No kurienes Rīgā ozols

Latvijā Kaives ozolam stumbra apkārtmērs krūšu augstumā ir 10,15 m. Tomēr tā mūžs nav pārsniedzis 500 gadus. To var secināt, vērojot ozola pieauguma tempu pēdējos 75 gados un arī citu analogu dižozolu augšanas ātrumu. Nezināmā laikmeta ozolmilzis Senos laikos Rīgu ieskāva Daugava ar nebeidzamām atteku vecupēm, arī jūra un lielie ezeri nebija tālu. Lielāku palu laikā droši vien tikai kāpu gali ar augstajām priedēm spoguļojās ūdeņu klaidā. Vēl līdz šim valda uzskats, ka ap Rīgu plašā apkārtnē varēja augt tikai priedes, bet ne ozoli. To vieta bija mālainajā Zemgales līdzenumā. Bet nu ir atklājies neticamais. Sakarā ar Melngalvju nama jaunuzbūvēšanu senā Rātslaukuma vietā šovasar izraka milzīgu un dziļu bedri. Vispirms arheologi izskrubinājās cauri trīs metrus biezam senajam kultūras slānim, kas 800 gadu gaitā sanests un sastampāts ar rīdzinieku un iebrucēju kājām. Kad arheologi savu darbu pabeidza, bedri steidza dziļāku rakt celtnieki ar ekskavatoriem un... pašā dziļumā uzdūrās melnam, smagam ozola stumbram! Nezināmā laikmeta ozolmilzis aizšķērsoja rakšanas laukumu. To nebija iespējams izcelt pat ar modernās tehnikas palīdzību, stumbru nācās zāģēt, taču tas salauza motorzāģi. Pagaidām man ir bijusi iespēja redzēt tikai šī melnā bluķa augšējo daļu. Pašlaik Rīgas senozola rezgalis guļ zem lielas dolomīta šķembu kaudzes un plānoto darbu gaitā tikšot atkal atbrīvots pēc pāris mēnešiem. Bluķa caurmērs, ko bija iespējams redzēt, ir 80 cm. Koksne tumši brūna, ļoti blīva. Gadskārtas smalkas - 2-3 mm. Neredzot visu stumbru, grūti spriest par šī koka nodzīvotā mūža garumu. Vienu no atzāģēta stumbra ripas sektoriem paņēma vienīgais dendrohronologs Latvijā Māris Zunde, otru sektoru - sabiedriskais fonds Dabas retumu krātuve. Kā jau sacīju, šie ripu sektori ir no stumbra vidusdaļas. Un tāpēc pašlaik nav īpašas jēgas skaitīt gadskārtas, iekams nedabūsim stumbra pamatni. Ceru, ka tā netiks pārdota vai izmesta. Kā ozols nokļuva zem Rīgas? Tas ir jautājums, ko visiem gribētos zināt. Iedomājieties, ka visa Rīga - miljoniem cilvēku astoņsimt gadu ir gājusi, braukusi un jājusi pāri šim melnajam dižozolam. Rakstīdams par arheoloģiskajiem atradumiem Rātslaukuma izrakumos, Roberts Spirģis izsaka pieņēmumu, ka šo koku straume atnesusi no upes augšteces un, palu ūdeņiem krītoties, tas izskalots krastā (Diena, 29.IX 99.). Tomēr tas nav iespējams. Tāpēc jautājums kļūst vēl interesantāks. Daugava nav kalnu upe un no krasta izgāztos kokus, jo īpaši smagos, ķeburainos ozolus nekur neaiznes. Tie paliek un nogrimst turpat, kur iegāzušies. Lai par to pārliecinātos, varam aplūkot Gaujas krastu ārdošo darbību upes vidustecē. Gauja dinamiski meandrē un strauji izskalo krastu ārējos lokus. Bet visi lielie koki 99%, nemaz nerunājot par ozoliem, nogrimst atvaros un paliek pret to pašu vietu, kur iegāzušies. Kur ir audzis melnais ozols? Es iedrošinos sacīt, ka šis no Rīgas zemes dziļumiem izceltais ozols ir audzis turpat vēlākā Rātslaukuma malā uz Daugavas vai Rīdzenes krasta. Daugava un arī Rīdzene palu laikā bieži mainīja gultni, strauji izskalodama savus nenoturīgos krastus; un pienāca laiks arī Rātslaukuma ozolam (varbūt turpmāk sauksim to tā?) krist atvarā un vēlāk tapt apskalotam ar smilšu sanesām. Arī mūsdienās Rīgas pilsētā aug gandrīz simt dižozolu, kuru stumbru resnums ir četri metri un vairāk. Mēs nebrīnāmies, ka vislielākais dižozolu grupējums nesen auga aiz smilšu kāpām starp Ķīšezeru un Bābelītes ezeriņu. Turpat auga arī toreiz visdižākais 6,3 m resnais Rīgas dižozols. (Šie ozoli 70.gados tika noslīcināti, iebērti pilsētas atkritumos un nobendēti.) Tomēr arī šodien Rīga ir unikāla dižozolu pilsēta. Es nezinu nevienu citu pilsētu, kurā būtu simt dižozolu, kas sasnieguši 4 metrus un vairāk. Kā aug Rīgas dižozoli? Lai gan Rīga ir smilšu kalnos, tas nenozīmē, ka Rīgas ozoli sakņojušies tīrās smiltīs. Tā pati Daugava, kas izgāza savos krastos augošos kokus, vienlaikus sagādāja ozolu aug-šanai labu zemi, atvaros nogulsnēdama dūņas. Katra vecupe daudzu gadsimtu laikā pēc aizaugšanas pārvērtās par ļoti labvēlīgu vietu lapu koku un vēlāk arī ozolu augšanai. Arī Rīdzenes upe pludināja savus sanešus. Kā liecina senās hronikas, bīskapa Alberta laikos Rodenpoisas lībiešiem Juglas ezera krasta mežos piederējuši bišu koki - vecie ozoli ar dorēm. Tagadējie dižozoli Juglas ezera krastā acīmredzot ir vēsturisko Rodenpoisas līvu bišu koku pēcteči. Cik vecs ir melnais ozols zem Rīgas? Te var dot tikai izplūdušu atbildi. Katrā ziņā varam sacīt, ka tas nav no šī gadu tūkstoša. Ja Rīgai ir 800 gadu un atrastajam bluķim - ap 300 gadskārtas, tad jau ar to vien esam nokļuvuši pagājušajā gadu tūkstotī. Bet jārēķina ģeoloģisko procesu laiks, kas pagāja, iekams Daugava pameta savu gultni gar Rātslaukumu, kamēr aizauga pamestā vecupe ar atvarā guļošo ozolu tik pamatīgi, līdz virs tās varēja dibināt Rīgu. Tādam procesam vajadzēja vēl vienu gadu tūkstoti. Atrastā ozola vecumu varētu noteikt ar radioaktīvā oglekļa metodi. Diemžēl tā esot ļoti dārga analīze. Bet Melngalvju nama jaunuzcelšana taču arī ir dārga - 8 miljoni. Vai tad nu tiešām nevarēs atrast kādus dažus simtus, lai skaidri un strikti noteiktu pašlaik zināmā Latvijas visvecākā ozola patieso vecumu? Nākamais izpētes solis būtu salīdzināt ozola vecumu ar ģeoloģiskajiem procesiem Daugavas gultnē, respektīvi, vajadzētu izsekot, kad Daugavas sengultne šķērsoja Rātsslaukumu un kad no turienes atkāpās. Ja ozolam noteiktais vecums sakritīs ar Daugavas vai Rīdzenes krastu vecumu pie Rātslaukuma, šo hipotēzi varēsim uzskatīt par pierādītu.