestapo un NKVD sadarbības fakti cīņā ar poļu nacionālo atbrīvošanās kustību, protams, ir atspoguļoti Polijas Republikas skolu vēstures mācību grāmatās. Skat., piemēram, Wendt J. Historia III, 97.- 98.lpp.; Radziwill A, Roszkowski W. Historia 1939 - 1956. Warszawa, 2000, 55., 63.lpp. Kopējais pamats Specdienestu pētnieki nereti uzsver, ka Trešā reiha slepenā valsts policija - vācu saīsinājumā gestapo, kas kopš 1939.gada septembra veidoja RSHA IV pārvaldi, bija vienots RSHA izpildu instruments, galvenais un pats draudīgākais organisms, tēlaināk izsakoties - visas šīs represīvās mašīnas ass, kas vienoja un virzīja citas tās daļas. Gestapo centrālbirojos ieguva analītisku nobeigtību izspiedzes dienestu iegūto ziņu un statistikas apkopojumi, tika izvērtēti "zinātniskie" un "metodoloģiskie" pētījumi, ko veica citās RSHA pārvaldēs un institūtos. Tieši šeit speciālā informācija pārtapa konkrētos akciju plānos un rīcības modeļos pret Hitlera režīma ienaidniekiem un pakļaujamajiem subjektiem un objektiem. Pamatā tieši Ribentropa-Molotova pakta burts un gars noteica nepieciešamību gestapo un tās partneriem no padomju politiskās policijas - Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) - rast abu totalitāro režīmu sadarbības interesēs balstītu modus colaborandi, lai efektīvāk pildītu savas izspiedzes un represīvās funkcijas, saskaņoti īstenojot noziedzīgos iespaida sfēru sadalīšanas mērķus attiecībā pret trešajām valstīm. Pats aktīvākais posms padomju specdienestu kontaktos un praktiskajā sadarbībā ar nacistu organizācijām (SS, SD, gestapo), kuras vēlāk - Nirnbergas tribunālā - tika atzītas par noziedzīgām, iezīmējās, sākot ar PSRS un nacistiskās Vācijas 1939.gada 28.septembra draudzības un robežu līguma noslēgšanu. Šim padomju-nacistu līgumam, kā zināms, bija konfidenciāls protokols un divi slepeni papildprotokoli. Otrajā no papildprotokoliem abas līgumslēdzējas puses slepeni vienojās par to, ka nepieļaus savās teritorijās nekādu poļu aģitāciju, "kas aizskar otras puses teritoriju". Maskava un Berlīne apņēmās "apspiest" savās teritorijās visus "tāda veida" aģitācijas "avotus" un vienojās, ka "informēs" viena otru "par pasākumiem, kas tiks veikti šī mērķa sasniegšanai". Tās nebija tikai formālas deklarācijas. Nacistu ārlietu ministram, SS obergrupenfīreram Joahimam Ribentropam aizbraucot no Maskavas, 1939.gada 30.septembrī VK(b)P CK centrālorgāns Pravda publicēja viņa paziņojumu, ka "vācu-padomju draudzība tagad ir nodibināta galīgi". Jaunajiem faktiskajiem sabiedrotajiem nevarēja būt nekādu šaubu, ka šis pasludinājums un uzstādījums "apspiest" praktiski jāapliecina arī savstarpēji pietiekami ciešā sadarbībā starp abu tirāniju politiskajām policijām un specdienestiem, veicot nesaudzīgas akcijas visupirms jau pret poļu patriotiem, poļu pretošanās, nacionālās atbrīvošanās kustību. Maskavas un Berlīnes politiskais romāns toreiz attīstījās strauji un vētraini. Visu līmeņu praktiskajai konverģencei bija jānotiek saskaņā ar 1939.gada 23.augusta un 28.septembra līgumiem, kā arī tiem piederīgo slepeno protokolu burtu un garu. Bet abu režīmu savstarpējo draudzības un uzticības apliecinājumu vidū par sevišķi pārliecinošu argumentu kalpoja specdienestu tuvināšanās, saskanīgi veicot visneģēlīgākos abu sadraudzīgo tirānu - Staļina un Hitlera - saspēles uzdevumus. Slepkavas apmainās upuriem Turpinot austriešu vēsturnieka Hansa Šafraneka pētījumu līniju, krievu vēsturnieks Genadijs Kostirčenko savā grāmatā Staļina slepenā politika (Maskava, 2003, 194.lpp.) atzīst, ka par īstu dāvanu fīreram toreiz jau bija kļuvusi NKVD apcietināto, Padomju Savienības cietumos un konclēģeros ieslodzīto vāciešu un austriešu, to skaitā ebreju izcelsmes politisko emigrantu, lielākoties komunistu, nodošana vācu varas iestāžu rokās, kas sākās jau 1937.gadā. Masveida raksturu šī akcija ieguva 1940.gada pirmajos mēnešos. Slepkavas aktīvi, dziļas savstarpējas izpratnes garā apmainījās upuriem. Padomju puse pieņēma arī citu nacistu puses iniciatīvu, un 1939.gada 27.decembrī VK(b)P CK politbirojs noformēja savu lēmumu par 60 000 bēgļu nosūtīšanu uz "vācu interešu teritoriju", bet 14 000 - saņemšanu Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā - pēc agrākās dzīvesvietas piederības. Tālaika notikumu aculiecinieks G.Gerlings-Grudzinskis savās atmiņās Svešā pasaule. Padomju piezīmes (Maskava, Progress, 1991, 164.-165.lpp.) stāsta par ebreju bēgļu drāmu uz jaunās padomju - nacistu robežas: "1939.-1940.gada ziemā gar visu Bugas upes tecējumu risinājās neiedomājamas scēnas. (..) Vāci neaizturēja bēgļus, bet ar stekiem un šauteņu laidnēm deva viņiem līdzi ceļā pēdējo sava rasu mīta paraugstundu, bet demarkācijas līnijas otrā pusē garos aitādas kažokos, ar smailgalu budjonovkām galvā un atkailinātiem durkļiem kaujas gatavībā stāvēja šķiru mīta sargkareivji, apsveicot klīstošos, kas bēga uz apsolīto zemi, ar no siksnas vaļā palaistiem aitu suņiem vai ar rokas ložmetēju uguni... Divu kilometru neitrālajā joslā gar Bugu decembrī, janvārī, februārī, martā - zem klajas debess, vējā un salā, putenī - atradās nelaimes dzīto pūļi, pajūgi. (..) Lielākā daļa atgriezās atpakaļ, vācu okupācijā, kur nākošajos gados viņi gandrīz visi bez izņēmuma aizgāja bojā Osvencimas, Maidanekas, Belzenas un Buhenvaldes krematorijās." Ļvovā Ukrainas NKVD toreizējais šefs Ivans Serovs kopā ar Vācijas pārstāvjiem, galvenokārt gestapo darbiniekiem, vadīja okupantu starpā apmaināmo personu, bēgļu sarakstu sastādīšanu, kuri bija piespiedu kārtā jāevakuē atpakaļ uz savām pamata dzīvesvietām. T.s. atpakaļevakuācijai tika pakļauti pirmām kārtām t.s. "sociāli svešie un neuzticamie elementi", kā arī vecie, slimie un strādāt nespējīgie bēgļi. Starp citu, tieši tolaik, NKVD un nacistu dienestiem aktuālo deportāciju "tehnoloģiju" izstrādes apstākļos, 1939.gada 11.oktobrī ir parakstīta bēdīgi slavenā Serova instrukcija, uz kuru balstījās čekisti arī Latvijā, organizējot 1941.gada jūnija izvešanu. Gestapo un NKVD mācību centrs "Ļeņina vietās" Latvijas Vēsturnieku komisijas ārzemju locekļa A.O.Čubarjana kolēģe no Krievijas ZA Vēstures institūta - N.S.Ļebedeva savā plaši pazīstamajā pētījumā Polijas ceturtā sadalīšana un Katiņas traģēdija apstiprina faktu, ka ciešas sadarbības nodibināšanai starp gestapo un NKVD orgāniem nacistu okupētās Polijas teritorijā Zakopanē 1939.gada decembrī tika izveidots "kopīgs nacistu un padomju specdienestu virsnieku mācību centrs". Turpat notika arī augsta līmeņa atbildīgu NKVD un gestapo amatpersonu sarunas, pirmās - jau decembra sākumā. Vairāk par šo centru katrs interesants var uzzināt, ielūkojoties poļu vēsturnieka J.Pekalkeviča pētījumos, piemēram, Piekalkiewicz J.Hitler und Stalin zerschlagen die Polnische Republik. Berisch Gladbach, 1982. Jāpiebilst, ka J.Pekalkevičs ir viens no izcilākajiem Eiropas specdienestu vēstures pētniekiem. 1988.gadā Minhenē vācu valodā iznāca viņa fundamentālā Spiegošanas pasaules vēsture, kas lasītāja interesei var būt noderīga arī šī raksta tēmas izpratnes sakarā. Jau pieminētais slepenais NKVD un gestapo virsnieku mācību centrs Zakopanē vēsturiskas ironijas kārtā tika izveidots Tatru kalnu novadā, kuru Padomju Savienībā katrs skolēns zināja kā Ļeņina vietas Polijā. Ļeņins Zakopanē un Poroņinā uzturējās 1912.-1913.gadā. Starp citu, šāda centra vietas izvēle varēja kairināt arī "Kremļa ūsaiņa" atmiņas, jo tieši no šeit notikušās boļševiku konferences viņš savulaik, 1912.-1913.gada mijā, Leņina sūtīts, devās uz Vīni, lai tur uzrakstītu Marksismu un nacionālo jautājumu un jau kā pazīstams boļševiku teorētiķis ar saltu, metālisku partijas segvārdu Staļins sāktu savu karjeru boļševiku visaugstākās vadības - CK - līmenī. Cita vieta Polijā, ko vēstures literatūrā līdzās Zakopanei, Krakovai un Kriņicai min NKVD un nacistisko partnerdienestu sadarbības sakarā, ir Goldapas pilsētas apkaime Mazūru novadā. Tur 1940.gada februārī romantiskajā Jēgerhofas pilī Romintu gāršā esot tikušies SS reihsfīrers Heinrihs Himlers un NKVD šefs Lavrentijs Berija. (Goldapas pilsētas Tūrisma pārvalde interesentiem izveidojusi pat speciālu izzinošā tūrisma maršrutu, tā teikt, pa himlerberijiskās sazvērestības vietām - skat. www.goldap.pl/?id). Poļu pētnieks Pjotrs Dinovskis konkretizē, ka Berijas un Himlera slepeno sarunu priekšmets Romintu gāršā ir bijusi NKVD sadarbības ar vācu specdienestiem saskaņošana "šķiriski" un "rasiski" motivētā poļu iedzīvotāju iznīcināšanā, kā arī poļu pretošanās kustības organizāciju apkarošanā, izmantojot visefektīvākās un nežēlīgākās totalitārajiem režīmiem raksturīgās metodes. Daži autori uzskata, ka Berija Jēgerhofas pilī Staļina uzdevumā konsultējies ar Himleru par to, ko iesākt, kā galu galā arī nacistiem pieņemamā veidā izrīkoties ar padomju gūstā nonākušo poļu militāro un intelektuālo eliti. Mēnesi vēlāk pēc šīs tikšanās Romintu gāršā Maskava pieņēma lēmumu par visu padomju gūstā NKVD nonākušo poļu virsnieku nošaušanu. Polijas pētnieku rīcībā esošie materiāli liecina, ka faktiski par rīcību poļu virsnieku jautājumā Staļins ir izšķīries jau 1940.gada 20.februārī Kremlī t.s. šaurā loka apspriedē ar Beriju un Merkulovu. (K.Zaļeska biogrāfiskajā enciklopēdiskajā vārdnīcā Staļina impērija (Maskava, 2000, 311.lpp.) teikts, ka Vsevolods Merkulovs 1939.gada rudenī Polijā (NB -!), ir vadījis operāciju, kuras mērķis bija kaitīgo elementu atklāšana un izolācija, bet pēc tam viņš vadījis masveida tīrīšanu Rietumukrainā.) Vairāki autori uzsver, ka sinhroni ar Staļina, Berijas un Merkulova apspriedi 20.februārī arī Zakopanē, ļaunas slavas apvītajās villās Telimena un Pans Tadeušs sākusies ilga kopīgā gestapo un NKVD mācību centra rīkotā t.s. III metodiskā konference, kurā sīki apspriesti abu šo institūciju interesi vienojošie slepkavnieciskie plāni, deportāciju "tehnoloģija" un citas, specifiskākas represīvās darbības metodes... (mūsdienās abu viesnīcu - Telimena un Tadeušs - pēcteces atrodamas pie Droga do Bialego). Piebildīšu, ka pēc Čenstohovas katoļu nedēļas žurnālā Niedziela (Nr.10, 2005) publicētajām Juzefa Dembiņska ziņām pati pirmā padomju un nacistu specdienestu konference "cīņai ar opozīciju un diversijām" esot notikusi jau 1939.gada 27.septembrī Brestā pie Bugas. Otrā esot norisinājusies 1939.gada novembrī Pšemišļas pilsētā un bijusi veltīta karagūstekņu un pārvietojamo iedzīvotāju jautājumu risināšanas saskaņošanai. Katiņas slaktiņš un Akcija AB Iepriekš pieminētās Kremļa "šaurā loka" apspriedes projekts par specnometnēs ieslodzīto tūkstošu poļu virsnieku un arī citu - cietumos esošo "kontrrevolucināro, īpaši bīstamo elementu" nonāvēšanu 1940.gada 2.martā tika referēts VK(b)P CK sēdē Berijas izpildījumā. Galīgā variantā VK(b)P CK politbirojs savu lēmumu apstiprināja 5.martā. Starp citu, tai pašā 5.marta dienā 1940.gadā CK politbirojs izskatīja arī jautājumu par jauna, labāka sarkofāga izgatavošanas nepieciešamību boļševiku vadoņa Ļeņina dārgās mūmijas mūža pagarināšanai... Tieši 13 gadu vēlāk 5.marts zīmīgā kārtā kļuva par "sarkanā faraona" Josifa Staļina pēdējo dienu... Konfrontējot NKVD un gestapo Zakopanes konferences norises datumus ar tai paralēliem notikumiem poļu gūstekņu nometnēs gan padomju okupētajās teritorijās, gan nacistu zonā, nereti tiek izdarīti secinājumi par šajā konferencē pieņemto vienošanos koordinējošu ietekmi uz abu okupantu pret poļu eliti vērstajām iznīcināšanas un deportācijas akcijām. Arī Krievijā jau 1990.gada rudenī nedēļas žurnālā Novoje vremja bija publicēts S.Kuratova un A.Poļakova raksts, kurā autori izvirzīja hipotēzi, ka poļu virsnieku nošaušana 1940.gada pavasarī ir bijusi izplānota un koordinēta kopēja NKVD un gestapo akcija. Pretpoļu sazvērestība pēc šo krievu vēsturnieku ziņām varēja tikt saskaņota 1940.gada martā apspriedē Krakovā un Zakopanē. Par šo apspriedi un pret poļu pretošanās kustību vērstu vienošanos esamību raksta arī plaši pazīstamais angļu vēsturnieks N.Deviss savā darbā par Varšavas sacelšanos. Kā zināms, arī kopējā akadēmiskajā atzinumā par Katiņas slaktiņu (redakcijas kolēģijā A.Čubarjans, R.Pihoja u.c.), ko Krievijas zinātnieces N.Ļebedeva, N.Petrosova kopā ar poļu pusi pārstāvošiem vēsturniekiem B.Voščinski un V.Materski 1990.gadu sākumā sagatavoja Krievijas militārajai ģenerālprokuratūrai, ir pasvītrots: "Sabiedrotie (nacistiskā Vācija un PSRS - B.D.) bija apņēmušies veikt cīņu pret visām poļu pretestības izpausmēm ieņemtajās teritorijās, kā arī informēt viens otru par veiktajām mērķtiecīgajām operācijām. Nevar izslēgt, ka to 22 000 poļu, kuri atradās (t.s. Katiņas sistēmas - B.D.) lēģeros un cietumos PSRS teritorijā, noslepkavošana 1940.gada aprīlī un maijā bija koordinēta ar tajā pašā laikā sākto hitleriešu Akciju AB." Paskaidrošu - Akcija AB jeb Operācija AB, kas ir saīsinājums no vācu Aussenordentliche Befriedigungsaktion, bija ārkārtējs speciāls "nomierināšanas pasākums", ko nacisti sāka Polijā izveidotās ģenerālgubernatūras teritorijā 1940.gada aprīlī, lai likvidētu poļu elites pārstāvjus, inteliģenci, potenciālos pretošanās kustības garīgos un organizatoriskos līderus, kā arī citas personas, ko definēja kā kriminālus elementus. Akcijas AB gaitā pavisam tika arestēti ap 30 000 cilvēku, no tiem noslepkavoti vairāk nekā 3500 pretošanās kustības dalībnieku un ap 3000 tā saukto krimināļu. Šīs akcijas faktiskā sinhronitāte un līdzība ar Katiņas akciju ir patiešām pārsteidzoša. Abos gadījumos tās bija vērstas pret rūpīgi atlasītām potenciālo pretošanās līderu grupām. Iznīcināšanas lēmumi tika pieņemti administratīvā kārtībā bez jebkādas izmeklēšanas un tiesāšanas procesa. Satriec abu noziegumu mērogi un steiga, kādā tie tika izdarīti. Par 1940.gada martā Zakopanē notikušu NKVD un RSHA vadošu darbinieku tikšanos raksta arī pazīstamais ukraiņu vēsturnieks Jurijs Šapovals pētījumā Kādā krāsā bija 1939.gada septembris? Pārdomas sakarā ar 65.gadadienu kopš sarkanarmijas ieiešanas Rietumu Ukrainā. Un nešaubīdamies atbild uz savu virsrakstā uzstādīto jautājumu: "No starptautisko tiesību viedokļa tā bija atklāta agresija, kas pārkāpa virkni starptautisku līgumu un vienošanos. Šos faktus nevar pārsvītrot sajūsmīgās sovjetu atmiņu runas par zelta rudeni, ko Rietumukrainai it kā atnesis 1939.gada septembris. Šim septembrim bija brūni sarkana krāsa, bet PSRS atradās nacistu pusē." NKVD "Zakopanes kursanti" Latvijā? Pastāv un tiek pārbaudīta hipotēze par virknes NKVD Zakopanes kursantu ierašanos Latvijā sakarā ar tās okupāciju 1940.gada jūnijā. Autoritatīvi padomju slepeno dienestu vēstures pētnieki Krievijā konstatē, ka deportētāju vadošais kodols ticis iesūtīts Latvijā lielā skaitā tieši no tām padomijas republikām, kurās tikko bija gūta NKVD "noderīgā pieredze", veicot noziedzīgās deportāciju akcijas pēc t.s. sarkanarmijas atbrīvošanas karagājiena un Polijas ceturtās sadalīšanas. Tā, piemēram, pazīstamais PSRS specdienestu vēstures pētnieks un padomju meistarspiegu biogrāfs Teodors Gladkovs grāmatā par A.Korotkovu Nelegāļu karalis (Maskava, 2000) raksta: "1940.gada vasarā norisinājās svarīgs notikums ar starptautisku nozīmi - tika, kā toreiz mēdza teikt, "atjaunota" padomju vara trijās Baltijas valstīs... Uz turieni pēc Berijas pavēles uzreiz norīkoja varenas NKVD darbinieku komandas no Centra, Ukrainas un Baltkrievijas (NB! - B.D.) "kontrrevolucionārā un pretpadomju elementa" atklāšanai, deportēšanai un daļējai represēšanai. Savāca daudzus desmitus tūkstošu šī "elementa", ieskaitot arī viņu ģimenes locekļus...". * Interesanti atzīmēt, ka abi līguma teksti - gan vāciskais, gan krieviskais - tika atzīti par autentiskiem, bet... Nav saprotams, kāpēc tādā gadījumā līguma nosaukumā vācu valodā vārds "draudzība" likts aiz vārda "robežu", bet krievu valodā - otrādi. Nav ticams, ka tas būtu skaidrojams ar kādām īpašām abu valodu stilistikas prasībām. Drīzāk te slēpjas politiska jēga - Staļins jau nu noteikti būtu pārvarējis jebkuras stilistiskas grūtības, ja nebūtu ieinteresētāks viņām piedāvātās "draudzības" akcentēšanā vairāk nekā Hitlers.