Noslēpumainā istaba

Izmantojot saglabājušās fotogrāfijas un arhīva materiālus, viņi mēģināja izveidot precīzu istabas atdarinājumu. Katrs mozaīkas fragmentiņš nedrīkstēja būt lielāks par plaukstu, tādēļ lielākā daļa dzintaru apstrādāti ar rokām, izmantojot seno meistaru metodes. Koka panelim dzintara gabaliņi piestiprināti ar līmi, kas pagatavota pēc XVIII gadsimta receptes. Dzintara istabas oficiālā atklāšana 31.maijā Carskoje Selo iecerēta kā viens no dižākajiem Sanktpēterburgas 300.jubilejas pasākumiem. Tomēr, ja kāds šajā dienā ierastos Katrīnas pilī un tikai pačukstētu, ka zina, kā atrast oriģinālo Otrā pasaules kara beigās pazudušo Dzintara istabu, nav šaubu - šī vēsts kā viesuļvētra aizslaucītu interesi par atdarinājumu. Nu jau 58 gadus neskaitāmi indianas džoni devušies dārgās ekspedīcijās, lai atrastu vairāk nekā trīssimt gadu veco īsto Dzintara istabu. Tā meklēta Vācijā pazemes bunkuros un bijušajā Prūsijā pils pagrabos, Lietuvā izrakņātas Kuršu kāpas un izložņāts Baltijas jūras dibens. Tomēr no astotā pasaules brīnuma ne vēsts. Taču joprojām ir cerības atrast šo istabu, kuras vērtība tiek lēsta 100-250 miljoni ASV dolāru. Tā ir vismaz pāris desmit reižu vērtīgāka nekā atdarinājums. PAR DZINTARA ISTABU - 55 MILŽI Ja istaba nebūtu pazudusi, pirms diviem gadiem tā būtu kļuvusi 300 gadu veca. Ideja par šādu zeltainiem akmeņiem noklātu istabu bija radusies Prūsijas karalim Frīdriham I, kurš lika Dzintara istabu izbūvēt savā pilī Šarlotenburgā. No Dānijas galma tika atsaukts meistars Gotfrīds Volframs, kurš 1701.gadā sāka darbu. Leģenda vēsta, ka, ieradies vizītē pie Prūsijas karaļa, istabu ievērojis Krievijas cars Pēteris I. Tā viņam tik ļoti iepatikusies, ka Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I Dzintara istabu nosūtījis Krievijas caram. Tas noticis 1716.gadā. Kā pateicību par šādu izcili skaistu dāvanu Pēteris I Prūsijas karalim uz Berlīni nosūtījis 55 varenus karavīrus, kuri visi augumā bijuši garāki par diviem metriem. Nokļuvusi Krievijā, Dzintara istaba ilgu laiku atradās Sanktpēterburgā vienā no cara rezidencēm, līdz Pētera I meita cariene Elizabete nolēma to izmantot caru vasaras rezidences Carskoje Selo izrotāšanai. Istabas uzlabošanai tika atsaukts carienes galma arhitekts Bartolomeo Frančesko Rastrelli, Rundāles pils arhitekts. Savukārt viņš sauca palīgā vācu, poļu un krievu meistarus. Kad 1770.gadā Dzintara istaba bija pabeigta, tajā ar medainajiem akmentiņiem bija noklātas visas sienas, dzintara plāksnītes klāja arī gleznu rāmjus un mēbeles. Tieši Dzintara istabā Krievijas cariene Elizabete Petrovna nolēma pieņemt audiencē ārvalstu sūtņus. Tā Dzintara istabas siltais spožums gadsimtiem ilgi ietekmējis Krievijas starptautiskos sakarus un pat 1917.gada Pilsoņu kara laikā proletārieši neuzdrošinājās to aiztikt. Liktenīgs šai istabai bija nacistiskās Vācijas iebrukums Krievijā. GLĀBJAM, KAS GLĀBJAMS! Kad 1941.gadā Vācijas armija bija nonākusi līdz Ļeņingradai, nespējot pārvarēt tās robežas, Katrīnas pils tomēr nokļuva vācu karavīru rokās. Vācijas armijas sastāvā bija izveidota īpaša tā dēvētā mākslas aizsardzības virsnieku vienība, kuras uzdevums bija mērķtiecīgi iztukšot Kijevas, Harkovas, Rīgas un Minskas muzejus, lai visu vērtīgāko nogādātu Vācijā. Pēc mākslas vienības virsnieka Ernsta Oto Grafa pavēles arī 120 kvadrātmetru lielā Dzintara istaba tika demontēta un salikta 27 kastēs, lai to nogādātu Kēnigsbergā. Kēnigsbergā tā tika izvietota pilsētas pilī un izrādīta kā prūšu nacionālais svētums līdz pat 1943.gadam. Taču 1944.gadā, kad karš jau bija novedis Vāciju līdz saimnieciskajai krīzei un neuzticībai hitleriskajam režīmam, daudzi reālisti sāka darboties ar devīzi: «Glābjam visu, kas glābjams!» Visu, kas Vācijas muzejiem bija dārgs, centās noglabāt bunkuros un noliktavās. Spriežot pēc dažādajiem rīkojumiem, Austrumprūsijas teritorijā vien bija aptuveni 90 šādu vietu. Turklāt laikā kopš 1944.gada lielākās mākslas vērtības tonnām vien tika vestas no Vācijas austrumiem uz rietumiem. Par Dzintara istabu atbildīgs bija Kēnigsbergas pils muzeja direktors Alfrēds Rode. 1944.gada 6.septembrī bija apritējusi tieši nedēļa, kopš Lielbritānijas Gaisa spēki bija bombardējuši Kēnigsbergu, un Rode rakstīja vēstuli kādam Viņa Majestātei firstam Aleksandram. Tajā viņš vēstīja, ka bombardēšanas laikā cietusi arī pils, taču dienvidu spārnā visas mākslas vērtības ir saglabājušās. Un lūdza, vai šos dārgumus kopā ar Dzintara istabu nevarētu noglabāt pie viņa - firsta Aleksandra. Diemžēl, firsta atbilde vēstīja, ka viņa pagrabi ir par mitru mākslas vērtībām. 1945.gada janvāra vidū pie firsta Aleksandra ieradās tas pats Ernsts Oto Grafs, kurš Carskoje Selo bija licis demontēt Dzintara istabu, lai nogādātu firsta salaupītos dārgumus uz rietumiem. Iespējams, Dzintara istaba bija starp tiem. Drīzāk gan, ka ne. PĒDĒJĀ TICAMĀ LIECĪBA 1945.gada 12.janvārī, kad Sarkanās armijas karaspēki bija jau iebrukuši Austrumprūsijā, Rode no Kēnigsbergas rakstīja: «Es biju klāt brīdī, kad Dzintara istaba tika salikta kastēs.» Šis vēstījums ir pēdējā precīzā liecība par Dzintara istabas likteni. Pārējās liecības ir aculiecinieku stāstītais vai tikai minējumi. Rodes sekretāre ir pārliecināta, ka vēl 25.janvārī kastes bija tur. Visticamāk, ka laikā starp 25. un 30.janvāri kastes varēja vai nu tikt noslēptas, vai evakuētas. Kad pēc Austrumprūsijas ieņemšanas 1945.gada maijā Kēnigsbergā ieradās PSRS Mākslas un kultūras iestāžu komitejas pārstāvji vēstures profesora A.Brjusova vadībā, A.Rode nopratināšanā pavēstīja, ka Dzintara istaba sadega Kēnigsbergas pilī laika posmā starp 1945.gada 9. un 11.aprīli. Taču, kad A.Brjusovs ar komitejas locekļiem devās uz izdegušās Kēnigsbergas pils drupām, viņi tajās uzdūrās A.Rodem, kurš dedzināja vēstuļu un arhīva materiālu kopijas. Šajā brīdī radās šaubas par A.Rodes stāstītā patiesību un neskaitāmi minējumi par saulaino mozaīku likteni. Pats A.Rode 1945.gada nogalē mira no dizentērijas un Dzintara istabas noslēpumu paņēma sev līdzi kapā. SADEGA? NĒ! Starp teorijām, kas tad īsti noticis ar Dzintara istabu, versija par tās izkušanu medainās straumītēs izrādījusies vismazāk dzīvelīga. Pēc atrastās Rodes sarakstes kopijas izvirzīta teorija, ka 1945.gada aprīlī kastēs sapakotā Dzintara istaba izvesta uz kādām sālsraktuvēm. 1977.gadā kādā šahtā netālu no bijušās Kēnigsbergas, tagadējās Kaļiņingradas, tika atrasta Albertīnas klostera dzintara kolekcija. Tas vedināja uz domām, ka arī Dzintara istaba varētu atrasties kaut kur netālu. Taču klostera dārgumi no Kēnigsbergas tika izvesti jau 1944.gada rudenī, kamēr Dzintara istaba labākajā gadījumā nākamā gada ziemā vai pavasarī. Kad 1946.gada 5.aprīlī tika pratināts akadēmiķis Šaumanis, kurš bija organizējis dzintara kolekcijas evakuāciju, viņš stāstīja: «Pēc savas atgriešanās no Francijas 1944.gada oktobrī es jautāju doktoram Rodem par viņa dzintara un gleznu kolekciju. Viņš atbildēja, ka saskaņā ar pavēli, ko saņēmis no Berlīnes, viņš visu sapakojis kastēs uz nosūtījis uz drošām vietām - īpašumiem Rietumprūsijā un Saksijā.» Patiesi, lielākā daļa dārgumu no Kēnigsbergas bija izvesti, taču Dzintara istaba bija palikusi. A.Brjusova komisijai A.Rode stāstījis, ka 12.janvārī cinka kastēs salicis dzintaru un tās viņa rīcībā bijušas līdz 5.aprīlim. Iespējams, ka A.Rode meloja un kastes ar dzintariem izvestas jau janvārī. Taču - pa kādu ceļu, ja dzelzceļa satiksme starp Austrumprūsiju un Vāciju bija pārtraukta jau 9.janvārī, gaisa satiksme - 11.janvārī, jūras - 12.janvārī. Pazemes telpas, kas atrodas zem 1964.gadā nojauktās Kēnigsbergas pils, kārtīgi un rūpīgi pārmeklētas - nekā. Klauss Goldmanis no Berlīnes Senās vēstures muzeja, viņš Vācijā tiek saukts par muzeju Indianas Džonu, ir pilnīgi pārliecināts, ka Dzintara istaba izvesta no Austrumprūsijas. Lielākie PSRS teritorijā salaupītie dārgumi vesti caur Austrumprūsiju un Poliju un ilgu laiku glabājušies staciju depo. Ko amerikāņi tur atrada, to visu nogādāja Minhenē. Kas nav atrasts, varbūt vēl tagad glabājas kādā dzelzceļa stacijas noliktavā. Pēckara gadu laika meklējumi vainagojušies tikai ar vienu vienīgu florenciešu mozaīku, kas atrasta Brēmenē. 1997.gadā mākslas vērtību detektīvi, meklējot kādu nozagtu Kaspara Dāvida Frīdriha gleznu, izdzirdēja, ka kāds privāts kolekcionārs piedāvā pārdot Dzintara istabas fragmentu. Patiesi, pie kāda advokāta tika uziets leģendārās istabas 70 centimetru garš un 50 centimetru plats mozaīkas fragments, ko viņš mēģinājis pārdot par 2,5 miljoniem ASV dolāru. Mozaīkas fragmenta autentiskumu apstiprināja gan Potsdamas, gan Sanktpēterburgas eksperti. Advokāts bija tikai darījuma starpnieks, savukārt viņa klients apgalvoja, ka mozaīku 1978.gadā ieguvis mantojumā no sava tēva. Viņš esot bijis vācu armijas karavīrs un 1941.gadā konvojs, evakuējot Dzintara istabu no Carskoje Selo uz Kēnigsbergu. Vācijas valdība izpirka šo mozaīkas fragmentu un nodeva Katrīnas pils dzintara meistardarbnīcai, kas veidoja Dzintara istabas mozaīku. Tomēr restauratoriem tā nepalīdzēja - tapa skaidrs, ka daļa mozaīkas ir jau zaudēta kara sākumā.